Iepriekšējo reizi vecais stāsts par mīlestību tika rādīts 2015.gada martā Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē. Toreiz galvenā tēma bija bezpajumtnieki. Laikmetīgās dejas mākslinieku pārliecinošā bomžošanās pa klasikas tempļa kāpnēm tika realizēta tik ticami, ka daži no dejotājiem gandrīz netika ielaisti zālē. Šoreiz notikumi risināsies slimnīcā. Jācer, ka tas nekļūs par pamatu ātrās palīdzības viltus izsaukumiem. Slimnīca gan tiks izmantota drīzāk kā ārstēšanās, nevis slimošanas metafora. Ārstējamies ar mīlestību, ārstējamies no mīlestības, ārstējam pašu mīlestību. Pirms izrādes skatītājiem tiks piedāvāta 30 minūtes ilga meistarklase, kas tiem, kuri to vēlēsies, ļaus piedalīties izrādē.

Izrāde un tās fragmenti rādīti gan Latvijā, gan ārvalstīs, gan tradicionālās teātra telpās, gan dažnedažādos specifiskos interjeros. 2012.gadā pēc Olgas Žitluhinas dejas kompānijas «bērēm» dejotāji un mūziķi apņēmās veco, labo izrādi par mīlestību turpināt laiku pa laikam dejot un spēlēt, kamēr vien varēs kustēt, redzēt un dzirdēt. Noveco kolēģi, skatītāji, mūziķi, ēkas un idejas, bet mīlestība paliek. Kad arī tā būs pagalam, tad gan vairs izrādi nebūs iespējams noskatīties.

Izrādes noskatīšanās ir iespēja iepazīt vai atcerēties Latvijas laikmetīgās dejas vēsturi. Aktualizēt vēsturi ir vērts arī tāpēc, lai pajautātu, par ko izrāde bija toreiz un par ko tā ir šodien - kā mainījušās tēmas un tendences dejā, kā mainījusies dejotāju tehniskā un artistiskā sagatavotība. «Un atkal par to pašu…» ilgtspējīgā dzīve uzdod jautājumus par šodien tik aktuālo patērētājsabiedrības pieprasījumu pēc jaunā. Laikmetīgs ir tas, kas top tagad un reaģē uz šodienu un rītdienu, tomēr tikpat interesants ir jautājums par mirkli, kad laikmetīgais kļūst par klasiku. Kas ir šīs pārejas pamatā, kurš to ietekmē? Kas ir tas, kas notur interesi par mākslas darbu skatītājos, autoros un izpildītājos? Šajā procesā ir iespējama pavisam citāda skatīšanās - gluži kā baletomāni vērtē detaļas, katra izpildītāja sniegumu, sen neredzēta dejotāja atgriešanos un jaunas interpretācijas. Atteikšanās no izrādes nāves ir vienlaikus protests pret prasību pēc jaunā un pētījums par vecumu un to pašu veco mīlestību.

Radošā komanda

Izrādē piedalās dejotāji Ramona Galkina, Ilze Zīriņa, Kristīne Borodina, Liene Stepena, Valērijs Oļehno, Andris Kačanovskis un Dmitrijs Gaitjukevičs.

Horeogrāfija: Olga Žitluhina, Fiona Milvorda (Fiona Millward, Lielbritānija) un dejotāji.

Izrādē skan Jura Kaukuļa un Kaspara Tobja mūzika dzīvajā izpildījumā.

Tekstus 2005.gadā rakstīja Inta Balode.