«Man liekas absurds jautājums, ko reiz dzirdēju, — kādus padomus par filmēšanos jums dod vectētiņš? Tad es domāju - kādus tieši padomus par filmēšanos man var dot komponists? Man šķiet smieklīgi, ka daļa cilvēku uzskata, ka šis fakts pakārto manu dzīvi - paģēr kaut kādas iespējas,» viņa atklāj intervijā. «Vai vectēvs mani ir aiz rokas vilcis uz provēm un teicis: «Ņemiet, viņa ir mana mazmeita!»? Protams, nē! Ir skaidrs, ja cilvēks kaut ko nevar izdarīt, ir pilnīgi vienalga, kā bērns vai mazbērns viņš ir. Es ticu, ka tā var iekārtot darbā šoferus vai padomniekus attiecīgās institūcijās, kā ar to nodarbojas daži labi latvieši. Bet ko tieši režisors, uzņemot kino, varētu izdarīt ar mani, Pētera Vaska mazmeitu, kura nebūtu spējīga paveikt to, kas vajadzīgs? Tā filma būtu nekāda! Kāda tieši būtu profesionāļu ieinteresētība izvēlēties darbam kāda mazbērnu, kurš neko nevar? Vai tas, ka esmu Pētera Vaska mazmeita, ir mana potenciāla un aktrises dotību apliecinājums? Nē, nav. Tas ir absurds! To dzirdēt ir nepatīkami. Un sākumā bija ārkārtīgi sāpīgi.»

Vaska atzīst, ka tagad šādus vārdus laiž gar ausīm.

«Saprotu, ka man to tāpat pieminēs visu laiku. Bet bieži vien pat divu leģendāru aktieru bērnus aktiermāksla vai nu pilnīgi neinteresē, vai ari viņiem šajā jomā nav dotību. Tas, kā bērns esi, vispār nav nekāds priekšnoteikums veiksmei. Vienkārši tik mazā valstī visi vairāk vai mazāk zina visus, un cilvēkiem patīk vilkt kaut kādas paralēles.»

Pilna intervija ar Vasku lasāma žurnāla «Una» jaunākajā numurā.

www.una.lv