Radošo kvartālu piemēru Rīgā, kuros norisinās laikmetīgās kultūras aktivitātes, ir samērā daudz. Pagaidu lietošanas jeb temporary use koncepts atdzīvinājis arī vēsturisko K. K. fon Stricka villu Aristīda Briāna ielā 9. Namu, ko 1883. gadā uzcēla Briāna ielā esošās alus darītavas īpašniekam Kristianam Karlam fon Strickim, apdzīvojis turpat blakus esošais klubs «Piens», attīstot tur vienu no Rīgā zināmākajiem radošajiem kvartāliem. Villas dzīlēs, kas gadiem bijušas slēgtas interesentu acīm, tagad ielūkoties var jebkurš. «Joprojām ik pa brīdim pienāk kāds klāt un pasaka, ka gadiem esot gājis ēkai garām, domājot, kas ir šeit iekšā,» stāsta kluba «Piens» saimnieks un fon Stricka villas «atdzīvinātājs» Mārtiņš Mielavs, kurš tieši izdevīgās dislokācijas dēļ sācis attīstīt pamesto namu. Ienākt fon Stricka namā palīdzējusi kultūra. Viss sācies ar teātra festivālu «Homo Novus» pirms dažiem gadiem, pēc laiciņa sekojusi «Piena svētku» iesildīšanas koncertu sērija, bet šobrīd nams pulcē desmitiem, pat simtiem ļaužu – villu viļņveidīgi apdzīvo dažādi kultūras pasākumi, koncerti un radošās darbnīcas.

Tāpat viens no izteiktākajiem Rīgas radošajiem kvartāliem izaudzis bijušās rūpnīcas VEF teritorijā. Tas kopš 2008. gada attīstījies līdz ar mākslas centra «Totaldobže» darbības aizsākšanos tukšajos VEF korpusos.

Bet piecu gadu laikā tā atmosfēra tajā tumšajā VEF teritorijā sāka kardināli uzlaboties,» stāsta Totaldobžes vadītājs Kaspars Lielgalvis. Līdzīgi kā Stricka villā, arī Totaldobže sākotnēji pasākumus VEFā rīkojusi periodiski, līdz radošais kvartāls uzņēmis apgriezienus, un kultūras notikumu virkne rīkota jau regulāri – tur notika izstādes, koncerti, lekcijas, diskusijas, prezentācijas, izrādes un dzejas lasījumi, kā arī izveidotas rezidences ārzemju māksliniekiem.

Vai arī piemērs Kalnciema kvartālā – tur fonds «Mākslai vajag telpu» pagaidu lietošanas konceptu interpretējis pavisam oriģināli, izveidojot mākslas galeriju no lietotiem jūras konteineriem. Kā stāsta fonda vadītāja Katrīna Jaunupe, tas darīts, lai piesaistītu uzmanību laikmetīgajai mākslai un kultūrai, vienlaikus padarot mūsdienīgo radošumu pieejamu visiem: «Tie jūras konteineri dod pilnīgi brīvu vidi. Mums sestdienās notiek radošās darbnīcas bērniem, jebkurš var blakus kafejnīcā paņemt kafijas krūzi un iet iekšā galerijā – neviens nedzīs ārā. Tu drīksti sēdēt uz zemes, vari stāvēt kājās, kāpt kaut ar kājām uz krēsla, ja tu gribi. Un mēs to visu ļaujam – vēlamies parādīt, ka tā māksla ir brīva un pieejama.»

Finanšu vējdzirnavas

Tomēr

Kultūras nozarei kopumā Latvijā neiet izcili un tā saskaras ar patstāvīgiem finansējuma ierobežojumiem, tāpēc tikai ar ideju atvērt pamesta nama durvis, ielaižot tur kultūru, vien nepietiek. Radošo kvartālu VEFā mākslas centram «Totaldobže» pēc piecu gadu tā attīstīšanas nācies pamest - tieši finansiālais aspekts licis šķēršļus Totaldobžes darbībā, atklāj Kaspars Lielgalvis: «Cilvēki tur nāca, apmeklējums bija labs, bet, tā kā piedāvājām pasākumu programmu, kas vērsta uz mūsdienīgu mākslas formu rašanos, daudzi no eksperimentiem ne vienmēr bija veiksmīgi. Mēs pildījām nepateicīgu un sarežģītu funkciju, apzināti fokusējoties uz laikmetīgās mākslas attīstīšanu, lieki netērējot laiku un enerģiju mūsu darbības komercializēšanai. Bet atbalsts no valsts un pašvaldības bija par mazu, lai mēs spētu izdzīvot.»

Arī Katrīna Jaunupe atzīst, ka valsts atbalsts kultūras projektu finansēšanai varētu būt daudz spēcīgāks: «Protams, varētu būt lielāks valsts atbalsts, un es ceru, ka ar laiku tāds arī būs, jo tas pats Kultūrkapitāla fonds – viņš jau nevar arī visu Latvijas kultūru viens pats nodrošināt.

Fonds «Mākslai vajag telpu» līdzekļus projektiem gūst, pateicoties kultūras un mākslas atbalstītājiem: «Šis viss var tapt tikai ar atbalstītāju palīdzību. Mēs, protams, rakstām projektus Kultūrkapitāla fondam, kas nelielu daļu mums palīdz – arī bez tā atbalsta nekas nenotiktu. Bet lielākā daļa – tie ir privāti ziedotāji. Principā, man liekas, nav bijis neviens projekts, kuram mēs beigu beigās neesam to finansējumu kaut kā atraduši.» Katrīna uzsver, ka ir būtiski investēt kultūras attīstībā: «Ja mēs skatāmies tādā plašākā skatījumā, tad atbalsts kultūrai ir ļoti svarīgs, jo kultūra – tas ir tas, kas esam mēs. Tā ir mūsu identitāte, mūsu pamats, tā veicina radošumu, tā veicina kreativitāti. Lai mēs kaut ko sasniegtu, lai mēs vairotu savu labklājību, mums ir jāiegulda kultūrā. Jo kultūra ir viens no tiem, kas veicina to labklājību.»

Radošā kvartāla uzturēšana, sasaistot kultūru ar biznesu, ir vēl viena no izejām. Šis modelis savā ziņā strādā fon Stricka villas gadījumā – kaut kādam plānam ir jābūt, saka Mielavs: «Par biznesa plānu to nenosaukt, bet vajag kaut kādu vismaz skaidrību par to, kā to naudu pelnīt. Jo mēs tomēr īrējam, nevis esam kaut kāds Kultūras ministrijas velns-sazina-kāds-tur projekts.» Villā līdztekus kultūras pasākumiem organizē arī privātus pasākumus, tur notiek gan banketi, gan kāzas – tas nepieciešams, lai villa fon Stricka nams varētu palikt atvērta. Mārtiņš uzsver, ka nebūtu nekādas villas, ja nebūtu «Piena», tomēr viņš cenšas uzturēt kultūru un biznesu līdzsvarā:

Dod kaut kādu pievienoto vērtību. Tieši tas savienojums, kā panākt to balansu, lai tu vienkārši neizskrien cauri tai mājai pāris gados un lai viņa nepazūd. Lielākais izaicinājums ir to realizēt, gadu no gada atrast līdzekļus, enerģiju, neiestrēgt kaut kādā pašapmierinātībā, attīstīt un virzīt. Tā man ir kā sirdslieta un bizness kopā. Tam ir jāsavienojas.»

Atšķirīgais radošums

Tomēr uz Rīgā eksistējošajiem radošajiem kvartāliem kopumā paši to radītāji raugās mazliet skeptiski. Kaspars un Mārtiņš ir vienisprātis, ka radošo kvartālu koncepts Rīgā īsti nestrādā. Problēma sākoties jau pašā konceptā «radošs», spriež Mielavs: «Pats savienojums – radošais kvartāls – ir diezgan dumjš, nolietots. Tas neko nenozīmē!

Tas vārds pēdējos gados 15 ir zaudējis savu svaru.» Viņš uzskata, ka Rīgas radošo kvartālu attīstīšanas ideja esot kļuvusi par pārlieku komercializētu pasākumu: «Parasti tā radošo vietu veidošana izpaužas apmēram tā: ieliksim restorānu, ieliksim galeriju, ieliksim kaut kādu pasākumu vietu, nosauksim to visu kaut kā tēlaini un uztaisīsim smuku veblapu. Ļoti milzīga ir tā plaisa starp reāli radošo un to, kas tiek popularizēts kā radošs. Reāls izaicinājums ir, piemēram, kad tev nav naudas. Līdz ar to visi tie miljonu projekti, kuri sevi pasludina par radošajiem kvartāliem, – tur jau, manuprāt, ir jau mazs errors ar to vien, ka tas kvartāls tiek uzbūvēts no nulles.»

Radošo kvartālu eksistenci sarežģī arī sabiedrības attieksme, uzskata Kaspars. Viņš teic, ka Rīga vēl nav gatava tam radošo kvartālu modelim, kas jau sen darbojas Eiropā: «Mēs nevaram tā copy-paste paņemt ārzemju modeli. Pie mums tas nestrādā. Pie mums trūkst mērķtiecīgas kultūrpolitikas, kas veicinātu mūsdienīgas latviešu kultūras identitātes veidošanos. Tā latviešu kultūras identitāte, kas ir šobrīd izveidojusies un tiek attīstīta, balstās uz ļoti tradicionālām vērtībām – Rainis, Dziesmusvētki, tautasdziesmas un etnogrāfija. Ja kāds runā par akadēmiskās mūzikas «zelta fondu», tad tas ir Dārziņš, Kalniņš, Vasks – bet tas nenozīmē, ka mums nav cilvēku, kam interesē kaut kas vairāk. Ir vesela rinda ar jaunajiem komponistiem, kuri parādās radio vai orķestra programmās kā kaut kas supereksperimentāls – bet līdz ar to tikai dažreiz.» Viņš uzsver, ka neviens no Rīgas radošajiem kvartāliem arī īsti nav rītdienai: «Ir jāizdara 99 kļūdas, lai realizētu to talantu, uztaisītu to vienu ideālo kaut ko, lai arī kas tas būtu. Radošajiem kvartāliem vajadzētu būt tiem inkubatoriem, kur šīs kļūdas notiek, un pēc tam tas viens veiksmīgais no 99 mēģinājumiem pēc tam nonāk muzejā vai koncertzālē. Diemžēl pašreizējie kvartāli nepilda šo funkciju.»

Citās domās ir Katrīna - viņa ir pārliecināta, ka eksistējošie Rīgas radošie kvartāli ir tikai pats sākums: «Man liekas, ka ir ļoti daudz pozitīvu piemēru. Mums ir pietiekami daudz aktīvu un radošu cilvēku, kas ir gatavi idejas vārdā ieguldīt savu laiku, savus līdzekļus, lai radītu kaut ko brīnišķīgu un vērtīgu. Skaidrs, ka mums nav tādu radošo kvartālu, kādi ir Londonā vai Ņujorkā – ko mēs varam gribēt, mēs esam tikai pašā ceļa sākumā. Bet man liekas, ka tas ceļš ir iesākts labi, tas asfalts lejas labi. Tikai jāturpina. Tas, kā mums pietrūkst, ir tā pozitīvā domāšana.»

_{Kā attīstīt Latvijas laikmetīgo kultūru un vai finansiālais aspekts bremzē radošuma attīstību? Par to, kas vēl nepieciešams bez līguma parakstīšanas par ienākšanu telpās, lai izveidotu un uzturētu radošo kvartālu, lai tas vispār varētu nest «radošā kvartāla» nosaukumu, 6. septembrī plkst. 19.00 Tērbatas ielas «Bang Bang» veikalā sadarbībā ar Adidas Latvija notiks paneļdiskusija, kurā piedalīsies radošo kvartālu attīstītāji Katrīna Jaunupe, Kaspars Lielgalvis un Mārtiņš Mielavs.}