«Liela daļa laikabiedru uz jautājumu «Kas ir Edgars Vērpe?» nešaubīgi atbildēs, ka Valsts kultūrkapitāla fonda direktors, daži pieminēs, ka reiz bijis Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas direktors, kas tai izcīnījis un uzbūvējis jaunu ēku. «Zvērināti» makšķernieki atcerēsies televīzijas raidījuma «Cope» autoru un producentu Vides filmu studijā. Tomēr, kaut arī daudzus gadus darba dēļ nācies atteikties no radošā aicinājuma, Edgars Vērpe pats atzīst, ka pirmkārt ir mākslinieks,» grāmatā raksta mākslas zinātniece un izstādes «Intereses. Konflikts» kuratore Dace Lamberga.

Edgara Vērpes albumā līdzās darbu reprodukcijām un fotogrāfijām ir Daces Lambergas raksts par Vērpi, laikmetu un mākslas kontekstu, kā arī trīs Laimas Slavas sarunas ar mākslinieku, kas tapušas 2000., 2002. un 2017. gadā. Grāmatas sastādītāja – Sandra Krastiņa. Dizains – Inta Sarkane.

«Lai cik mierīgs un nesteidzīgs no pirmā skata šķistu Edgars Vērpe, vienlaikus viņš ir gana āķīgs un neaprēķināms. Man pat liekas, ka Edgarā Vērpē mājo ne vien mākslinieks, pedagogs, kultūras menedžeris un TV personība, bet arī veiksmīgs režisors, kas regulāri klusībā sacer eksistenciālas mizanscēnas, lai pārsteigtu laikabiedrus. Un tas var būt kas mulsinoši negaidīts gan spēku pielikšanas punktu maiņā, gan mākslas meklējumos. Tā domāt vedina arī gadu gaitā tapušās intervijas, kuras pirms grāmatas tapšanas pārlasīju. Kā jauns posms dzīvē, tā atbildēs ne vien iezīmējas jauni apvāršņi, bet parādās arī gluži citi atmiņu fakti – pat no bērnības –, kas likumsakarīgi pamato jaunos lēmumus. Turklāt visu šobrīd jau vainago atziņa, ka pa šiem gadiem nekas būtisks attieksmē pret interesējošo mākslā un izteiksmes līdzekļos nav mainījies,» tā Laima Slava.

Pats mākslinieks saka: «Man vienkārši patīk būt darbnīcā un strādāt ar materiālu. Es ļoti daudz dažādi eksperimentēju, daru daudz dažādas lietas, kas tiek izmestas ārā, aiziet atkritumos. Man īstenībā patīk strādāt ar vielu, un tad es jūtu, ka darbnīca man dod otru elpu. Es atnāku pēc darba uz darbnīcu un četras piecas stundas, ļoti labi juzdamies, varu strādāt. Man idejas vispār rodas tikai strādājot. Tās idejas, kas rodas, kamēr tu nestrādā, mierīgi vari izsviest ārā. Bet tad nebūtu iemesla iet uz darbnīcu. Tu atnāc uz darbnīcu, jo tev ir ideja, bet, kad dari, saproti, ka nekas nesanāk, un tad viss sākas.»