Pirmoreiz autore publicējusies laikrakstā «Libausche Zeitung» ar Jāņa Akuratera stāsta «Mana vismīļā» tulkojumu vāciski (1919). Pavisam Latvijā līdz 1944. gada rudenim publicēti 19 izdevumi: monogrāfijas par Raini, Poruku, Dostojevski, Brigaderi, Danti, Frici Bārdu, 7 eseju krājumi par latviešu un cittautu rakstniekiem, romāns «Dzīves vilcienā» (1941) un daudz rakstu periodikā, tulkojumi. Izdoti viņas «Kopoti raksti» 2. sējumos (1939–1940). Trimdas laikā publicēti 20 viņas darbi latviešu valodā un 27 vācu valodā, kā arī tulkojumi itāliešu, angļu, krievu, zviedru, holandiešu, somu un dāņu valodā.

«Prozas krājuma «Sākumā bija prieks» darbi tapuši Zentas Mauriņas Zviedrijas dzīves sākumposmā laikā, kad karš ir beidzies, dzīve ārēji vairs nav apdraudēta, bet jaunas saknes un dziļākus pieturas punktus autorei vēl nav izdevies atrast. Tie atgādina ikdienā piefiksētus impulsus, nejauši noklausītas sarunas. Brīdi, kad uz mazām papīra lapiņām ātri jāpieraksta fantāzijā radušās vīzijas, vai vientuļu dienu, kad vienīgais, ar ko aizpildīt prātu, ir atmiņas. Šie mirkļi ir kā nepieciešamība mēģināt radīt jaunu veselumu. Cilvēciski sīkas, ikdienišķas rūpes, glancēts glamūrs zviedru direktora dzīvoklī vai auksta nakts tumšā vagonā un Bēthovena dzīves ķibeles policijas iecirknī. Pāri visam gaidas, ilgas pēc kaut kā lielāka piedzimšanas. Kaut kas, kas ir satverams tikai sajūtās. Impulss, kas izdzīvojams tikai visdziļākajās, vispersoniskākajās sirds ilgās un nav nododams tālāk,» tā Maija Rolava, Zentas Mauriņas piemiņas istabu vadītāja Grobiņā.

www.jumava.lv