Grāmata ir par ģimeni, kas dzīvo pilsētā un pavada lielāko daļu laika, skatoties uz dažādiem ekrāniem. Autore stāsta, ka viss it kā ir kārtībā, taču, ja izmantojam tehnoloģijas bez mitas, tas var novest pie sliktām sekām. Tas notiek arī Pilsētbērziņu ģimenē, kad viņi sāk strīdēties, bet tad ģimene nolemj, ka viņi izslēgs telefonus uz kādu brīdi un atklās sevi no jauna bez tehnoloģijām.

Grāmatas ilustrācijas veidotas krāšņas, atraktīvas un uzmanību piesaistošas, jo tas ir nozīmīgs elements tieši bērnu grāmatām. Meiteņu tēli veidoti, iedvesmojoties no mākslinieces meitām, un izmantotās krāsas, mammas un tēta tēls radies darba procesā. «Grāmatu sāku zīmēt Ķīnā, ūdenskrāsu zīmējumi tapuši Rīgā, un visu darbu pabeidzu Amerikā,» atklāj Laura Belēviča.

Lai arī stāstā uzsvērta tehnoloģiju negatīvā ietekme, māksliniece neslēpj, ka grāmata nebūtu tapusi, ja nebūtu pieejamas modernās tehnoloģijas. Grāmatas veidotājas nenoliedz to nozīmīgumu un sniegtās plašās iespējas, tomēr uzskata, ka jārod veselīgs balanss starp laiku, ko pavadām pie telefoniem, planšetēm un datoriem, un brīžiem, kad esam kopā ar saviem mīļajiem.

Šo grāmatu būtu lietderīgi izlasīt ne tikai bērniem, bet arī vecākiem, lai kopīgi meklētu iespējas kaut uz brīdi pabūt kopā un novērst viedtehnoloģisko «piesārņojumu» savstarpējās attiecībās. Andrē Balžekiene to sauc par ģimenes grāmatu, kurā katrs varēs atrast kaut ko priekš sevis. «Mani ļoti priecē, ka Lietuvā pēc grāmatas izlasīšanas bērni saka vecākiem: «Velkam zābakus un dodamies dabā!» Vai arī vakaros, kad mamma vai tētis runā pa telefonu, bērni mudina vecākus pavadīt vairāk laika kopā,» atklāj autore. Tāda arī esot grāmatas ideja - mudināt mainīties neatkarīgi no tā, vai esam bērns vai vecāks.