Abi mākslinieki ir katrs sava laikmeta celmlauži. Jānis Borgs, dizainers un mākslas kritiķis, 70. gados īstenoja virkni konceptuālu darbu, kas palika nesaprasti, jo Padomju periodā tie neatbilda vadošajai ideoloģijai un līdz ar to vispārējai sabiedrības mākslas izpratnei un pieejamajām tehnoloģijām. Kaspars Groševs ir mūsdienu eksperimentālās mākslas un skaņas mākslinieks, Rīgā pirmās mākslinieku vadītās galerijas dibinātājs un kurators.

Izstādes kuratore Andra Silapētere atklāj, ka, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, tosptarp 3D brilles, tiks rekonstruēti un jaunradīti divi J. Borga projekti: «Objekts «Enerģija» 1976. gadā tika paredzēts uzstādīšanai pie nesen atjaunotā Baltijas Elektrosadales centra Šmerlī, taču iespaidīgās desmitmetrīgās prizmu kompozīcijas realizācija izpalika, jo tai paredzētais pulētais nerūsējošais tērauds izrādījās nepieejama militāri stratēģiska deficīta prece. Bet otrs projekts ir 1977. gada konceptuāla zīmējumu sērija, ko neizdevās realizēt tā sākotnējā iecerē nepieciešamo datortehnoloģiju nepiejamības dēļ.»

Savukārt K. Groševa darbi tematiski izspēlēs J.Borga darbības laikā padomju periodā pastāvošo cenzūru. «Piemēram, publikācijās bieži vien nevēlamas personas tika «izdzēstas» ar tā dēvēto «palmēšanas metodi», proti, to vietā iegleznojot kādu «palmu». Asociatīvi atsaucoties, Groševs izstādei veido instalāciju, kurā izmanto viņa uz Sibīriju izsūtītā vectēva zīmējumu, ko aizsegs palmas,» stāsta kuratore.

Par izstāžu ciklu Divdabis

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs LNMM īsteno izstāžu ciklu, kurā satiekas divas atšķirīgas Latvijas mākslas personības un laiktelpas. LLMC izveidojis trīs spilgtus duetus, kuros piedalīsies ievērojami sava laika mākslinieki: Jānis Borgs un Kaspars Groševs, Atis Ieviņš un Inga Meldere, Oļegs Tillbergs un Jānis Filipovičs. Īpaši šīm izstādēm tiks rekonstruēti 70.-90.gados tapuši mākslas darbi un veidoti jaundarbi, apzinot apstākļus un kontekstu, kas dažādos laika periodos ietekmējuši radošos procesus.

Virkne mākslinieku, kuri aktīvi darbojās 20. gadsimta 70.–90. gados, ir iezīmējuši Latvijas laikmetīgās mākslas attīstības ceļus un kļuvuši par nozīmīgiem mākslas kartes pieturas punktiem. Tomēr vairākas desmitgades plašākai publikai viņu darbs bijis pieejams vien fragmentāri. Rekonstruējot un interpretējot tā laika mākslas darbus, izstāžu cikls ir mēģinājums aizpildīt tukšās un papildināt maz zināmās vietas mākslas vēstures rindkopās, kā arī plašākā ziņā – padarīt mākslas darbus un to kontekstu pieejamu šodienas skatītājam.