Lai arī tobrīd reāli vēl biju bez motocikla, jau pāris mēnešus pirms Kristas dzimšanas dienas sāku savā nodabā plānot izbraukuma maršrutu. Zināju, ka galamērķim noteikti jābūt jūrai, jo tā ir viena no viņas kaislībām, turklāt būtu vēlams atrast vietu, kur vēl neesam bijuši. Lai arī cik savādi tas daudziem šķistu, bet pirmais, kas iešāvās prātā, bija Kolka. Dzīve līdz šim uz turieni vēl nebija aizvedusi, lai gan Kurzeme kopumā iepazīta labi. No vienas puses gan zināju, ka tikt līdz turienei (ap 160 kilometri no Rīgas) būs izaicinājums, jo vadīt motociklu ir reāls darbs - tas nav iesēsties automašīnā un vēsā mierā aizripot līdz galamērķim. Turklāt tobrīd vēl nebija zināms, kādi laikapstākļi mūs gaida. Tie beigās gan bija tālu no ideāliem, bet par to nedaudz vēlāk...

Tā kā biju iecerējis divu dienu piedzīvojumu, meklēju arī naktsmājas. Turklāt īpašajai sievietei arī tās vēlējos īpašas. Tādas arī izdevās atrast, jo no Kolkas netālu esošajā Melnsilā par solīdām cenām var noīrēt mucu mājiņu, kas atrodas pašā Rīgas jūras līča krastā, pa logu paveroties satriecošam skatam. Jau rezervēšanas brīdī biju tikpat kā pārliecināts, ka Krista par šādu nakts pārlaišanu būs sajūsmā. Tiesa, šīs mājiņas jārezervē laicīgi, jo vasarā pieprasījums pēc tām ir liels. Sava brauciena laikā līdzīgas naktsmājas novērojām arī Kolkā, taču pirms tam tās varenā interneta dzīlēs nebiju tādas uzgājis, tādēļ izvēlējos Melnsilu.

Maršruta galamērķis un naktsmājas bija izvēlētas, atlika tikai tikt pie motocikla. Jau minēju, ka no sava rumaka biju atvadījies pirms pāris gadiem, tāpēc nācās meklēt, no kura varētu to uz pāris dienām aizlienēt. Nomas piedāvātās iespējas mani īsti neapmierināja, jo lielākoties pieejami 125 cm³ braucamie, kas man kā A kategorijas tiesību turētājam šķiet stipri par maz, turklāt braucienam divatā uz Kolku ir nepieciešams kas jaudīgāks.

Vīlies nomas piedāvājumos, apzināju sev pazīstamus cilvēkus, kuri man varētu uz pāris dienām «aizšaut» motociklu.

Lai arī ar Kasparu biju pazīstams nesen, zināju, ka viņam ir franču zīmola «Mash» motocikls, kas gan vairāk pēc skata ir pilsētas motocikls ar savu stilu. Lai arī pirms tam ar tādu nebiju braucis, tā bija teju mīlestība no pirmā acu skata (izbrauciena) - ļoti vienkāršs un ērts braucamais, turklāt tā 400 cm³ dzinējs tā vien sauca pēc izbrauciena no Rīgas uz Kolku. Kaspars, kā jau lāga džeks, savu «Mash» motociklu man uz divām dienām arī aizdeva. Par spīti tam, ka reiz kāds pieredzējis motobraucējs man teica, ka dzīvē ir divas lietas, ko vīrietis otram nedod, - tā ir sieviete un motocikls.

Tiesa, līdz pat Kristas dzimšanas dienas rītam nebiju pārliecināts, vai brauciens ar motociklu ir laba ideja... Jo ārā bija tik štruntīgs laiks un prognozes neko labu nesolīja. Labi, 1. augusta dienas pirmā puse vēl bija solīda, bet pēc tam jau bija runas pat par vētru. Lai arī mums abiem tobrīd bija atvaļinājums, raizēs par laikapstākļiem biju pamodies jau agrā rīta stundā, tomēr Krista pilnībā kliedēja manas bažas: «Braucam ar motociklu. Būs liels piedzīvojums!» Un tā arī bija.

Piekrāmējuši mugursomu ar pāris sausām maiņas drēbēm, ūdeni, uzkodām pa ceļam un vīnu romantiskam vakaram, devāmies piedzīvojumā. Ceļš līdz pat Engures ezeram, kur bija mūsu pirmā pieturas vieta, lai ieturētos ar līdzpaņemtām improvizētajām pusdienām, bija gluds, jo Rīgā ar «Mash» motociklu diezgan veikli varēju izlavierēt cauri sastrēgumam uz Jūrmalu un arī mākoņi tobrīd vairāk tikai izskatījās draudīgi. Engures ezers ir starp lielākajiem Latvijā, un tādu iespaidu tas arī atstāja - plašs un varens, lai gan sekls. Tam ir arī vairāki skatu torņi.

Pēc Engures ezera apciemojuma mums līdz naktsmājām Melnsilā bija jānobrauc vēl nedaudz vairāk par 60 kilometriem. Lai arī nešķiet nekas daudz, tomēr tā bija patiesa jautrība, kas noslēgumā jau sāka robežoties ar izmisumu. Bijām rēķinājušies, ka līs, tomēr prognozes liecināja, ka Kurzemes augšgalā varētu būt vien nomācies ar īslaicīgu lietu. Jā, kā tad! Mūsu brauciena beidzamajos 20 kilometros diezgan pamatīgi lija, kas piesardzības nolūkos ne tikai lika samazināt ātrumu, bet arī lūkoties pēc kādas vietas, kur vajadzības gadījumā piestāt un kaut uz brīdi paslēpties. Tomēr kārotais mērķis bija tik tuvu, ka šāda iespēja palika neizmantota, jo noslēgumā tāpat bijām slapji līdz ādai. Tiesa, vienā brīdī man iestājās neliels izmisums un ceļmalā apstājos zem priedes, jo pie viena šķita, ka varbūt esam nomaldījušies, jo kā nav mūsu gaidītā kempinga, tā nav! Tomēr, ieskatījušies telefonā, sapratām, ka esam vien 2 kilometru attālumā, un pēc nākamā līkuma jau bija norāde ceļazīmes formā. Bet kāds bija gandarījums nonākt Melnsilā! Izmirkuši, bet laimīgi.

Lieki teikt, ka Krista par mucu mājiņu bija sajūsmā, turklāt, noguruši no ceļa, ilgi nedomājām un arī nedaudz nosnaudāmies. Lai gan biju iedomājies, ka jau vakarā varētu ar motociklu aizšaut līdz 10 kilometrus attālajai Kolkai, slapjās drēbes un laikapstākļi to neļāva, tāpēc ļāvāmies nesteidzīgām vakariņām turpat esošajā krodziņā un romantiskam vakaram jūras krastā ar pudeli rožu vīna. Savukārt pie miera devāmies ar jūras šalkoņu fonā.

Rīts mūs sagaidīja ar mākoņu noklātām debesīm, tomēr pamazām cauri lauzās saule, kas deva pamatotas cerības uz patīkamāku atpakaļceļu. Pēc laba miega un brokastīm diezgan laicīgi sataisījāmies ceļam uz Kolkasragu. Lai arī vakardienas drēbes vēl joprojām bija mitras, mūs tas neuztrauca, jo vēlējāmies pēc iespējas ātrāk traukties baudīt dzīvi.

Kolkasrags nelika vilties, jo mainīgie laikapstākļi bija parūpējušies par viļņiem un lieliski bija redzama divu jūru sadursme. Turklāt beidzot varējām baudīt īstu vasaru, kamēr citviet Latvijā 2. augusta rītā un pusdienlaikā lija.

Maršrutā no Rīgas līdz Kolkasragam ir ļoti daudz vietu, kur piestāt un baudīt, tomēr jārēķinās, ka teju katrā punktā vajadzēs atstāt kādu eiro, jo vietējie prot taisīt biznesu, turklāt ārzemju tūristi, tostarp arī motociklisti no citām valstīm vasarā ir sastopami ļoti regulāri.

Atpakaļceļš līdz pat Rīgai gan bija kā izprieca, jo lietus nebija, spīdēja saule un vieglākos ceļa posmos gāzes ručku varēja iegriezt nedaudz vairāk.

Divu dienu laikā ar «Mash» motociklu nobraucām ap 320 kilometriem, bet tas ne reizi nepievīla. Pat pirmajā dienā netālu no Melnsila, kad ceļš bija pielijis, braucamais līkumos bija stabils un ne reizi neradās sajūta, ka tas varētu izslīdēt. Arī 400 cm³ motors divatā ar draudzeni ir vairāk nekā pietiekami šādiem braucieniem. Man gan pašam prasītos nedaudz lielāka tilpuma bāka, jo šim «Mash Scrambler» modelim tā ir 13 litri, bet, jo tālāk no lielajām pilsētām, jo mazāk degvielas uzpildes staciju. Tiesa, 4 litri uz 100 kilometriem ir labs patēriņš, lai tomēr kādā brīdī nepaliktu ceļa malā.

TVNET un Apollo aicina vasarā apceļot Latviju

Labi ir tur, kur mūsu nav? Muļķības! Labi ir šeit un tagad! Tieši tāpēc TVNET un Apollo aicina tevi šovasar apceļot Latviju. Mēs stāstīsim un rādīsim savas īpašās Latvijas vietas, un aicinām tevi darīt to pašu, tādējādi veidojot mūsu kopīgo ceļvedi. Sūti mums savus stāstus un fotogrāfijas! TVNET aicina - apceļosim Latviju!

Aicinām lasītājus sūtīt savus ekskursiju maršrutus un ceļojumu pieredzi uz epastu - celotajs@tvnet.lv