Man šie svētki ir ļoti svarīgi, jo pati esmu tajos gan dejojusi, gan dziedājusi. Tāpēc vēlos reformēt šos svētkus nākotnei, jo jūtu, ka pašreizējais formāts tos lēni un neatgriezeniski iznīcina. Ir nepieciešama 100% jauna pieeja kopīgas dziesmu un deju svētku arēnas būvniecībai Rīgas centrā, kurā koncerti bez misēkļiem var notikt gan lietū, gan tveicē zem bīdāma jumta. Šai daudzfunkcionālajai koncertzālei ir jāspēj ietilpināt vienlaicīgi gan dziesmu, gan deju svētkus, gan arī koristu, dejotāju un skatītāju ērtības. Tai jābūt daiļai. Ikdienas ritumā jāakcentē valsts galvaspilsētas centrā dziesmu un deju svētku cikliskā klātbūtne Latvijas ikdienā, kas ir tik svarīga visai mūsu tautai. Ar savu oriģinalitāti un neparasti prasmīgo risinājumu tai jāsimbolizē kopkoris un kopdeja arhitektūras valodā, kļūstot par pieminekli svētkiem, kas bruģējuši ceļu latviešu tautas gājumam uz neatkarību un brīvību.

Ja reiz mums pieder tik unikāla tradīcija, tad tai jāatrod piemērota un cienīga vieta.

Pašiem svētkiem jāatvadās no Rīgas kā vienīgās «skatuves» un jāizplešas pa visu valsti, padarot šo pasākumu par nacionāli visaptverošu notikumu.

Dalībnieku skaitliskie rekordi uz vecajiem padomju tautsaimniecības sasniegumu izstādes podestiem vai stadiona zālāja vairs nav vajadzīgi, jo mums jau ir sava valsts.

Ar šo nav naidniekiem jāpierāda, ka esam daudzi un spējam apvienoties kopīgajā dziesmā Rīgā.

Kad dziesmu svētku biļetes nebija deficīts

Tajā dienā mana vecmamma vilka kājās savas labās kurpes un cirta mugurā glīto godu kleitu. Bija dziesmu svētku svētdiena okupētajā Latvijā, bez biļešu deficīta uz noslēguma koncertu.

«Šie ir ļoti svarīgi svētki, bērns!» viņa teica un pieglauda lenti manās bizēs. «Cilvēkiem šajos svētkos jābūt sapostiem un svinīgiem. Šī ir tā reize kad tauta sanāk kopā un sajūt savu stiprumu caur dziesmu, jo līdzdalība mums ir gan pienākums, gan prieks.»

Pēc tam abas sākām garo ceļu uz Mežaparku. Vispirms cauri Lielajiem kapiem uz tramvaju. Pēc tam pa betona taku cauri Mežaparka priedēm līdz estrādei. Vecmamma kliboja, jo viņai sāpēja kāja. Ceļš līdz koncertam izrādījās trakoti garš. Man bija viņas žēl. Ik pa brīdim apstājāmies un apsēdāmies. Nekādu transporta vai ātrākas pārvietošanās līdzekļu tur nebija. Gājām ilgi.

Līdz beidzot vecmamma savā klusajā balsī secināja: «Padomju vara mums uzbūvējusi dziesmu svētku estrādi bieza meža malā, pie odu ezera, lai latviešu dziesmas netraucētu komunistu varai Rīgas centrā.

Kad tu izaugsi liela, tad šie svētki būs un notiks pašā Rīgas centrā un visa pilsēta dimdēs.

Tici man, tā būs! - viņa teica, nopūtās un piecēlās. Mēs atkal saņēmāmies un gājām tālāk. Klausīties Jurjānu, Mediņu un Melngaili uz neēvelēta koka sola, odu mežā, pie ezera.

Pēc tam katru nākamo dziesmu svētku reizi atkal iznāca atgriezties šajā nomalē un stāvēt uz podestiem, kas piespiedušies pie LPSR tautsaimniecības sasniegumu izstādes sienas, un izlikties, ka apstākļi nav šķēršļi. Tieši tāpat bija dejot uz pielijušās grīdas. Toreiz tas netraucēja. Latvija nebija brīva, un tērpties tautastērpā, bieži staigājot tajā pa Rīgu, šķita tāda pati protesta forma kā dziedāt un dejot svētkos nepiemērotā vietā un apstākļos. Tāpēc bijām nostumti Rīgas perifērijā, lai nogurtu un beigtu šo «pasākumu». Neviens tolaik uz koncertiem nelauzās, taču tribīnes bija pilnas un biļetes vienmēr varēja nopirkt. Tikmēr sapnis par lielo dziesmu svētku arēnu palika spēkā. Vecmamma nepiedzīvoja šo sapni piepildāmies. Mamma, kordiriģente, arī ne. Tagad gaidām mēs pārējie. Tas nav bezcerīgi.

Esmu pārliecināta, ka vienreiz tomēr izrausimies no svētku izsūtījuma vietas pie zvērudārza un lepni atgriezīsimies Rīgas centrā. Tik pārliecinoši un skaļi, ka nodimdēs Rīga, Liepāja un Rēzekne vienlaicīgi.

Dziesmu svētki vadoņu kulta ēnā

- Meitas iet un piepin bizes! - noskaldīja Spura. Zālē oda pēc talka, un vadītāja balss pārsita iebildumus to uzdīgšanas brīdī: - Tāpēc, ka mākslai tā vajag!

- Man nav! - skanēja aiz muguras.

- Tad dejos tikai tie, kam ir! - neatkāpās Alfrēds.

- Kāpēc bizes vajag mēģinājumā?

- Tāpēc, ka deja ir attiecības!

- Starp ko?

- Starp meitu un puisi! - vadītājs noelsās un sasita plaukstas. Mēs sastājāmies aplī un sākām mācīties, kāda loma ir bizēm meitas attiecībās ar savu puisi.

- Tātad jūs griežaties, - Spura rādīja savā baletnieka atsperībā. - Tikmēr bizes lido līdzi un maigi iepļaukā puisi pa vaigu. Šādi. Tuvāk, tuvāk! Tā, jā! Šitā labi! - viņš teica, stumdot mani un pārējos pa parketa grīdu. Beidzot jaunā deja varēja sākties. Dejot pa apli un griezties ap savu asi pieliecoties nebija ērti. Kur nu vēl puisim pa priekšu tā, lai bizes lido kā trakas.

- Tās ir attiecības dejā! Nevis kaut kāds masu koncerts! - Alfrēds noburkšķēja, jo mēs jau bijām sapratuši. Šo repliku atcerējos, novērojot, kā Latviju pāršalc deju svētku vilnis. Puišu un meitu attiecības dejā pamazām nomainīja horeogrāfijas, kuru mērķis bija izveidot skaistu ornamentu Daugavas stadiona zālājā masu koncerta laikā. Svītras, vilnīši, loki un viļņi kā jauno latviešu deju horeogrāfiju efekti. Būtībā šajos koncertos var beigt ģērbties tautastērpos, jo pa gabalu neviens tāpat neredz, kā «kaķis» iesiets Nīcas saktā uz pleca un vai vaiņags ir uz pieres kā tikumīgai vai pakausī kā krogus meitai. Šīm detaļām vairs nav nekādas nozīmes. Pat krāsaini palagi jeb «zilie sarafāni» noderēs tur, kur visu skatās pa gabalu. Visu izšķir masas un ornamenti, kādus tās izveido.

Reiz stāvēju mēģinājumā skolēnu deju svētkos. Latvija vairs nebija okupēta, bet masu pasākumu kaislība jau bija kļuvusi par oficiālu, nacionālu aizraušanos. Karstums cepināja kā Āfrikā, un mazie bērni tika dzesēti ar ūdens strūklu palīdzību. Atcerējos savas pielijušās Mežaparka estrādes grīdas un centos izprast, kāpēc atkal ir jāmokās un jāiztur. Ir taču brīva valsts, un neviens netraucē izveidot ērtas telpas šiem koncertiem zem jumta, kuras var izmantot brīdī, kad tas ir nepieciešams. Virsvadītāja ar skaļruņa palīdzību trenkāja bērnus pa laukumu, un es gaidīju šīs dresūras rezultātus. Beigu beigās no bērnu rumpīšiem tika izveidots uzraksts «Garā pupa», un man aptecējās dūša. Vai mēs neesam turpat, kur «slavēts vadonis»? Ar šiem paņēmieniem un metodēm?

Vai attiecību iznīcināšana latviešu dejā masu ornamenta vārdā ir pūliņu vērta? Vai stadions ir labākā vieta latviešu dejas kā mākslas attīstībai?

Nezinu. Ar šo nevēlos sarūgtināt tos, kam piedalīšanās masu koncertā ir augstākā katarse viņu dejotāju karjerā. Taču viens ir skaidrs - noskatīties šīs dejas horeogrāfiju uz parastās skolas skatuves, viena kolektīva izpildījumā, vairs nav baudāmi. Skaidri redzams, ka te tiek rādīts tikai viens liela pasākuma elements. Lego klucītis. Detaļa, kas kliedz pēc konteksta un kopainas.

Nav patīkami noskatīties, ka Žagatas, Sūnas un Spuras dejām vairs nav centrālās ass. Vertikālās kustību plūsmas nomainījusi vāveru lēkāšana, batuti ar dejotājām linu naktskreklos. Protams, es pārspīlēju. Skaidrs, ka jaunatklājumu vidū ir arī pērles.

Taču kopējā tendence visu centrēt uz masu deju mani neuzrunā. Vai jaunajā Rīgas centra dziesmu svētku arēnā (Zaķusalā? Pārdaugavas parkā?), kuru mums kādreiz uzzīmēs arhitekti, mainīsies latviešu deja?

Protams, mainīsies, jo būs vairākas skatuves dažādos līmeņos un «vadoņa slavināšanas horeogrāfijām» būs pienākuši beigu akordi. Sapņot taču nav aizliegts? Vai ne?

Aizmirstās tradīcijas un jauna pieeja

- Lūdzu, lūdzu! - sieviete atkārtoja un skatījās uz mums skumji. Viņai bija vajadzīgas pirmo soprānu balsis «kā ēst»! Precīzāk sakot, šīs balsis bija vajadzīgas viņu korim, kas gatavojās dziesmu kariem. Mēs piekritām. Togad skates laikā nomainījām vismaz trīs dažādu koru tautastērpus. Dziedājām koru karos «augstos toņus» dažādiem kolektīviem. Tā tas notiek, jo visi grib sacensties, bet uzvar tikai daži. Nedomāju, ka šodien aina ir mainījusies. Koru kari pieprasa sacensību, un tāpēc līdzekļi netiek žēloti. Taču vai pūliņi ir rezultāta sabiedrotie? Lai man piedod šodienas svētku virsdiriģenti, taču Haralds Mednis un abi Kokari bija un paliks nepārspējamas valsts kultūras zelta fonda sastāvdaļas. LTV kultūras raidījumu ietvaros (sarunās ar šiem kora izpildījuma mūzikas gigantiem) nācās uzklausīt domas par dziesmu svētku norisi, problēmām un attīstības iespējām. Haralds Mednis jau tolaik pauda viedokli, ka aizraušanās ar dziesmu un deju kariem ir pārspīlēta dalībnieku atlase gala koncertiem. Viņam šķita, ka svarīgs ir pats kopdziedāšanas prieks, nevis koru spēja izpildīt sarežģītu repertuāru. Šo viedokli ir pauduši vairāki citi kordiriģenti, taču šodienas kopainā šāda pieeja neiekļaujas. Protams, var turpināt labi dresētu koru tālāku attīstības veicināšanu (tā, kā ierasts līdz šim), taču var atļauties arī iet pretējā virzienā. Iespējams, ka produktīvi ir tuvināt kori klausītājiem un koriem dziedāt arī kopā ar publiku. Nevienam nav noslēpums, ka šāda kopdziedāšanas prakse ir jau izmēģināta un pusnakts improvizētajos pēckoncertos bieži novērojama lielāka pievilcība nekā stīvajos pievakares pasākumos. Iespējams, ka šajā virzienā ir attīstāms plašs darbības lauks un paveras lielas dziesmu svētku attīstības iespējas, jo dziedāt vēlas ne tikai kori, bet arī klausītāji.

Mani nepārliecina arī tieksme pēc aizvien lielākiem dalībnieku skaitļiem Mežaparkā un stadionā. Tai pašā laikā notiek aizvien asiņainākas kaujas par biļetēm uz šiem koncertiem.

Vai nav pienācis laiks pārraut tradīciju, kas piesien Dziesmusvētku pasākumus tikai Latvijas galvaspilsētai? Kāpēc gan nevar notikt vairāki pasākumi vienlaicīgi, piemēram, Liepājā, Cēsīs, Bauskā un Valmierā?

Kāpēc nevaram sākt novadu koncertus Rīgā, kuros skan Kurzemes, Zemgales un Latgales kori vai dejo tikai Vidzemes deju kolektīvi? Ar šo es nedomāju esošo koncertu nomaiņu, bet gan jaunu pasākumu ieviešanu esošajā skalā. Laiks parādīs, kādi koncerti izturēs gadu pārbaudi.

Man šķiet, ka ir sasniegta kritiskā robeža podestu, manēžu un stadionu maksimālajam piepildījumam.

Pietiek pārblīvēt šīs arēnas «līdz augšai», un vajadzētu izbeigt turēt dziedātājus un dejotājus lietū un svelmē mēģinājumu un koncertu laikā. Jāveido jauna pieeja šai lieliskajai tradīcijai un grandiozajam kopdziedāšanas un kopdejošanas brīdim.

Ir jārada jauns ceļš un unikāls formāts svētkiem, kas pārdzīvos mūs visus.

Sāksim diskusijas par to un noskaidrosim, kā to iespējams paveikt. No lielajiem sapņiem un idejām nekad nevajag atteikties arī tad, ja tās uzreiz neizdodas realizēt.

Nabags ir tikai tas, kurš baidās sapņot, cerēt un plānot savu nākotni. Sākt kaut darīt ir jau puse no padarītā. Tāpēc - sāksim!