Nepāla ir valsts, kura liek pārdomāt vērtības

Cilvēki smaida

Nepālā pavadījām notikumiem un emocijām piesātinātu nedēļu, kuras laikā gūtie iespaidi neatstāj vēl krietnu laiku pēc atgriešanās un, domāju, pavisam nepazudīs nekad. Pie ērtībām un mums kā pašsaprotamām lietām pieradušajiem eiropiešiem Nepāla ir pilnīgu kontrastu zeme, kas neapzināti liek pārdomāt savu vērtību sistēmu. Bez pārspīlējumiem varu teikt – tagad daudz vairāk novērtēju, ka manai mājai ir grīda, telpās nevelk caurvējš, pēc dzeramā ūdens nav jāiet kilometri, ir svaigs gaiss, ko elpot. Mums nav kalnu, kuros paveras elpu aizraujoši skati, sevišķi brīžos, kad starp mākoņiem parādās saule un sākas gaismu un ēnu spēles, taču mums nav arī postošu nelaimju, ko izraisa zemestrīces un zemes nogruvumi, paņemot pat tūkstošiem dzīvību. Nepāla joprojām atkopjas pēc 2015. gada 25. aprīļa un 12. maija zemestrīcēm, kurās bojā gāja gandrīz 9000, bet ievainoti ap 20 tūkstošiem cilvēku. No tiem, kas izdzīvoja, daudzi zaudējuši mājas, piederīgos, saimniecības. Drīz vien jāsecina – valstī, kas apveltīta ar pasakainiem dabas skatiem, skaistums iet roku rokā ar postu. Visu laikam nevar dabūt. Taču, par spīti nelaimēm, cilvēki smaida.

Ceļš līdz Nepālai ir tāls – lidojums ar divām pārsēšanās reizēm aizņēma veselu diennakti. Lai tiktu ielaists valstī, lidostā galvaspilsētā Katmandu jāiegādājas vīza, kas 15 dienām maksā 25 ASV dolārus. Stāvot pavisam vienkāršajā, tumšajā lidostas ēkā zemiem griestiem pie lodziņa un gaidot, vai nopietnais un rūpju rievu pierē ievilkušais darbinieks tevi atzīs par nekaitīgu un atdos atpakaļ pasi ar zīmogu tajā, pārņem zināms uztraukums. Viena lieta, ja vīzai piesakies savā valstī un saņem noraidošu atbildi, cita – ja esi šķērsojis puspasauli, bet ielaists netiec. Taču viss beidzas labi – arī mūs uzņemošie Nepālas Izmeklējošās žurnālistikas centra (cijnepal.org.np) kolēģi vēlāk stāsta, ka parasti tūristiem tikt valstī nav problēmu. Nekādu papildu jautājumu, ar kādu mērķi braucu un ko valstī darīšu, nav. Esam brīdināti – ja jautājumi tiek uzdoti, neteikt, ka esam žurnālisti. Lai žurnālisti iegūtu vīzu, procedūra var ilgt gadiem. Man tikai pajautā, no kuras valsts esmu. Vietējos tas tiešām interesē. Cita lieta – neviens no taujātājiem, protams, par tādu Latviju nav dzirdējis. Lielākas cerības ir, sakot, ka esmu no Eiropas, bet pat tad kāda jauna sieviete pajautā, vai Eiropa ir pilsēta. Kad pase dabūta atpakaļ, nākamā doma – vai bagāža būs atceļojusi līdz ar mani. Atvieglojums, ieraugot savu somu, taču uzreiz skaidrs, ka tā ir atvērta un pārbaudīta. Katmandu lidostā nekādas norādes, ka to darījis drošības dienests, nav, taču atpakaļceļā, saņemot bagāžu Rīgā, gan zila uzlīmīte liecina, ka soma tikusi izskatīta.

Starp automašīnām – govis

Jau pirmie soļi ārpus Katmandu lidostas ir kontrastiem pilni. Nepāla ir hinduisma un budisma zeme – par to liecina gan neskaitāmās svētvietas, gan krāsainie karodziņi ielās. Monarhistiska valsts izveidojās 1768. gadā, apvienojot daudzas mazas karalistes. Par republiku tā kļuvusi pavisam nesen – 2008. gadā, kad prezidenta amatā nonāca Jams Barans Jadavs. Šobrīd valsti, kurā dzīvo ap 26,5 miljoniem iedzīvotāju, vada sieviete – Bidhja Devi Bandari.

Pirmie iespaidi – Nepāla ir pavisam cita pasaule. To var pamanīt jau ceļā uz viesnīcu. Satiksme ir haotiska – visi brauc reizē, joslu dalījums bieži pastāv tikai uz asfalta. Un tad vēl taurēšana, kas kalnainos ceļu līkumos palīdz izvairīties no sadursmes vai, kā skaidro vietējie, vienkārši nozīmē – nost no ceļa, es braucu! Vieglās automašīnas, motociklisti, sabiedriskā transporta vadītāji ceļu dala ar riteņbraucējiem, gājējiem, invalīdiem (Katmandu redzējām vīrieti bez kājām uz skrituļdēļa, pārdroši lavierējot starp motorizētiem spēkratiem), govīm un suņiem. Pārgalvīgā braukšana nepazūd arī kalnu ceļos, kur būtu jābūt sevišķi uzmanīgam. Apdzīšana vietās, kur tik tikko var izmainīties divas mašīnas, pat līkumos ar nulles redzamību nav nekas neparasts.

Grūti izturams ir galvaspilsētas piesmakušais gaiss, kas liek iespēju robežās novirzīties no lielajām ielām uz šķērsielām. Tā kā Katmandu atrodas starp kalniem, izplūdes gāzes krājas gaisā. Sevišķi smagi esot sausuma periodā, kad smogs veido necaurredzamu sienu un samazina redzamību. Pēc pāris stundām Katmandu ielās sapratām, kāpēc tik daudzi vietējie staigā ar sejas maskām. Problēma nav tikai gaisa piesārņojumā – arī atkritumu apsaimniekošanas sistēmas Nepālā īsti nav.

Nepālā nav nekas neparasts ielās satikt govis, kazas, suņus, vistas. Nepiesietas govis staigā, meklējot sev barību. Ja sešu joslu šosejai pa vidu ir nepilnu metru plata zaļā zona, nav nekas īpašs tajā ieraudzīt kādu brūnaļu. Govis Nepālā ir svētas, no tām iegūst pienu, kas tālāk tiek izmantots jogurta, siera un sviesta izgatavošanā, bet tās ir aizliegts nogalināt. Citādi ir ar bifeļiem, kuru masu nokaušana bija viens no tradicionālajiem festivāliem. Aizpērnā gada jūlijā Nepālā gan tika atcelta gadsimtiem senā dzīvnieku masu upurēšana Gadimai festivālā, kurš notika reizi piecos gados. Pēdējo reizi tas norisinājās 2014. gadā, kad nokauti 250 tūkstoši dzīvnieku. Pasākumu togad apmeklēja četri miljoni cilvēku. Liela problēma Nepālā ir klīstoši suņi, kuriem ir pilnas ielas. Visam pa vidu var redzēt pāri sētām aizčāpojam kādu pērtiķi.

Izpostīti arī tūrisma objekti

Kopš pēdējo desmitgažu spēcīgākās zemestrīces Nepāla pamazām atkopjas, palēnām atjaunojas arī tūristu pieplūdums – līdz zemestrīcei tūrisms veidoja aptuveni astoņus procentus no iekšzemes kopprodukta. Nepālu un tās kalnus par savu galamērķi ik gadu izvēlas liels tūristu skaits – valsts atrodas Himalaju dienvidu nogāzē, un Nepālas teritorijā ir vairākas pasaules augstākās virsotnes, tostarp pati augstākā - Everests. Pēc zemestrīces daudzas trekinga vietas drošības apstākļu dēļ tika slēgtas, radot zaudējumus arī kalnu apmetņu īpašniekiem – tūristu skaits samazinājās uz pusi. Šodien tūristi Nepālā atkal tiek gaidīti un aicināti palīdzēt atkopties valsts ekonomikai, kuru lielākoties veido ienākumi no lauksaimniecības. Nepāla gan ir viena no nabadzīgākajām un mazāk attīstītajām valstīm pasaulē – vairāk nekā ceturtdaļa nepāliešu uzskatāmi par nabadzīgiem, bezdarbs pārsniedz 50 procentus, liecina Centrālās Inteliģences aģentūras (The Central Intelligence Agency) dati.

Zemestrīces sekas jūtamas arī lielākajos apskates objektos – vēsturiskajos Katmandu ielejas laukumos sagrautas UNESCO mantojumā iekļautās būves gan Katmandu, gan Patanā un Baktapurā, ieskaitot hinduisma Cangunarajanas templi un ievērojamas budistu stūpas. Sava daļa vainas par lielajiem zemestrīces postījumiem jāuzņemas arī atbildīgajiem par ēku būvniecību, jo, kā stāsta nepālieši, speciālisti gadiem bija brīdinājuši, ka Nepālas arhitektūra ir neaizsargāta pret spēcīgākām zemestrīcēm. Pērnā gada zemestrīce, kas Nepālā bija spēcīgākā kopš 1934. gada, to pierādīja.

Uzbāzīgie gidi un tirgotāji

Baktapura, kas ir trešā lielākā ielejas pilsēta aiz Katmandu un Patanas, atrodas aptuveni pusstundas brauciena attālumā no galvaspilsētas. Bagātās kultūras un lielā tempļu skaita, kā arī koka, metāla, akmens mākslas darbu dēļ tā ir iekļauta UNESCO mantojumā. Nepāla ir populārs svētceļnieku galamērķis, un viņi apmeklē arī šo valsts daļu. Taču būt tūristam te nemaz nav viegli. Jau pie ieejas pilsētas tūristu daļā savus pakalpojumus sāk piedāvāt gidi, kuri neatlaidīgi cenšas pārliecināt, ka ir labākie apkārtnē, kas visu izrādīs par visizdevīgāko cenu. Ar vienu un pat diviem «nē» viņiem nepietiek, taču, tikko esi ticis vaļā no pirmā, uzrodas nākamais. Sevišķi ar gidu uzbāzību jārēķinās, ja apkārtni nolemts apskatīt vienatnē vai divatā. Visu izrādīt piedāvā ne tikai pieaugušie, bet arī bērni, kas piesakās par pavadoņiem, bet beigās palūgs samaksāt.

Sastapāmies arī ar krāpniecību. Bija lasīts, ka, apelējot pie nabadzības, Nepālā var satikt sievietes un bērnus, kas palūdz viņiem nopirkt pienu, taču pēc tam to aiznes atpakaļ uz veikalu – no tā tiek labums gan pašam, gan veikalniekam. Mūsu gadījumā puika palūdza, lai viņam nopērkam vārdnīcu, kas nepieciešama skolā. Protams, vārdnīcu nepirkām, bet būtu melots, ja teiktu, ka nebija žēl, redzot, cik labi zēns apguvis angļu valodu, bet savu potenciālu izmanto cilvēku krāpniecībā. Nemaksājām arī septiņus astoņus gadus vecai meitenītei, kura, kamēr fotografējamies, nemanot ielien kadrā, sāk sarunu, bet beigās paprasa naudiņu. Tāpat sastopam uzbāzīgas rotaslietu tirgotājas, kas teju jau agresīvi cenšas panākt, lai no viņām kaut ko iegādājas. Taču kaut ko nopirkt nenozīmē tikt no viņām vaļā. Tieši otrādi – tikko esi atvēris maku, tā grabuļiem apkārušās sievas no visa spēka cita caur citu cenšas panākt, lai nopērc vēl. Plānotā mierīgā divu stundu pastaiga pārvēršas, cenšoties aizbēgt no uzbāzīgiem tirgotājiem, kas nepakautrēsies tevi sagaidīt iznākam no veikala, un neuzdurties kādam citam.

Dodoties uz Nepālu, jāņem vērā, vai tas ir sausuma vai lietus periods. Lietussargs un lietusmētelis lieti noderēs, tāpat kā pretapdegumu krēms. Dodoties kalnos, jārēķinās ar gariem pārbraucieniem un ausu aizkrišanu, tāpēc vērts nodrošināties ar zālēm pret nelabumu – līkumainie kalnu ceļi, kas gluži kā amerikāņu kalniņos ved te augšā, te lejā, te pa labi, te pa kreisi un kuros vēl krata, uzvar pat spēcīgākos kuņģus. Tāpat vērts apsvērt pretmalārijas medikamentu lietošanu, nodrošināties ar pretodu līdzekļiem. Nepālai raksturīgi strāvas pārrāvumi, kas var ilgt stundām, daudzviet diennakts tumšajā laikā elektrība nav pieejama vispār, tāpēc labi paņemt līdzi kabatas lukturīti.

Autores brauciens uz Nepālu ir daļa no projekta «Mediji attīstībai» (EYD2015: Media for Development, DCI–NSAED/2014/338–309), kas ir Eiropas Komisijas atbalstīts projekts ar mērķi, iesaistot medijus, veicināt sabiedrības izpratnes pilnveidi par savstarpējo saikni un izaicinājumiem globālā līmenī. Raksts ir sagatavots ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par materiāla saturu atbild autore, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.