Tieši tādēļ ķersimies uzreiz vērsim pie ragiem un dosimies vairāk nekā 80 gadu tālā pagātnē, lai uzzinātu, kā tieši varenais pērtiķu karalis ir kļuvis par to, kas viņš ir šobrīd, un kādēļ viņš joprojām un turpmāk būtu jāgodina kā īsts karalis.

Radītājs - tikpat iespaidīgs kā viņa radījums

Kā jau ar visiem iedomu tēliem, to stāsts vienmēr sākas ar to autoriem, un šajā gadījumā tas ir Merajans Koldvels Kūpers - 1893. gadā dzimis amerikāņu režisors, kura dzīvesstāsts ir tikpat ievērības cienīgs kā viņa radītais briesmonis. Jau agrā bērnībā Kūpers sapņoja kļūt par pētnieku un ceļotāju, ko, būdams pieaudzis, arī sasniedza. Bet pirms tam Kūpers paspēja iestāties armijā kā kara pilots, jo tolaik norisinājās Pirmais pasaules karš un valstij tādi patriotiski noskaņoti vīri bija ļoti nepieciešami.

Lidot ar DH-4 bumbvedēju tolaik bija tīrākā pašnāvība, tomēr Kūpers bija lielisks pilots, jo izdzīvoja abās reizēs, kad viņa lidaparāts tika notriekts. Pirmajā no tām (Pirmā pasaules kara laikā) vācu kareivjus izbrīnīja Kūpera meistarīgā nolaišanās, tādēļ viņš ar apdegumiem tika nogādāts kara gūstekņu hospitālī. Otrā reize (Poļu-padomju kara laikā) gan izvērtās nedaudz baisāka, jo, būdams Koščuško eskadras loceklis, Kūpers nonāca padomju karagūstekņu nometnē. Topošais režisors nespēja samierināties ar savu šaušalīgo likteni, un viņam izdevās aizbēgt un nonākt līdz pat Latvijas robežai. Kopumā viņa kara piedzīvojumi armijā bija tik iespaidīgi, ka poļu režisors Leonards Bučkovskis tiem par godu radīja tā laika dārgāko poļu filmu «The Starry Squadron». Diemžēl visas filmas kopijas vēlāk iznīcināja padomju karavīri.

Atgriezies mājās, Kūpers sāka darboties žurnālistikā, bet ne uz ilgu laiku, jo sirds tomēr lēma par labu ceļošanai. Iestājies Ņujorkas Pētnieku klubā, Kūpers devās ekspedīcijās pa pasaules tālākajiem nostūriem un filmēja tur redzēto, pašsaprotamu iemeslu dēļ koncentrējoties uz pērtiķiem. Savos ceļojumos Kūpers ir sastapies ar pirātiem (un knapi izglābies dzīvs), bet galvenokārt nodibinājis kontaktus ar dažādiem filmu veidotājiem, kurus vēlāk ir pieaicinājis klāt paša kino projektos. Tostarp arī savu galveno sadarbības partneri Ernestu Šoudseku.

Caur ērkšķiem uz rozēm jeb oriģinālais «Karalis Kongs»

Caur pazīšanos Kūpers tika nolīgts darbam vienā no tā laika lielākajām Holivudas kino studijām RKO. Tās paspārnē Kūpers drīz vien sāka veidot savu radošo komandu, lai beidzot īstenotu vienu no dzīves lielākajiem sapņiem (Kūpers šo ideju tik tiešām redzēja sapnī) - filmu, kurā milzu pērtiķis terorizē Ņujorku. Tā kā šāda ideja kino industrijas sākotnējos gados bija milzīga un ambicioza, ceļš līdz filmai bija tik garš un neticams, ka par to droši vien varētu uzņemt veselu filmu (es, protams, gaidu savu honorāru par ideju).

Sākotnēji filmas scenārija veidošanai tika pieaicināts rakstnieks Edgars Volless, kuram Kūpers lika pie reizes sarakstīt arī grāmatu par Kongu, kas kalpotu kā daļa no filmas reklāmas kampaņas. Diemžēl Volless nomira, pat vēl nesācis rakstīt, tādēļ viņa vietā grāmatu pabeidza pavisam cits rakstnieks - Deloss Lovleiss. Tikmēr scenārijam tika pieaicināti dažādi autori, tomēr Kūpers ne ar vienu nebija apmierināts, jo visi iesniegtie melnraksti sastāvēja no pārliekas ekspozīcijas vai lēnas stāsta virzības. Te pēkšņi palīgā nāca Šoudseks ar savu sievu un aktrisi Rūtu Rouzu, kura scenārijus nekad iepriekš rakstījusi nebija, tomēr viņas versija Kūperam iepatikās uzreiz, un projekts varēja virzīties uz priekšu.

Milzu pērtiķa attēlošanai tolaik bija nepieciešamas revolucionāras tehnoloģijas, kas vienlaikus studijai neizmaksātu pārāk dārgi. Ar specefektu meistaru Vilisu O’Braieru tika pieņemts lēmums uzņemt gan dzīvās ainas (ar Kūperu aiz kameras), gan arī stopkadru animācijas (ar Šoudseku aiz kameras) un likt tās kopā. Milzu Šausmu Gorillai (viens no Konga segvārdiem) tika izveidoti vairāki minimodeļi, kā arī pilna izmēra ķermeņa daļas, kuras, kopā saliktas, būtu veidojušas 12 metru augstu modeli. Lieki teikt, ka nekas tāds Holivudā nekad iepriekš nebija redzēts.

Filmēšana norisinājās vairākos periodos un kopā ilga aptuveni astoņus mēnešus. Grūtības sākās jau ar stopkadru uzņemšanu, jo apgaismojuma un figūru saglabāšanas dēļ filmēšanas komandai dienu un nakti bija jāstrādā bez apstājas. Un, tā kā apgaismojuma lampas bija ellīgi karstas, filmēšanas laikā tika izmantoti gaisa dzesētāji. Dažkārt Konga atveidojumus pat vajadzēja izgatavot no jauna, jo tie vienkārši izkusa no karstuma. Ar to, protams, prieki nebeidzās, jo Kūpera komandai nācās izdomāt revolucionāru veidu, kā salikt kopā dzīvo montāžu, stopkadrus, kā arī priekšējos un aizmugurējos fonu kadrus.

Metodes, kā to panākt, bija dažādas, jo tās tika piemērotas konkrētām ainām. Viena no tām bija filmēt aktierus, fonā projicējot jau gatavas stopkadru animācijas. Slaveno Konga un T-Reksa ainu visspilgtāk noteikti atceras galvenās lomas atveidotāja Feja Vreja, kurai kokā nācās sēdēt veselu diennakti, kamēr aina beidzot tika kārtīgi izmocīta. Un, tā kā vislielāko filmēšanas laiku aizņēma tieši animāciju veidošana, filmas aktieri droši varēja piedalīties arī citās filmās, ko dažs labs starplaikos arī paspēja izdarīt. Izrādās, ka arī Kūpers ar Šoudseku ir redzami filmā, turklāt ļoti svarīgā lomā, pilotējot lidmašīnu, kura beigu beigās Kongu notriec zemē. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs, un to vislabāk paskaidro slavenie Kūpera vārdi: «Tas maitasgabals jānovāc būtu mums pašiem.»

Neskaitot specefektus, filma revolucionizēja arī filmu mūziku, jo pirmo reizi kino vēsturē tika sarakstīti oriģināli skaņdarbi, nevis izmantota jau esoša mūzika. Tāpat pirmo reizi tika izmantoti trīs dažādi skaņu celiņi - mūzika, skaņas (ieskaitot Vrejas kliedzienus, kuri visi tika ieskaņoti vienas ierakstu sesijas laikā) un dialogi. Neņemot vērā visus pārējos sīkumus, filma beidzot iznāca 1933. gadā, un tā bija satriecoši laba un ietekmīga, mainot turpmāko Holivudu līdz nepazīšanai. Par spīti milzīgajiem kases ienākumiem un skatītāju atsauksmēm filma diemžēl nesaņēma nevienu nomināciju «Oskara» balvai. Pat ne par specefektiem, jo tolaik šāda kategorija nemaz neeksistēja.

Daudzie turpinājumi un atsāknējumi

Pēc filmas milzīgajiem panākumiem drīz vien sekoja tās turpinājums «Son of Kong». Tajā, kā jau nosaukums pasaka priekšā, bija redzams pērtiķu karaļa dēls Kiko, kurš bija krietni vien draudzīgāks pērtiķis, tomēr filmas beigās tik un tā ņēma nelabu galu. Pie filmas veidošanas šoreiz palika vien Šoudseks un Rouza ar domu, ka oriģinālu taču nav iespējams pārspēt, tādēļ filma ir jāpadara gaišāka. Arī studija pret projektu izturējās daudz vieglprātīgāk, jo ar specefektiem neviens tik ļoti ķēpāties vairs nevēlējās, kā rezultātā filma iznāca jau pēc astoņiem mēnešiem. Kāda attieksme, tāds arī rezultāts - filma izgāzās gan komerciāli, gan arī kvalitātes ziņā.

Turpmākos 30 gadus ar Konga tēlu nekas nozīmīgs nenotika, līdz brīdim, kad O’Braienam ienāca prātā doma veidot grandiozu filmu, kurā Karalis Kongs cīnītos ar milzu Frankenšteina briesmoni! Studiju RKO šāda doma ne visai sajūsmināja - galvenokārt milzīgo ar animācijām saistīto izmaksu dēļ. Talkā nāca producents Džons Beks, kurš «aizņēmās» kolēģa ideju un pārdeva to japāņu filmu kompānijai «Toho». Kā izrādījās, Japānā Karalis Kongs tolaik bija milzu hits, tādēļ šāds darījums viņiem nāca tieši laikā. Bet, tā kā Frankenšteina tēls jau piederēja citai kinostudijai, viņa vietā tika izvēlēts Godzilla, kuram tieši bija pienācis laiks atgriezties uz lielajiem ekrāniem.

Ambiciozajam kaidžu žanra (milzu japāņu monstru cīņas uz lielajiem ekrāniem) projektam tika piesaistīts specefektu meistars Eidži Cuburaja un režisors Iširu Honda. Cuburaja vēlējās gaišāku un jautrāku filmu, bet Hondam šī ideja ne pārāk patika, jo milzu briesmoņu izraisītā grautiņā nekā īsti smieklīga nav. Studija, protams, izvēlējās iet komerciāli drošāko (jautro) ceļu, un filmas veidošana varēja sākties. Šī bija pirmā reize, kad Kongs bija redzams krāsainā formātā, toties animācijas vietā viņu un Godzillu spēlēja maskās tērpti aktieri, kuri milžu kustībām filmēšanas starplaikos gatavojās ne pa jokam.

Runājot par kostīmiem, Godzillas izskatu daudzi fani un eksperti joprojām uzskata par visikoniskāko šā monstra atveidojumu. Savukārt Konga tērps ir izpelnījies bēdīgu reputāciju kā viens no visu laiku neglītākajiem pērtiķu kostīmiem kino vēsturē. Visticamāk, tas ir bijis Cuburajas neizvēlības dēļ, jo kostīmu meistariem šo nelaimīgo tērpu nācās pāršūt vairākas reizes. Tas gan studijai neliedza kostīmu izmantot arī turpmāk, bet jau citu pērtiķveidīgo personāžu vajadzībām. Galarezultāts tapa 1962. gadā, un tas izdevās ļoti veiksmīgs - Godzillas filmu sērijā šī joprojām ir palikusi visapmeklētākā no visām.

Nu jau vairs nebija šaubu, ka iesāktais jāturpina. Tādēļ piecus gadus vēlāk studija «Toho» nonāca pie nosaukuma «King Kong Escapes», bet veidotāji palika tie paši. Godzilla bija godam uzveikts, tādēļ Kongs stājās pretī tādiem ļaundariem kā Gorozaurs (milzīgs dinozaurs, kas apveltīts ar spēku un atlētismu) un Mehāni-Kongs (Konga robotveidīgais atveidojums). Varbūt šoreiz sīkvels neizrādījās nemaz tik slikts, salīdzinot ar oriģinālu, tomēr studija savas jau tā negodīgi iegūtās tiesības zaudēja. Pat jebkādas runas par turpmāko Mehāni-Konga izmantošanu tika pilnībā izslēgtas.

1975. gadā itāļu producents Dino de Lorentiss no studijas RKO iegādājās tiesības radīt pirmo īsto «Karaļa Konga» atsāknējumu. Ap šo laiku tehnoloģijas bija attīstījušās, tomēr lielais pērtiķis dīvainā kārtā vairāk atgādināja lielu spalvainu cilvēku pērtiķa maskā, nevis draudīgu briesmoni. Un, pat ja filmu nesagaidīja pārāk labas atsauksmes, tā izpelnījās gan «Oskara» balvu par specefektiem, gan arī turpinājumu, turklāt tapšanas procesā bija zināmas līdzības ar oriģinālu. Pirmkārt, filmēšanai tika uzbūvēts milzīgs pērtiķa modelis, bet diemžēl tas bija pārāk sarežģīts izmantošanai. Otrkārt, galvenās lomas atveidotāja Džesika Lenga (kurai šī loma palīdzēja izsisties kā aktrisei) vienu no filmēšanas ainām pavadīja slapjumā un aukstumā uz plosta, kuram apkārt riņķoja haizivis...

Kā izrādās, ne viss ir zelts, kas spoži spīd, jo tālāk sekoja kārtējais Konga filmu turpinājums «King Kong Lives», kas skatītājus iepazīstināja ar Lēdiju Kongu, un, visai loģiski, arī ar Konga mazuli. Šī, visticamāk, arī paliks pirmā un pēdējā reize, kad šie tēli bija redzami uz lielā ekrāna, jo filma izgāzās visās šā vārda nozīmēs. Tā pat izpelnījās nomināciju «Zelta avenes» balvai par sliktākajiem specefektiem! Turklāt viens no filmas aktieriem Pīters Gētzs par filmēšanos saņēma vien nieka 12 centus. Sava honorāra čeku Gētzs esot ierāmējis mājās pie sienas.

Vienmēr sarežģītās autortiesības

Visam šim, protams, līdzi nāca arī sliktā puse, jo ap Karali Kongu laika gaitā vienmēr ir virmojušas autortiesību problēmas. Sākot jau ar Konga izmantojumu Austrumu filmās - ir jāatgriežas pie fakta, ka Džons Beks tiesības studijai «Toho» pārdeva pats uz savu roku. Kūpers ar šo atgadījumu, protams, nebija pārāk apmierināts, tādēļ sūdzēja tiesā gan Beku, gan arī pašu studiju RKO. Kūpers par savu taisnību bija gana pārliecināts, jo tēlu tomēr izdomāja viņš pats, bet studijai tika pārdotas tiesības vien uz pirmo divu filmu veidošanu. Diemžēl viss nebija tik vienkārši, jo Kūpers, atgriežoties mājās no Otrā pasaules kara, konstatēja, ka visas rakstiskās liecības par darījumu ir pazudušas. Tā nu tiesa lēma par labu RKO.

Arī Lorentisam bija zināmas problēmas ar Konga tiesībām pēc tam, kad RKO viņam tās pārdeva uz divām filmām. Studija «Universal» pēc šā darījuma ātri vien vērsās tiesā, jo viņiem savukārt esot bijusi noruna, kā nākamās filmas veidos tieši viņi. Gandrīz vai automātiski tiesas cīņā iesaistījās arī Kūpera dēls, kurš pārstāvēja savas ģimenes tiesības uz milzu pērtiķi. Tā nu varēja sākties ilga un spraiga prāvošanās, kuras notikumi varētu pat veidot atsevišķu filmu (jau divi honorāri?).

Tiesas lēmums bija šāds - tiesības uz pirmajām divām filmām pieder RKO, tiesības uz turpinājumiem ir publiskas, tādēļ tās saņem «Universal», bet Kūperi atgūst tiesības uz personāžu, vārdu un stāstu, kas jebkurā gadījumā bija liela uzvara. Kūpera dēls šīs tiesības ātri vien pārdeva «Universal», bet viņi plānoto Konga filmu nolēma pārcelt uz nenoteiktu laiku.

Drīz vien pienāca 1981. gads, kad iznāca «Nintendo» leģendārā videospēle «Donkey Kong». Tajā mazam vīrelim (kurš pēc skata atgādināja Mario) nācās glābt princesi, izvairoties no milzu pērtiķa (kurš līdzinājām Karalim Kongam) sviestām mucām. «Universal» nolēma: ja reiz viņiem pieder Kongs, viņiem pieder viss, kas ar to saistīts, tādēļ «Nintendo» tika iesūdzēti tiesā. Šajā gadījumā «Universal» sevi atkal pataisīja par muļķiem, jo, spriežot pēc tiesas lēmuma, viņi cīnījās par tiesībām, kuras tiem nemaz sākotnēji nav piederējušas. Studijai galu galā nācās maksāt sodu un «Nintendo» tiesas izdevumus. Lieki teikt, ka tiesā «Universal» vairs nav vērsušies.

Diemžēl ar to pats milzu pērtiķis tiesas zāli pamest gan negrasās. Neskaitot filmas, par Karali Kongu laika gaitā ir tikušas sarakstītas neskaitāmas grāmatas un komiksi, kā arī vairāki animācijas seriāli, teātra mūzikli un pat radīti slīdkalniņi. Viens no grāmatu autoriem Džo Devito 2016. gadā apgalvoja, ka studijas «Legendary» un «Universal» esot nozagušas viņa ideju par Galvaskausa salu, izmantojot to gaidāmajā «Kong: Skull Island». To, kuram šai situācijā ir taisnība, lems tiesa, bet katrā ziņā tiesiskais murgs tuvākajā laikā vēl nebeigsies.

Tuvāk mūsdienām un ieskats nākotnē

Atgriežoties pie «Universal» ilgi lolotās «Karaļa Konga» filmas, nonākam pie režisora Pītera Džeksona bērnības dienām. Jau deviņu gadu vecumā mazais zēns ar asarām acīs vēroja, kā Kongs (1933. gada versijā, protams) krīt no «Empire State Building» debesskrāpja. Kā izrādās, tieši «Karalis Kongs» esot bijusi tā filma, kas viņu iedvesmoja kļūt par režisoru. Ņemot vērā Džeksona aizraušanos un daudzsološo karjeras sākumu, «Universal» nebija ilgi jādomā, kam 1997. gadā piedāvāt režisēt jaunāko pērtiķu karaļa atsāknējumu. Džeksons no piedāvājuma sākotnēji atteicās, tomēr, pārdomādams situāciju, ka tādā gadījumā filmu izveidos kāds cits un turklāt vēl pavirši, režisors sabijās un piekrita.

Drīz vien Džeksons sāka darbu pie scenārija un vāca kopā savu filmēšanas komandu. Par nelaimi, lielo projektu jau kārtējo reizi nācās atlikt, jo pretējā gadījumā Kongam ieņēmumu kastē būtu jāstājas pretī Rolanda Emeriha «Godzillai». Šodien, protams, ir skaidrs, kurš no abiem būtu uzvarējis, tomēr patiesībā jāatzīst, ka studijas lēmums nāca tikai par labu visiem, jo sākotnējais scenārijs tāpat esot bijis rakstīts «pa fikso». Bet pats labākais, protams, ir tas, ka Džeksons tā vietā varēja pievērsties vienai no visu laiku labākajām un episkākajām filmu triloģijām - «Gredzenu pavēlniekam».

Triloģijas milzīgie panākumi tikai pastiprināja studijas ticību Džeksonam, tādēļ darbs pie «Karaļa Konga» tika atsākts jau uzreiz pēc «Karaļa atgriešanās» veidošanas. Filmai tika piešķirts milzīgs budžets (175 miljoni ASV dolāru), paviršais scenārijs tika pārrakstīts, un atpakaļ atgriezās jau iepriekš sarunātā filmēšanas komanda. Pēc filmēšanas izrādījās, ka budžets ir pārsniegts par 30 miljoniem (tos Džeksons samaksāja no savas kabatas), bet filmas kopējais garums pārsniedz trīs stundas.

Tobrīd šī bija visu laiku dārgākā Holivudas filma, kas, ņemot vērā arī tās garumu, satrauca studijas pārstāvjus, liekot tiem doties uz Jaunzēlandi novērtēt filmas kvalitāti. Protams, studija ar redzēto bija pilnībā apmierināta, tādēļ filmu droši varēja laist tālāk uz kinoteātriem. Kases ieņēmumi kopumā sasniedza aptuveni pusmiljardu ASV dolāru, kas, bez šaubām, ir liela nauda, tomēr, ņemot vērā ieguldīto budžetu, skaitlis nemaz tik liels nešķita. Katrā ziņā - jaunais «Karalis Kongs» noteikti bija milzīgs sasniegums visās citās šā vārda nozīmēs.

Gadi nāk un iet, tomēr populāro filmu sīkveli, prīkveli un atsāknējumi paliek, tostarp kārtējā filma no «Karaļa Konga» sērijas, kas bija tikai laika jautājums. Tieši tādēļ jau pavisam drīz uz lielajiem ekrāniem nonāks Džordana Vota Robertsa režisētā filma «Kongs: Galvaskausa sala». Šoreiz filmas centrā vairs nebūs traģiskais «tā bija skaistule, kas nobeidza briesmoni» scenārijs (jo būsim godīgi - cik tad var?). Tā vietā filma ielūkosies milzu pērtiķa iepriekšējā dzīvē uz Galvaskausa salas, kuru nejauši iztraucē ne īpaši veiksmīgi pētnieki ar Tomu Hidlstonu un Brī Larsoni priekšgalā.

Arī šoreiz pērtiķa izskats ir ticis pamainīts, pārejot atpakaļ uz oriģinālu, kurš pēc formas un stājas nedaudz atgādina cilvēku. Pats iespaidīgākais jau tagad šķiet Konga garums, kas, sasniedzot aptuveni 30 (!) metrus, būs līdz šim lielākais. Pēc Robertsa domām, šāds izmērs bija vajadzīgs, lai mūsdienu jau tā grūti iespaidojamam cilvēkam, ieraugot Kongu, prātā skanētu tikai viena vienīga doma: «Manā acu priekšā stāv īsts dievs!»

Lai arī kādi brīnumi mūs filmā nesagaidītu, varam jau sākt domāt arī par nākotni, kuru mums lielās studijas jau ir izplānojušas līdz pat 2020. gadam. Tajā redzēsim vēl episkāku cīņu par «Batman v Superman», jo uz lielajiem ekrāniem viens otru plosīs Karalis Kongs un Godzilla! Atliek vien cerēt, ka visi šie plāni noritēs veiksmīgi, un, iespējams, Holivuda spēs attīstīt jau nesen ar «Pacific Rim» atsākto milzu monstru žanru, jo citādi no šī visa jēgas nebūtu nekādas.

_{«Kongs: Galvaskausa sala» (Kong Skull Island (King Kong)) kinoteātros no 3. marta!}