Krūmu un koku džungļi slēpj veselu bezpajumtnieku komūnu, kas savas mājas jau desmitiem gadu atradusi bijušajos Skanstes dārziņos. Tomēr, visticamāk, drīz tiem šī vieta būs jāatstāj, jo Skanstes rajona urbanizācija, neskatoties uz ABLV bankas krahu, nemaz negrasās apstāties. Lai paspētu klātienē novērot šo kontrastu starp diviem sabiedrības slāņiem, kas dzīvo plecu pie pleca, tomēr viens otru neatzīst un pat nepazīst vai izvairās pazīt, devāmies Skanstes dārziņu muklājos, lai pārmītu kādu vārdu ar pēdējiem teritorijas mohikāņiem.

Pēc vairāku stundu ilgas pastaigas pa dārziņu teritoriju varu droši teikt, ka nu gan ielūkojies esmu abu līdzās pastāvošo sabiedrības slāņu dzīvē, proti, ir gadījies padzīvoties gan Skanstes virsotnēs, gan pēdīgi solis sperts vietā, kur nabadzības, alkoholisma un bezcerības izkapts pļauj ar maķenīt lielāku vēzienu. Tāpēc, vismaz cenšoties ieturēt objektīvu vēstījumu, brīvā un jau ierastajā impresijas formā pastāstīšu, ko es tur pieredzēju.

To, ka Skanstes dārziņos rosās bezpajumtnieki (jumti viņiem gan ir, tiesa, visai pašvaki), pamanīju jau pirms kāda laika, kad pastaigājoties nejauši atklāju no paletēm un citiem dēļiem pāri purvainajai zemei izveidotu taciņu, kas ievijās krūmos. Tās galā manīju no dažādām grabažām uzceltu teju vai viensētu, kurā rosījās kādi divpadsmit kaķi un pāris skumja izskata bēdubrāļi. Tālāk iet gan es nesadūšojos, tomēr ziņkāre turpināja mocīt vēl ilgi, līdz savu zenītu sasniedza kādā vasaras pirmdienā, kad pierunāju fotogrāfu kopā doties izstaigāt dārziņu takas.

Muļķīgi, protams, bet no galvas nevarēju izdzīt domas, ka, tikko kā kāja būs sperta dziļāk krūmos, virsū metīsies apbruņots un satrakojies narkomāns, kāds nežēlīgs un laupītkārs noziedznieks, asinskārs suns, sniega cilvēks, smilšu vīrs, purva briesmonis vai vēl sazin kas. Tā vietā bailes jau pie pirmās būdiņas nomainīja tāda kā neaicinātības un nepieklājības sajūta. Līdzīgi varētu justies cilvēks, kurš neaicināts ieiet svešā dzīvoklī un visās istabās meklē saimnieku, lai tam pajautātu, kā viņam iet un ko viņš dara. Ar katru mirkli arvien vairāk sapratu, ka, sasodīts, ko šeit daru es? Mani neviens nav ielūdzis pie sevis. Kāpēc neeju klauvēties pie Skanstes virsotņu dzīvokļiem, bet lienu pie cilvēkiem, kuri ir krietni pacentušies, lai pie viņiem neviens īpaši nelīstu? Neatbildami jautājumi, tāpēc dodos vien tālāk.

Pirmā «viensēta» atrodas liela krūmu pudura vidū. Ieejas taciņu ir neiespējami pamanīt pat no dažu metru attāluma, tāpēc daudziem varētu būt pārsteigums, ka dziļāk krūmos atrodas kaut kas vairāk par vēl dažiem krūmiem. Tātad, daži soļi pa taciņu un skatam atklājas mazs no dēļiem sanaglots namiņš, ko no vienas puses ieskauj kaut kas līdzīgs žogam, bet no otras puses purvains krūmu un zāles pleķis. Tā kā sasaukt sākumā nevienu neizdodas, ejam iekšā pagalmā pāri purvam, jo žogā vārtu aprises neizdodas ieraudzīt. Pagalmā kaudzes ar dažādām grabažām, lupatām, pudelēm, ēdienu atliekām, stikla lauskām, drātīm un citiem krāmiem. Pie mājiņas durvīm stāv ledusskapis un blakus tam – laiciņu atpakaļ mazgāti trauki. Pretējā pusē saulītē guļ pelēks kaķu murskulis, bet tālāk – kaut kas līdzīgs teltij vai aizslietnim, kas izveidots no segām, aizkariem un dēļu galiem.

Pasaucam saimnieku vēlreiz. Beidzot kāds «telts» dziļumos sāk kūņoties, kaut kas nokrīt, šļūcošu soļu skaņa, ir – no improvizētās migas bailīgi iznāk samiegojusies, gadus sešdesmit veca kundze. «Labdien, atvainojamies par traucējumu, vēlamies nedaudz parunāt, varbūt kādu foto...» mēs uzmanīgi iesākam. «Nē, negribu, paldies,» mums atbild kundze, kurai izbīli lēnām pārmāc sapīkums. Lai arī kundze sākumā ir nerunīga, tomēr lēnām atveras, ļaujot mums uzzināt vismaz nedaudz par viņu. Vizma šeit dzīvo jau gadus piecpadsmit, turklāt visu sezonu. Alkoholu, neskatoties uz pudelēm uz galda, nelietojot un dzīvi vadot mierīgi. Tas, ka šo teritoriju drīz grasās nolīdzināt, viņu īpaši neuztrauc, jo kundze ir pārliecināta, ka nekas tāds nenotiks. Ja nu vienīgi – pēc desmit gadiem. Kad jautājam, kā nonākusi līdz šādai dzīvei, kundze strupi atbild, ka zaudējusi darbu un, lūk, tā vienkārši sanācis. Par to, vai tas ir godīgi, ka tepat pāri ceļam dzīvo bagātnieki, bet viņai jāguļ bezmaz krūmos, viņai ir vienalga. «Nu, ko, ko... kā ir, tā ir,» viņa saka. Tomēr jūtam, ka kundze vēlas ātrāk tikt no mums vaļā. Tas arī ir pilnīgi saprotams, tāpēc liekam viņu mierā. Ejot prom, viņa mums vēl uzsauc, lai dodamies vien tālāk pa taku – tur mēs atradīšot īstos «bomžus».

Kad kundze mūs ir laipni izvadījusi ārā (nu jau pa vārtiem), mēs turpinām ceļu arvien dziļāk džungļos. Pēc dažām minūtēm, brienot caur nātru mudžekļiem, iznākam klajumā, kam pa vidu stāv nodedzis un sabrucis nams vai arī vienkārši sadegušu baļķu kaudze. Skats ir visai episks – Rīgas centram pavisam neraksturīgs, tāpēc iemūžinām arī to un meklējam nākamo taku, kas aizvestu mūs pie solītajiem bēdubrāļiem. Kad atkal esam laiciņu pavirzījušies Skanstes ielas virzienā, priekšā «izaug» tīri pieklājīga saimniecība. Siltumnīca, pagalms, nams, kas nepavisam neatgādina «migu», kādu redzējām iepriekš. Plānojam doties pagalmā, tomēr laicīgi pamanām metāla plāksni ar uzrakstu «стоятъ» (stāt, - krievu val.) un jau latviešu valodā - «privātīpašums». Nolemjam labāk paklausīt brīdinājumam un dodamies tālāk pa automašīnas iebrauktu taku, kas iet paralēli Skanstes ielai. No abām pusēm to ieskauj koki un krūmi, tāpēc ceram, ka kādā vietā uziesim vēl kādu «mohikāni».

Ilgi nav jāgaida. Kreisajā ceļa pusē pamanām sagruvušu graustu, bet tam blakus tikko manāmu taciņu. Sakopojam drosmi un lienam iekšā. Pārsteigums ir liels, kad aiz grausta, apbrīnojamā slepenībā atrodas vēl kāda maza būdiņa un pagalms, kurā stāv dīvāns ar galdu, bet tālāk no tā – kaut kas darbgaldam līdzīgs. Uz tā salikti instrumenti, kaut kāds motors, virs tā karājas mīklainam mērķim paredzēta bumba, kas aplīmēta ar kompaktdiskiem. Visapkārt krāmi – pagalma vidū stāv divi cirvji, kas neomulības sajūtu tikai pastiprina, kokā karājas sarūsējuši zāģi, bet maliņā – kārtējais kaķu murskulis.

Dodamies pie būdiņas pusatvērtajām durvīm un klauvējam, saucam ārā saimnieku. Klusums. Vēl patrokšņojam, līdz beidzot mājiņas dzīļu pustumsā pavīd sirma un izspūrusi galva. Sākumā galva nekust ne no vietas, bet tad tuvojas būdiņas izejai. Izrādās, galvai ir arī rumpis, kājas un rokas. Lūk, pa durvīm iznāk salīcis, šķiet, tikko pamodies maza auguma vīrelis. Kad jautājam, vai var pārmīt kādu vārdu, atmet ar roku, tomēr atpakaļ būdā nebēg. Tas ir Jānis un šeit dzīvojot jau desmit gadus, turklāt līdzīgi kā Vizma – šeit pavada cauru gadu. Alkoholu nelieto, bet smēķēt gan patīk. Reiz esot strādājis par kurinātāju, bet tad dzīve «noslānījusi» un, lūk, attapies šeit. Bērni? Jā, esot, bet jau pieauguši – katram sava dzīve. Par briestošajām pārmaiņām šajā rajonā Jānis ir stoisks – solīt jau sola visu jaukt nost, bet nekas vēl nav noticis un droši vien arī nenotiks. Tiesa, vietumis mūsu sarunu pārtrauc buldozera rūkoņa dažus simtus metru tālāk. Jāni lieki netirdām, novēlam veiksmi darbos un dodamies tālāk.

Pavisam netālu, aiz improvizētas sētas pamanām no dēļiem sanaglotu nojumi. Uzsaucam, vai kāds ir mājās, un uzreiz saņemam atbildi, ka jā, ir. Vai drīkstam ienākt? Drīkstam. Atkabinām ķēdi no vārtu priekšas un dodamies iekšā. Tur, improvizētā «tronī», grāmatu, krāmu un segu ieskauts, sēž Ilmārs. Mati izspūruši, seja raksturīgi uzburbusi, bet acīs – skumjas un tāda kā vieduma dzirksts. Ilmārs šeit uzturoties tikai vasarā, šī esot viņa «dāča». Tomēr uzreiz piemetina, ka augustā šeit viss būšot cauri un nāksies pārvākties uz citu vietu, kas atrodas šajā pašā rajonā. Ilmārs ir ārkārtīgi kautrīgs – saka, lai tikai nefotografējam visu to jucekli un viņu pašu – negribot, lai ģimene uzzina, kur viņš patiesībā dzīvo. Kad jautājam, ko viņš domā par pretējā ielas pusē dzīvojošajiem bagātniekiem, Ilmārs atcērt, ka viņi taču neko nezina un nav redzējuši - lai dzīvo vien. Kādai viņa paziņai esot piedāvāts dzīvoklis tur, bet īres maksa bijusi pārāk liela, lai to varētu atļauties. Tāpēc nākas vien dzīvot šeit. Ilmāra oficiālie ienākumi mēnesī ir 30 eiro, tāpēc nākas piepelnīties, nododot metālu un pudeles. Grāmatas, jā, lasot daudz. Tās mūsdienās vairs nevienam nevajag, tāpēc mētājoties uz katra stūra, stāsta Ilmārs. Arī Ilmārs šādos apstākļos ir nonācis, kad zaudējis darbu, turklāt nomirusi viņa māte. Tomēr izlūdzamies Ilmāra atļauju uzņemt dažus bezpersoniskus attēlus, un dodamies tālāk.

Dažus soļus uz priekšu, nu jau labajā ceļa pusē, atkal pamanām taciņu, kas ved koku un krūmu pudurī. Ejam iekšā, bet tur – divas mazmājiņas izmēra būdiņas, uz striķa un jumta žāvējas drēbes, apavi. Vienas būdiņas aizvērto durvju priekšā nolikta kanna. Saprotam, ka neviena nav mājās. Ilgi nekavējamies un dodamies atpakaļ. Jau pa gabalu pamanām, ka taciņas galā uz ceļa stāv sieviete ar naģeni galvā un sodrējiem klātu seju. Rokās viņa tur «Converse» kedas un rūpīgi tās pēta. Kad viņu uzrunājam, atklājas, ka kundze šeit nedzīvo, bet atnākusi ciemos. Kādreiz gan esot dzīvojusi šajā rajonā, bet tad no būdas izlikta ārā. Kundze arī ir kautrīga un īpaši garās sarunās neielaižas. Apavus atradusi pavisam nejauši ceļmalā, tāpēc nopriecājas, kad atklājam, ka šādas kedas veikalā maksā teju simts eiro.

Ilgi nav jāsoļo, kad atrodam kārtējo taku, kuras galā vīd sēta – aiz tās rosās sirms vīrs vienās apakšbiksēs. Kad esam saņēmuši atļauju ienākt viņa teritorijā, izrādās, ka nekāds bezpajumtnieks viņš nav. Par to liecina plašais un krāšņais dārzs, kurā viņš rušinās. Kabači, gurķi, ķirši, zemenes, dilles un kas tikai vēl nav sasēts un rūpīgi apkopts viņa dārzā. Alberts šo teritoriju īrē, tomēr šogad līgumu nav devuši parakstīt, jo nevarot garantēt, ka drīz šeit neies pāri buldozers. Alberts nolēmis riskēt un dārzu iekopis tāpat. Viņš ir ļoti laipns un nelaiž mūs prom, pirms neesam pacienājušies ar ķiršiem, kas gan šogad padevušies visai skābi. Tas gan netraucē strazdiem un vārnām laisties šurp uz mielastu, tāpēc kokus Alberts rūpīgi apklājis ar tīkliem. Alberts ir viens no pēdējiem, kas šeit nodarbojas ar to, kam šī vieta ir sākotnēji paredzēta – labumu audzēšanai un atpūtai. Kad jautājam, vai viņš nebaidās, ka visu ražu apēdīs dārziņu «pamatiedzīvotāji», viņš saka, ka nē – šeit nekad neviens neko nav nozadzis.

Ļaujam Albertam strādāt tālāk un dodamies vēl uz priekšu. Kārtējā krūmu pudurī atrodam vēl vienu būdiņu, no kuras iznāk izspūris vīrs pusmūža gados. Vēl viens Jānis. Kautrīgs, lūdz, lai nefotografējam visu, kas apkārt, – pašam nepatīkot. Apzinoties, ka šai vietai dienas skaitītas, tāpēc lūkojas jau pēc citas mītnes. Rīgā dzīvojot arī radinieki, pie kuriem varētu pārvākties, tomēr īpaši to nekārojot. Šādos dzīves apstākļos nonācis pēc tam, kad nomirusi viņa sieva un māte. Viņa meita jau 12 gadus dzīvo Amerikā un saites ar tēvu, šķiet, ir sarāvusi pavisam. Arī Jānis nodarbojas ar krāsainā metāla un pudeļu vākšanu, tomēr saņemot arī pensiju. Viņš ir vienīgais, kurš atļauj sevi nofotografēt. Viņa acīs patiešām jaušamas skumjas, stoisks miers un kripata no tās dzīves gudrības, ar ko nav svētīti daudzi, kas laimi atraduši greznībā.

Kad esam atvadījušies no Jāņa, ceļš mums priekšā izbeidzas un nonākam pie milzīga un stiklota debesskrāpja. Saule cepina, bet mēs degvielas uzpildes stacijā iegādājamies ūdeni, sagaidām taksi un dodamies uz pilsētas centru. Automašīnā prātoju, vai ar šo visu mēs izdarījām kaut ko labu un vērtīgu? Pirms došanās Skanstes dārziņu džungļos mērķis nebija radīt materiālu, kas liktu lasītājiem šausmināties par to, kā daži cilvēki dzīvo; tas nebija arī likt kādam kaunēties, ka viņš dzīvē ir ticis pie greznības un var atļauties nedzīvot krūmos. Mērķis bija tīri simboliski parādīt kontrastu starp divām sabiedrības daļām, kas it kā dzīvo plecu pie pleca, tomēr tās abas šķir neiedomājami dziļš grāvis. Abām šīm ļaužu grupām ir savi priekšstati un stereotipi vienam par otru, kas ne vienmēr ir patiesi. «Bomzis» viennozīmīgi nav pretīgs noziedznieks, kas par šņabja pudeli gatavs dejot un klanīties (līdzi bijām paņēmuši ciemakukuli šņabja pudeles un cigarešu formā. Neviens no satiktajiem bezpajumtniekiem to nepieņēma). Savukārt, ja tu dzīvo Skanstes virsotnēs, tad ne vienmēr esi augstprātīgs «buržujs». Ceru, ka mums izdevās kaut nedaudz izgaismot sīku sabiedrības un pilsētas stūrīti.