«Varbūt tas sakrājies, ka žurnālistes un pat redaktores amatu laikos man maksāja sociālo no minimālās un visu pārējo kā honorāru, principā nolemjot mani pensijai, kas sliktāka par pamesta suņa mūža nogali. Varbūt tas, kas sakrājās, ir interneta portālu un šī paša Feisbuka komentāri, kur ļaudis ar saviem īstajiem vārdiem un uzvārdiem (!!!) publicē tik briesmīgi deģeneratīvus tekstus (tie nav mani draugi, bet lasīt nākas), ka gribas nomirt blakus savai profila bildei. Varbūt man sakrājās rigvirs, dogo, maksima, hermaņsāga un lembergisms. Varbūt pat tas ir tas debilais noteikums, pēc kura es nedrīkstu ieskaitīt bērnu vai vecāku kontos viņiem pienākošos atbalsta finansējumu bez pienākuma to deklarēt kā dāvinājumu (bāc, tā tak ir tikai uzturnauda),» raksta Rukšāne.
«Es šitā varētu skaitīt bezgalīgi, metot šajā svaru kausā visu to vājprātīgo, kas mani ikdienā piemeklē.
Kas ir otrā kausā? Daba. Kultūra. Saknes. Sociāli emocionālā piesaiste. Ļoti, ļoti spēcīgas lietas.
Bet.
Sakrājās.
Un šodien nudien ir gana.
Šodien ir tā, ka spļauju pār lūpu to, ko nekad iepriekš neuzdrošinātos – es gribu aizbraukt no Latvijas.
Viss. Man ir pāri acīm.
P.S. Ja kādam ir atrunāšanas doma (teksts), ļoti labprāt uzklausīšu. Jo sirdī es nekur negribu mukt,» vēsta oktobra sākumā Facebook publicētais ieraksts.
