Apgādā Zvaigzne ABC klajā nākusi grāmata, kas aizraus un pārsteigs, rosinās un mulsinās - vācu mežziņa Pētera Vollēbena (Peter Wohlleben, 1964) «Koku slepenā dzīve». Bez patosa un sentimenta, lietišķi, vienkārši un saprotami autors aicina ieskatīties koku pasaulē. Meža koki un pilsētas koki, jaunaudzes un seni, neskarti meži - kas tajos notiek? To ir vērts uzzināt!
Vācu mežzinis Pēteris Vollēbens ikvienam ir atvēris ceļu uz pārsteidzošu pasauli tepat līdzās – uz koku pasauli. Ar grāmatas «Koku slepenā dzīve» palīdzību viņš ļauj to iepazīt caur drāmām un aizkustinošiem mīlasstāstiem, kas dienu no dienas norisinās zem zaļajiem lapu un skuju jumtiem. Autora spēja par šo mazzināmo pasauli runāt vienkāršā, visiem saprotamā valodā, turklāt bez sentimenta un pasaciņu stāstīšanas, savus uzskatus balstot uz zinātniskiem pētījumiem, sagādājusi grāmatai sensacionālus panākumus visā pasaulē, un, kā raksta «The Guardian», Vācijā «Koku slepenā dzīve» pērn lasīta vairāk nekā pāvesta Benedikta XVI un bijušā Vācijas kanclera Helmūta Kola memuāri.
Kas ir koks? Daudzgadīgs augs ar saknēm, stumbru, zariem, lapām vai skujām? Tas nav nepareizi. Pirmajā acu uzmetienā. Papētot vairāk, atklājas, ka koks ir tāda pati dzīva būtne kā cilvēks. Turklāt – kas to būtu domājis! – sabiedriska būtne ar raksturu, emocijām, vajadzību komunicēt un pārvietoties. Izklausās neticami, tomēr tas ir pierādīts fakts. Ja reiz tā, gribas vaicāt – kāpēc neko no šīm kaislībām nemanām, kāpēc kokus grūtāk saprast nekā dzīvniekus? Pirmkārt jau tāpēc, ka koki ir bezgala lēni. Koku bērnība un jaunība ilgst desmitkārt ilgāk par mūsējo un to mūžs ir vismaz piecas reizes garāks. «Aktīvas kustības», piemēram, lapu plaukšana aizņem nedēļas. Tāpēc ārēji šķiet, ka koki ir sastinguši radījumi, kaut arī zem mizas dzīve kūsāt kūsā.
Bet atgriezīsimies pie šī raksta sākuma – kokiem esot vajadzība pārvietoties! Kā to saprast? Pat bērns zina, ka koki nestaigā.
Autors asprātīgi atrisina šo mīklu, paskaidrojot, ka pārvietošanās notiek, nomainoties paaudzēm. Katrā koka sēkliņā snauž mazītiņš koka embrijs. Sēklai nokrītot no koka, sākas lielais ceļojums. Un kā saprast apgalvojumu, ka kokiem ir emocijas? P. Vollēbens uzbur interesantus koku raksturus – drosminieku, bailuli, huligānu, pļāpu. Un tie nebūt nav teiksmaini, bet gan ikdienas vērojumos un zinātniskos pētījumos balstīti tēli. Koki ar saknēm atpazīst savus draugus, ģimeni un bērnus, kā arī tos, kas naidīgi noskaņoti. Grāmata «Koku slepenā dzīve» atklāj, ka pasaulē viss ir saistīts un tikai, esot jūtoši, gudri un saudzīgi, vēl ilgi varēsim pastaigāties pa mežiem, smelties tajos spēku, mieru un piedzīvot pārsteigumu pēc pārseiguma. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas pastaiga mežā šķitīs pilnīgi citādāka.
Par autoru
Pēteris Vollēbens studējis mežsaimniecību un ilgus gadus strādājis valsts mežu pārvaldē. Taču, tikai kļuvis par mežzini Eifelā, Vācijā, izstrādājis jaunu – ekoloģijai un ekonomikai vienlīdz labvēlīgu – stratēģiju ar mērķi atgriezt dabā nepārveidotas mežu platības. Viņa pārziņā esošajos mežos smago meža tehniku aizstāj zirgi, nenotiek kailcirtes un netiek izmantota ķīmija.
Pieejama arī e-grāmata.
No vācu valodas tulkojusi Aija Jakoviča.