Kā zināms, Miera iela moderno un superstilīgo jauniešu, es atvainojos, mileniāļu vidū pēdējos gados ir ieņēmusi visai skaidru lomu, proti, tā ir iela, kur pat pastaigāties skaitās stilīgi, nemaz nerunājot par dzīvošanu. Skaidra lieta, ka visi gribētu dzīvot Miera ielā, jo tad cilvēks automātiski tiek iesvētīts hipsteros, intelektuāļos un visādi citādi «labākos» cilvēkos nekā, piemēram, tie, kuri kā tādas, es vēlreiz atvainojos, aitas apdzīvo tādus nestilīgus rajonus kā Iļģuciems vai, pasarg dievs, Vecmīlgrāvis.

Es pats Miera ielā nedzīvoju un vismaz pagaidām arī netaisos dzīvot, tomēr ganīties pa to sanāk visai bieži. Tas jau nav nekāds brīnums, jo šajā ielā var apmierināt neticami dažādas cilvēka vajadzības, proti, var lēti un garšīgi paēst un padzert, apklusināt gaudas pēc estētikas brīnumdaiļu un vēsturiski nozīmīgu arhitektūras pieminekļu ielenkumā, baudīt kultūru, mākslu un pseidobohēmu, kā arī, piemēram, svētdienas dienu pavadīt laiskā pastaigā no viena Miera ielas gala līdz otram, to noslēdzot kapos. Kapos pie Raiņa pieminekļa, protams. Tā ir viena no nedaudzajām vietām Rīgā, kur nespieto mileniāļi un tūristi, tāpēc Raiņa pavēnī uz soliņa ar grāmatu rokās var pavadīt teicamus miera un klusuma brīžus. Tomēr tas jau būs cits stāsts, jo tagad jau ierastas impresijas veidā atainošu Miera ielas rakstura dažādās šķautnes.

Miera iela sākas krustojumā ar Matīsa, Brīvības un Šarlotes ielu un beidzas uz Brasas tilta – teju Meža kapu teritorijas pievārtē. Tā ir 2,173 km gara un gājēja acīm visai pateicīga un krāšņa iela. Kas tikai uz šīs ielas neatrodas! Sākot ar krogiem un ēdnīcām un beidzot ar šokolādes muzeju, dzemdību namu un veseliem diviem teātriem. Jā, lielākas efektivitātes dēļ atļaušos arī Dailes teātri ieskaitīt Miera ielas republikas sastāvā, jo tas, līdz ar baskājainā un leģendārā mākslinieka Irbītes pieminekli un Epikūra dārzu, ieskicē Miera ielas sākumu.

Lūk, uzkāpjot uz Miera ielas, pirmais, kas piesaista gājēja uzmanību, ir pavisam nesen atklātais grāmatveikals «Mr Page». Par grāmatveikalu to gan saukt var tikai nosacīti, jo tur pārdod aptuveni divas grāmatas, bet pārējo vietu aizņem kafijas automāti, hipsteri un sešas tonnas moderna stilīguma. Šis veikals man atsauc atmiņā Daniila Harmsa stāstu par kādu rudmati, kuram nebija nedz deguna, nedz galvas, nedz kāju vai roku, pat rumpja tam nebija, tāpēc vispār nebija lāgā saprotams, par ko iet runa. Bet, ja jokus met pie malas, tad tas ir tīri jauks veikaliņš, kur nopirkt glītas grāmatas (neglītas grāmatas tur nepārdod) un nosist laiku ar stilu un gaumi.

Dažus soļus tālāk atrodas Miera ielas pērle, viens no pēdējiem mohikāņiem tirdzniecības sfērā, spilgta atblāzma no laika, kad lieltirgotāji vēl nebija sagrābuši visu pasauli, jeb vienkārši veikaliņš «Pie Genādija». Sirsnību, kas valda šajā trīs kvadrātcentimetrus sīkajā bodītē, nav iespējams aprakstīt. Veikaliņš ir ģimenes uzņēmums, un bieži vien aiz letes stāv pats Genādijs – dūšīgs vīrs ar priekšautu. Viņš allaž rupjā, bet nosvērtā balsī skaita līdzi, kad sarēķina pirkumus. Veikaliņā var iegādāties visu, sākot ar baltmaizi un beidzot ar veļas pulveri, tāpēc, esot Miera ielā, es vienmēr izvairos no vēsās, bezpersoniskās lielveikalu auras un savus vakariņu makaronus iegādājos pie Genādija.

Ja makaroni vai maize nav gana labs proviants, tad uzreiz aiz Genādija bodītes atrodas mūžsenais bārs «Taka», kas katram izslāpušajam sniegs iespēju «noskalot putekļus no plaušām» ar lepniem un mazāk lepniem iesala dzērieniem. Tur bieži notiek jautras spēles un pasākumi, kā arī tā ir vieta, kur patiesi omulīgā gaisotnē var papļāpāt ar draugiem vai vienkārši pie alus kausa izlasīt ikdienišķo «Rīgas Laika» rakstu vai Čehova grāmatu.

Kad pētniecības nolūkos, protams, ir pasērsts «Takā», jādodas tālāk. Kreisajā ielas pusē virzienā prom no Brīvības ielas slejas pirmskara daudzdzīvokļu nami, kas kopumā veido visai krāšņu arhitektūras eklektiku, bet labajā ielas pusē kontrastējoši stāv daži grausteļi un kāda ārkārtīgi dīvaina ēka (Miera 18), nē, ar torni rotāta pils, kas katru reizi liek apstāties un pavērtu muti pētīt tās fasādi.

Taisni pretī «pilij» atrodas ne mazāk glīts nams, kurā reiz dzīvoja Latvijas slavenākais grāmatnieks un uzņēmuma «Valters un Rapa» dibinātājs Jānis Rapa (1885—1941). Šis ir viens no Latvijas kultūras darbiniekiem, kuru es ārkārtīgi cienu, tāpēc, kad soli tālāk Miera un Annas ielu stūrī atvērās bārs «Walters & Grapa», nonācu visai dalītu emociju gūstā. Nevarēju saprast – acīmredzamā vārdu saspēle ar «Valters un Rapa» ir ņirgāšanās, mārketinga triks vai vienkārši sagadīšanās. Atbildi neesmu noskaidrojis joprojām, tomēr, kad pirmo reizi paviesojos šajā bārā, atmetu ar roku, jo vieta tiešām jauka un nekādas ķecerības, kas vērstas pret grāmatniekiem, tajā atrast nevar. Tas, ko tur var atrast, ir īpašs alus, proti, tā ir, šķiet, vienīgā vieta Rīgā, kur var iegādāties lietuviešu «craft» brūvējumus, kā arī unikāla vieta atmosfēras un iekārtojuma ziņā.

Aiz muguras atstājot divdomīgo iestādi, skatam atklājas vēl daži koka grausteļi un, lūk, klāt ir Miera ielas broša – Laimas šokolādes muzejs. Lai arī nekad tajā neesmu bijis, tomēr vienmēr priecājos, ka Rīgā ir vieta, kur cilvēki var aplūkot šokolādi. Gara acīm redzu, kā tur stendos izstādītas šokolādes tāfelītes, kas gatavotas pirms daudziem gadiem, vai slēgtās vitrīnās izvietotas dārgas un retas konfektes. Cik gan tas viss ir interesanti! Es jau pats, saprotams, neiešu uz to muzeju, bet jūs gan, ja iegadās būt uz Miera ielas, noteikti paviesojieties tur. Pēc muzeja apmeklējuma arī noteikti neaizmirstiet apmeklēt moderno un krāšņo Laimas saldumu veikaliņu turpat uz stūra.

Ap šo laiku un pēc šādiem iespaidiem reti kuram gājējam nesakārotos kaut ko iekost. Tiesa, nezinātājs, domājot, ka Miera ielā papusdienot var atļauties tikai kungi, noteikti pie Genādija būs iegādājies cīsiņu mīklā, tāpēc liela būs vilšanās, kad viņš uzzinās, ka kafejnīcā «Loja» var sātīgi paēst arī cilvēks ar plānāku maku. Protams, nekādas pīles vai kamambērus tur nedos, bet vārītus kartupeļus ar maltās gaļas mērcīti un tomātu un gurķu salātiem par Rīgas centram neraksturīgi saprātīgu cenu tur pasniegs jebkurā laikā.

Miera ielas krustojums ar Tallinas un Aristida Briāna ielu allaž ir cilvēku un automašīnu pārpilns, tāpēc vienmēr atviegloti nopūšos, kad beidzot nonāku tuvāk Dzemdību namam, jo šajā posmā iela ir krietni mierīgāka un zaļāka. Kā zināms, Dzemdību nams, ja vien neatrodies tajā, nekas stipri interesants nav. Līdzīgi arī par Kafkas pili nodēvētais Jaunais Rīgas teātris, kas kopš pārvākšanās, piedodiet, ir nedaudz zaudējis savu šarmu.

Dodos tālāk un, ak, laime, – beidzot Miera ielas solītais miers ir klāt, proti, Lielie kapi. Šie ir mani otrie mīļākie kapi Rīgā uzreiz aiz Raiņa kapiem. Varu apzvērēt, ka rudens vakara tumsā, dodoties caur tiem, esmu vismaz divdesmit reizes redzējis raganas un velnus. Tiem šie kapi ir ārkārtīgi pateicīga vieta, jo apgaismoti tie ir neizskaidrojami vārgi. Sak, vācbaltiešiem jau gaisma nav vajadzīga.

Avoti vēsta, ka sākotnēji Miera iela tika saukta par Jauno mirušo ielu un tikai 1859. gadā daļēji pārdēvēta par Miera ielu. Tajā laikā tā esot dalījusies Jaunajā un Vecajā Miera ielā, un šāds nosaukums esot piešķirts tādēļ, ka sākotnēji tā vedusi uz jaunierīkotajiem kapiem – pēdējo atdusas vietu.

Kad kapi atstāti aiz muguras, Miera iela atkal «maina savu seju» un atkal kļūst urbāna un trokšņaina. Tiesa, ēkas ir kļuvušas kantainākas un neglītākas, vietām atkal grausti ar aizsistiem logiem, joprojām līdzi seko tramvaja sliedes, bruģis, kas mijas ar asfaltu, bet priekšā gaisma; gaisma tuneļa galā jeb Brasas tilts, kura vidū Miera iela piedzīvo pēkšņu metamorfozi, pārvēršoties par Gaujas ielu, kurai ir tas gods gājēju nest tālāk – uz kārtējiem kapiņiem, piemēram.

Kad esmu ticis prom no Miera ielas, pasēdējis pie Raiņa un beidzot nokļuvis mājās – Tvaika ielā, saprotu, ka Miera iela pamatīgi nogurdina un, paradoksāli tās nosaukumam, – uzvelk un sanervozē. Uz Miera ielas tev ir jāaizmirst par privāto telpu, klusumu un vientulību. Tur vienmēr ir cilvēki. Tā ir cilvēku paradīze, tāpēc cilvēkiem ar mizantropiskām un sociopātiskām tieksmēm labāk doties, piemēram, uz Tvaika ielu... Tas tāds jociņš, protams.