Tas, ka studentu darbiem cenas ir klasiķu līmenī, tas jau vairs nav noslēpums, un to vien dzirdu no klientiem runājam par Jarmarku.

Nu redziet, viņus var saprast. Viņiem nav nekāda daļa par Bromultu, Hildu Vīku un mākslas tirgu kopumā. Viņi ir jauni, un viņi dzīvo šodien. Šodien viņi maksā rēķinus, studē, ceļo utt. Tam visam vajag naudu... Lai viņi uztrauktos par to, lai būtu zemākās cenās nekā klasiķi? Nekad. Tas, ka īstā mākslinieka dzīve visu sakārtos, bet tas būs vēlāk.

Par nenopirktajiem darbiem ir jāskumst tiem, kas tos mēģina pārdot, un ir vairāki objektīvi faktori, kāpēc minētie darbi nav nopirkti. Vispār mākslas ir daudz. Ne tikai Latvijā, bet vispār pasaulē tā ir pārprodukcijā. Līdzīgi kā vīns. Arī minētie autori bija ļoti ražīgi. Tad vēl ir tādi faktori kā pārāk augsta cena, problēma ar sižetu, formātu, saglabātību utt. Ir daudz nianšu. Vinteram ir darbi, kas nopirkti par 100, un tādi, par kuriem cīnās izsolē un pārdod par 800-1000 eur. Arī Hildas Vīkas darbi ir piedzīvojuši fantastisku cenu kāpumu, bet katrs darbs ir atšķirīgs un nepievilcīgas dāmas pliknis var zaudēt cīņā ar romantisku pagalma ainu.

Ne vienmēr vārds ir galvenais.

Vispār izsoles ir lielisks mehānisms, kā mākslas darbam pievērst uzmanību un redzēt patieso tirgus interesi. Izsoļu rīkotāji iegulda milzīgu darbu, lai publikai pasniegtu plašu un tematiski dažādu izvēles iespēju. Reizēm burtiski tiek «reanimēti» autori, kuru vārdi bija jau dziļā aizmirstībā. Un tas viss jāizdara valstī ar ļoti mazu iedzīvotāju skaitu un proporcionāli mazu pircēju skaitu. Šodien Latvijā ir iespējams redzēt praktiski visu mākslinieku paaudžu daiļradi - vecmeistarus, mūsdienu mākslu un ļoti laikmetīgu mākslu. Darbojas mākslas galerijas, izsoļu nami, antikvariāti, fondi un biedrības. Vienkārši jāmāk tos atrast un iepazīties ar piedāvājumu.

TVNET: Vai vispār šobrīd ir racionāli investēt naudu mākslā? Varbūt drošāk sudrabā vai dzintarā?

Par sudrabu un dzintaru nevaru komentēt. Ja vēlaties pirkt mākslu kā investīciju, tad izvēlieties kopā ar savu konsultantu - sev uzticamu galeristu, kurš vislabāk zinās, ko kad pirkt un kad pārdot. Tad atmetiet emocijas un visskaistāko mākslas darbu esiet gatavs pārdot, lai saņemtu 10-25% peļņu... Jo jūs taču interesēja investēšana mākslā. Un atcerieties, ka par šo pakalpojumu, kā pērkot, tā pārdodot, jums būs jāsamaksā komisija arī galeristam.

Birkenfelds. Kā vērtēt māklsu?

TVNET: Kāpēc dažādu galeriju mājas lapās viena un tā paša mākslinieka darbi, arī vienā tehnikā, laika posmā tapuši darbi ir dažādās cenās? Piemēram, tā pati Hilda Vīka, par kuru nesen apgāds «Neputns» izdeva jaunu grāmatu, - antikvariātā nevienam šķietami nevajadzīgs stāv viņas portrets par 550 eur, galerijās līdzīgi portreti uz audekla variē no 1000 līdz pat 2000 eur. Kā veidojas cena? Kas to nosaka?

Nereti darbus nodod klienti, kuri pirkuši agrāk un par augstāku cenu (tie, kas 1000-2000). Tagad viņi vēlas darbu pārdot, bet... nevar samierināties ar izmaiņām tirgū. Tirgotājs vēlās uzturēt labas attiecības ar klientu un piedāvā darbu par augstāku cenu. Tas noritēs kādu laiku, līdz... parādīsies kāds cenas piedāvājums. Mākslas tirgošana ir nesteidzīgs bizness, un klienti mēdz ieturēt pauzi vai veic tirgus izpēti. Otrs moments ir tas, ka ar grāmatas izdošanu vien nepietiek, lai gūtu uzmanību. Derētu vēl uzņemt kādu filmu, teātra iestudējumu. Parādīt mākslinieces dzīvi, laikabiedrus, bohēmisko vidi un kaislīgās mīlas afēras. Nodrukāt skaistus plakātus un krekliņus. Lielākajiem kolekcionāriem kopā ar muzejiem būtu jāapvienojas kopīgai izstādei utt. Tātad būtu vēlams nopietnāk padomāt par mārketingu un kā uzrunāt dažādas skatītāju auditorijas.

TVNET: Varbūt labs piemērs Romāna Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs, kas veic izglītojošu funkciju. Sutas darbs reiz pat uzstādījis izsoles rekordu... Kādi vēl labi mākslinieka promotēšanas piemēri nāk prātā?

Galerijas rīkotajos klientu vakaros tiekos ar ļoti dažādu paaudžu un profesiju cilvēkiem. Stāstu par mākslas tirgu, galeriju un izsoļu darbību, mākslas darbu novērtēšanu un, protams, atbildu uz dažādiem jautājumiem. Tas, protams, izkliedē dažādus aizspriedumus un mītus, bet kopumā man ir iespēja novērtēt, kāda ir vispārējā informētība un kādas zināšanas. Secinājums ir ļoti bēdīgs. Kāds uzņēmums, kura personālam pēc to darbības veida, šķiet, piestāv būt radošiem ideju ģeneratoriem, - tikai divi cilvēki no divdesmit ir apmeklējuši LNMM. Mākslas galerijās vispār neviens nav bijis. Es runāju par vecumu no 24 līdz 30 gadiem. Un tas nav vienīgais piemērs. Secinājums ir tāds, ka dzīves temps ir tik straujš, ka visam nepietiek laika. Slodze darbā, zemā darba samaksa, dzīves dārdzība un paralēli mēģinājumi sakārtot personisko dzīvi paņem visu laiku.

Laika nepietika arī šo cilvēku vecākiem, kas bija ierauti 90. gadu naudas pelnīšanas drudzī. Viņiem nebija laika aizvest bērnus pa muzejiem un galerijām. Vecāki labprātāk aizveda bērnus uz kalniem paslēpot vai pagozēties Ēģiptes saulītē. Tas arī palika kā kultūras minimums.

Padomju paaudzei ir paveicies nesalīdzināmi vairāk. Ne jau muzeja aktivitātes veicināja Romana Sutas darba rekordcenu. Tas bija mākslinieka darbu deficīts tirgū, izsoles mārketings un pati izsoles gaita, kurā vairāki pircēji vēlējās šo darbu iegūt. Un, ja paskatāmies tālāk, tad tirgū atkal parādījās R.Sutas darbs, kuram prognozēja līdzīgu cenu un kas pēc visiem rādītājiem bija patiešām izcils, bet... to nopirka par trīs reizes zemāku cenu nekā prognozēts.

Lai cik plaši muzeji atvērtu savas durvis un reklamētu izstādes, šodien visam krājumam jābūt redzamam internetā. Daudzi pasaules muzeji ir pilnībā digitalizējuši savus arhīvus un padarījuši tos publiskus. Nu nebūs laika cilvēkam aiziet, bet viņš varēs iziet virtuālo tūri, sēžot lidostā vai kafejnīcā. Te, protams, jādomā, ar kādām metodēm «ievilināt» skatītāju. Bet tas ir cits stāsts.

TVNET: Esmu dzirdējis par kādu politiķi, kurš pirmskrīzes laikā izdomāja sākt investēt mākslā, uzpērkot klasiķu darbus, ar domu, ka cilvēki, ievācoties jaunuzceltajos daudzdzīvokļu namos, būs gatavi gleznas pirkt... bet tā nenotika. Kā 2007./2008. gada krīze ietekmēja mākslas darbu cenas un kādā līmenī esam šobrīd?

Par tādu politiķi neesmu dzirdējis. Īstenībā laikam bija tā, ka cilvēki pirka dzīvokļus un maksāja bargos procentus utt. Mākslu varēja atļauties tikai tie, kuru biznesā bija pietiekama brīvās naudas plūsma. Vienmēr ir bijuši cilvēki, kuriem liekas, ka visu zina daudz labāk par nozares speciālistiem. Tas vispār tāds īsti latvisks gājiens. Bet par krīzes laiku negribu atcerēties. Būtībā krīze vienmēr ir iespēja. Kādam vajag naudu un viņš pārdod, kādam ir parādījusies nauda un viņš pērk. Protams, tirgus sākotnēji nīkuļoja, bet pielāgojās un turpināja darboties. Manuprāt, traģiskāka krīze mākslas tirgum bija eiro ieviešana. Mākslas darbu cenas īsā laikā nokritās par 30-50% un vēl tagad nav atkopušās. Iedomājieties, ja pirms eiro darba cena ir 1000 LVL, tad, ieviešot eiro, tas ir 1422,87 eur. Psiholoģiski klientiem 1400 bija lielāka summa par 1000 un... visiem nācās cenas samazināt.

Daudzi bija darbus pirkuši ar domu, ka, ieviešot eiro, tie kļūs dārgāki. Ne visos gadījumos tas tā notika.

Protams, retumi ir vērtīgi un par tiem būs gatavi samaksāt, bet tad jums vajag labi zināt tirgus piedāvājumu un pieprasījumu, nevis paļauties tikai uz savām sajūtām. Te vajag padomdevēju.

Šobrīd aktīvākais ir vecmeistaru tirgus. Tajā ir daudzi nopietni spēlētāji, kas aktīvi izvērš reklāmu, komunicē ar publiku, uztur aktīvu kontaktu ar pircējiem. Taču kopumā eiro ieviešanas sekas joprojām jūtamas un daudzu labu vecmeistaru darbu cenas ir ļoti zemas. Te, protams, jāņem vērā arī tirgus piesātinājums ar materiālu un paaudžu maiņa kā pircēju, tā pārdevēju vidū. Ja mākslinieka darbi bija zināms retums un tie pēkšņi dažādās vietās parādās, sākas zināma ažiotāža. Iespējams, ka visus darbus nopērk, bet nākamais piedāvājums jau vairs negūst tādu uzmanību, jo pircēji jau ir apmierinājuši savu vēlmi un pārdevējam darbu cena pēc brīža ir jāpazemina.

TVNET: Un laikmetīgā māksla?

Jaunajiem māksliniekiem un laikmetīgai mākslai šobrīd ir pastarīša loma. Mākslas pircēji redz augstās jauno mākslinieku cenas un tad pagriež galvu uz vecmeistariem, kuri ir cenās pieejamāki un kuru darbi ir pazīstamos muzejos un kolekcijās. Ir Latvijā, protams, daži izņēmumi, kas piestrādā pie sava tēla un kļuvuši populāri.

Pieļauju, ka kļūda ir izglītības sistēmā, kas topošos māksliniekus neiepazīstina ar mākslas tirgu un tā noteikumiem.

Ja arī stāsta, tad piemēri ir no Vācijas, Anglijas, ASV, kas ir pilnīgi citādāki tirgi. Tad jābrauc dzīvot tur. Latvijas mākslas tirgum nav nekādas saistības ar citu valstu tirgiem, pat ne ar tuvākajiem kaimiņiem - Lietuvu un Igauniju. Izglītības iestādēm vajag runāt ar vietējiem mākslas pircējiem, kolekcionāriem, galeristiem, ieklausīties to viedokļos un sekot tirgus norisēm. Tas viss jādara agri, lai daudziem nav lieku ilūziju. Mākslinieka dzīve nav nekāda medusmaize. Ja esi mākslinieks bez regulāriem ienākumiem, tev pat nedos patēriņa kredītu.

Būtībā mākslinieks ir sociāli neaizsargātāks par trūcīgāko pensionāru.

Tajā pašā laikā ir daudz jāstrādā, lai iegūtu savu skatītāju un pircēju, bet tagad vajag visu, uzreiz un dārgi. Nevēlos izvērsties, jo tēma ir sāpīga un plaša. Es uzskatu, ka labāk sākumā kļūt par «pirmo ciematā» un tad tālāk mērķēt uz «pirmo pilsētā».

TVNET: Mākslas uzpircēju psiholoģija bieži vien ir vienkārša kategorizēšana - uzvārds, daudzums, svars, proti, ja tas ir, piemēram, Jānis Brekte, tad Brekte maksā tik un tik un nav svarīgi, kāds ir pats darbs, tā estētiskā vērtība, sižets. Vai šādi uzpircēji nekropļo tirgu? Ir taču drošāk mākslas interesentam aiziet uz kādu galeriju, pakonsultēties un rezultātā iegādāties augstvērtīgu gleznu pat par zemāku cenu. Māksla taču šobrīd nav deficīta prece, kas jātirgo «zem letes».

Te ir trīs jautājumi. Par uzpircēju kritērijiem, uzpircēju ietekmi uz tirgu un kur saņemt padomu mākslas darbu iegādē. Par pirmo: katram, kas strādā ar mākslu, ir sava metodika, prioritātes un gaume. Ja jūs jautātu man par Jāņa Brektes daiļradi, tad, ņemot vērā daudzo redzēto darbu skaitu, arī man ir savi priekšstati, kas ir labs darbs. Taču, lai cik labs būtu darbs - tam ir populārs sižets, formāts, ierāmējums, gala pircēja gaume noteiks darījuma iznākumu. Visi darbi nav vienādi un maza nianse var visu mainīt.

Par otro: nevar aizliegt cilvēkiem uzpirkt mākslas darbus un tos pārdot tālāk. Taču daudzi uzpircēji izmanto cilvēku neinformētību un tie patiešām vērtīgas lietas pārdod par zemu cenu. Kad jūs to atklājat, ir liela vilšanās un dusmas. Tās dabiski krīt pār visu mākslas tirgu - izsolēm un galerijām. Par krāpniekiem uzskata visus. Nu jau pēdējos gados cilvēki kļuvuši gudrāki un sazinās ar galeriju, lai noskaidrotu, vai uzpircēja cena ir atbilstoša mākslas darba vērtībai. Tas notiek, pateicoties tam, ka bērni un mazbērni palīdz izmantot modernās tehnoloģijas. Darbus nofotografē, atsūta uz e-pastu un pajautā vērtējumu. Šāda novērtēšana neko nemaksā. Saprotot to, ka pārdot mākslas darbu jūs varat tikai vienu reizi, es konsultēju par pārdošanas cenu un labāko pārdošanas veidu (izsoli vai komisijas tirdzniecību), bet par to pēc pārdošanas saņemu savu komisijas procentu. Rezultātā pārdevējam darba pārdošanas process ir caurskatāms un neizraisa šaubas. Īpaši patīkami, ja manā izsolē piedāvātais darbs tiek pārdots par ievērojami augstāku cenu nekā plānots.

Par trešo: galerijas un izsoļu nami labprāt konsultēs klientus par mākslas darbu aktuālākajām cenām. Vispār pazīstamāko autoru cenas ir redzamas atrodamas internetā, taču arī tur ir jāmāk meklēt. Cena, kas bija 2008. vai 2014. gadā, nav aktuāla šodien. Jāskatās darbu cenas viena vai maksimāli divu pēdējo gadu griezumā. Arī šodien redzamā cena internetā ir cena ar galerijas komisiju un iespējamām atlaidēm. Bet, kā jau minēju iepriekš, katrs darbs ir īpašs un nianšu ir ļoti daudz, tāpēc jautājiet speciālistiem, kas katru dienu strādā ar mākslas darbiem.

_{Informācijai: Galerija «Birkenfelds» pārcēlusies uz jaunām telpām un tagad atrodama viesnīcā Hotel Roma, 4. stāva galerijā. Šobrīd tajā skatāma Jura Zvirbuļa darbu izstāde.}