«Šīs ir Gintera Grasa atvadas – tik pašironiskas un gaišas, kādas varēja izdoties vienīgi viņam. Vārdi nav zaudējuši nenieka no sava trāpīguma, valoda ir elastīga un jauna kā vienmēr, interese par pasauli ir dzīva, un jutekliskās grafikas runā pārliecinoši. Aug sēnes un mazbērni, putni aizmūk no lodēm, un tukšā zārkā ir jāglabā puķu sīpoli. Visam cauri vijas rudenīgs rūgtums, tomēr pēdējā svītra ir pavilkta, rokai nenodrebot,» grāmatas ievadā raksta Silvija Brice.

Ieskandinot šīs grāmatas iznākšanu, notika tikšanās ar Silviju Brici un tās gaitā tulkotāja dalījās savās atmiņās par iepazīšanos un sadarbību ar slaveno rakstnieku, ieskicējot arī viņa biogrāfijas svarīgākās šķautnes. Bērnība un kara gadi, – tostarp G. Grasa piespiedu dienests Vācijas armijā (un skandāls, kas izcēlās daudzus gadus vēlāk, kad šis G. Grasa agrās jaunības fakts tika izcelts, – par to rakstīja visas avīzes, vakara gaitā bija iespēja aplūkot arī vairākus simtus lappušu biezu grāmatu, kurā šīs publikācijas bija apkopotas), formālās izglītības trūkums (un nerimtīgā pašmācība mūža garumā), attiecības ar Villiju Brantu un citiem rakstniekiem bija tikai daži no Grasa dzīves aspektiem, ar kuriem klausītājus iepazīstināja tulkotāja. Taču pašas interesantākās atmiņu lappuses vēstīja par tām reizēm, kad Silvija Brice tikās ar Ginteru Grasu. Viņu iepazīšanās notika tālajā 2000. gadā Maskavā, PEN kluba starptautiskajā kongresā. Citu slavenu rakstnieku vidū G. Grass bija īpašs arī ar to, ka ar savu darbu tulkotājiem uzturēja personīgas attiecības, uzskatīja viņus par «visnopietnākajiem savu darbu lasītājiem» un rīkoja tikšanās-seminārus, uz kuriem aicināja savus tulkotājus no visas pasaules. Par tulkošanas īpatnībām, par ikkatras grāmatas politisko fonu, par sadarbību, sentimentu un ļoti nopietnām lietām Silvija Brice stāstīja aizrautīgi un brīvi, un tiem, kas šo lasot, jūtas skumdināti, ka nav bijuši klāt.

Tikšanās pilnā apjomā ir noskatāma šeit:

Pieejama arī e-grāmata.

www.zvaigzne.lv

No vācu valodas tulkojusi Silvija Brice.