Lai gan Kims Leine turpina šo tradīciju, vienlaikus viņš ir arī sava ceļa gājējs – vēsture viņa rakstītajā kļūst spilgtāka par šodienu, tēli ir dzīvi un izteiksmīgi un romānā notiekošais teju vardarbīgi ielaužas lasītāja dzīvē, veidojot neizdzēšamas prāta ainas. Šī ir grāmata, par kuru var domāt vēl ilgi pēc izlasīšanas, grāmata, kura paliks atmiņā. Un tās varoņi ir vienlaikus apbrīnojami un nožēlojami, stipri un vāji, varonīgi un gļēvi, mīloši un nelietīgi. Romāna darbība risinās astoņpadsmitā gadsimta beigās un deviņpadsmitā gadsimta pašā sākumā, kad Mortens Falks, jauns mācītājs, nokļūst Grenlandē kā misionārs, lai nestu apgaismību un Kristus vārdu lielās salas iemītniekiem. Mortena dzīvē jau bijušas šādas tādas neglītas lappuses, bet, ierodoties Grenlandē, jaunais vīrietis domājas diezgan skaidri zinām, ko un kāpēc viņš te gribētu paveikt. Ar nicinājumu un nosodījumu viņš vēršas pret savu priekšteču un līdzcilvēku vājībām, bet ātri vien atklāj, ka arī pašam nekas cilvēcīgs nav svešs.
Lēni un nenoteikti rit mācītāja dienas, mēneši un gadi svešajā salā, viņu piemeklē dažādas ligas – bet arī mīlestība un draudzība. Mortens klīst pa dzīvi nedroši, kā apmaldījies bērns. Viņa sapņi drūp, ikdiena tos nokauj pa vienam vien, bet Mortens nepārstāj pats sev citēt Ruso: «Cilvēks ir dzimis brīvs, un visur viņš ir važās!», – meklējot šī teiciena apslēpto nozīmi. Vēl viņš gribētu būt arī vienkārši un ikdienišķi laimīgs. Iegūt draugus, paturēt mīlestību, izpelnīties cieņu.