Helēna Heinrihsone latviešu mākslā ienāca 1970. gadu sākumā ar tīru krāsu glezniecību, lakonismu un ekspresivitāti tēlu atveidojumā. Konsekventi attīstot tālāk savu individuālo izteiksmes veidu, māksliniece ir apliecinājusi sevi kā spēcīgu radošu personību ar tikai sev raksturīgu vizuālo valodu un šodien ieņem nozīmīgu vietu mūsdienu latviešu mākslā.
Helēnas Heinrihsones radītās gleznas vieno kolorīta gleznieciskā pašvērtība, krāstoņu košums un niansētība, kā arī ikreiz rūpīgi izvēlēti krāsu salikumi, - nereti kontrastējoši, bet organiski savstarpēji papildinoši. Raksturīga lakoniska, tajā pašā laikā izteiksmīga un spilgta formu valoda, kas balansē uz robežas ar abstrakciju, bet tomēr ir viegli vizuāli simboliski nolasāma un asociatīvi uztverama.
Ekstravagantie, neordinārie sižeti un objekti piešķir mākslinieces glezniecībai vēl vienu māksliniecisko vērtību dimensiju, kas neļauj tai kļūt mānīgi iluzori dekoratīvai. Gleznas izstaro nepieklusinātu emocionālu ekspresivitāti, jo realitāte tajās atainota dramaturģiski tēlaina un neparasta. Dažādo krāsu laukumu un objektu formu ekspresīvās attiecības veido sižetu, kas atspoguļo citādu skatījumu uz apkārtējās pasaules fragmentiem un iemūžinātiem notikumu kadrējumiem. Gleznās mijiedarbojas mākslinieces iztēle, personiskās jūtas un pieredze, kas izteikti īpaši spilgtā un emocionāli uz skatītāju vērstā iedarbīgā formu un krāsu valodā. Viņa rada formāli abstrahētus, bet nojaušami intuitīvi atpazīstamus personiskas mitoloģijas tēlus.