Beatriče ir kā Annas Manjāni mūsdienīgota kopija. Šarmanta, formīga dāma vislabākajos gados, kurai ir, ko atcerēties, uz ko pukoties, kam vēlēt labu un kam – ne tik ļoti. Viņas sirds bijusi lauzta ne reizi vien, taču tāpēc vien Beatriče nezaudēs spēju mīlēt. Patiesībā mīlestība ir vienīgais iemesls, kā dēļ griežas viņas pasaule, un dara to iespaidīgā ātrumā, kā komēta līdzi paķerot visus apkārtējos. Beatriče ir kā tipiska itāliete, un viņas pašpasludinātais statuss sabiedrībā un runas plūdi pielīdzināmi Minhauzena pasaciņām, taču ne mirkli nemazina sievietes pievilcību. Savukārt Donatella ir pilnīgs pretstats šai aristokrātiskajai būtnei, ko varētu apzīmēt arī ar vārdiem «piens un asinis». Vizuāli trauslā sieviete ir noslēgta, introverta un piesardzīga, Donatellas ķermeni klāj tetovējumi, bet telefona adrešu grāmatiņā ir tikai viens ieraksts – tēvs. Viņa slēpj kādu šaušalīgu noslēpumu, un tieši to Beatriče ir nolēmusi noskaidrot, jo abas sievietes sastopas nekur citur kā psihiatriskajā klīnikā. Kaut arī progresīva, tā tomēr ir norobežota no ārējās pasaules, bet kādas nejaušības rezultātā abas sievietes nonāk vārtiem šajā pusē, un abu kopīgais ceļš kļūst par sākumu patiesai draudzībai un pamatīgai emociju revīzijai, jo sievietes saprot, ka tālāk savus skeletus, kas slēpjas skapī, neaizvilks.

Paolo Virci komēdija/drāma tapusi kā Itālijas un Francijas kopražojuma filma, un tās garais, panākumiem bagātais festivālu ceļš rezultējies daudzās balvās. Filma saņēmusi gan piecus itāļu kino Oskarus jeb Dāvidus, bija nominēta Eiropas kino balvai, par scenāriju «Prieka trakumā» saņēma Itālijas Zelta globusu...

Šo sarakstu varētu turpināt vēl ilgi, jo, neskatoties uz sarežģīto, pat riskanto tēmu, režisoram

Paolo Virci izdevies ne tikai noturēties labas gaumes robežās, bet apspēlēt plašu emociju gammu

, turklāt kā pēctoni atstājot gaišumu un cerību nākotnei. Viņa labākās palīdzes un arī šīs filmas veiksmes ir galveno lomu atveidotājas – kolorītā Valērija Bruni Tadeski, kura nenoliedzami ir viena no savas paaudzes labākajām aktrisēm, turklāt ar režisoru jau sadarbojusies drāmā «Cilvēka vērtība» (2013), kas arī izrādīta Latvijā, un Mikaēla Ramacoti, kura arī ne pirmo reizi filmējusies pie Virci un ir viņa sieva un divu bērnu māte.

Īpašu lomu Virci iedalījis Toskānai, jo īpaši – laika zobam savu godību atdevušo villu iemūžināšanai, un vienā no tādām norisinās Beatričes un Donatellas satikšanās. Skarbas, sāpīgas un uz pārdomām rosinošas ir abu iepriekšējās pieredzes, taču vitalitāte, ar ko liktenis apdāvinājis Beatriči, ir lipīga. Un Virci to izspēlē ar skaļiem smiekliem, spilgtām krāsām un šampanieti.