«Izstāde ir par mani pašu. Mani nevar atraut no manām gleznām, idejām. Manas gleznas ir nevis apkārtesošā attēlojums, bet mans emocionālais stāvoklis. Man ir bail, mani moka vaina, nožēla utt. Es nezinu, kad man ir priecīgi, vai, kad es jūtu jebkuru citu pozitīvo emociju, jo es ar tām nestrādāju. Es strādāju ar negatīvajām emocijām, un, kā reizi tad, kad man ir priecīgi, gleznoju. Tāpēc arī izstāde saucas «Našķi vai kašķi», jo vienmēr ir negatīvās emocijas (kašķis), un pozitīvās (našķis). Ja es pēc iespējas labāk tikšu galā ar negatīvajām emocijām, tad var sagaidīt, ka tikšu pie našķa - labajām emocijām. Bet mēdz būt arī otrādi - ir priecīgi, un pēkšņi pārņem dusmas. Tam var būt dažadi iemesli. Gan automātiskās domas, gan citi cilvēki, utt. Kā jau var noprast, izstāde ir drīzāk psiholoģisks sevis šķērsgriezums. Un ne mazāk svarīgi - gleznojot satvert sajūtu, ka es esmu viens - gan labās, gan sliktās emocijas. Es esmu viens vesels,» tā Ansis Butnors