«Naktī šaurās Vecrīgas ielās…» Nu, kurš gan nezina šīs slavenās rindas no dziesmas «Noktirne», kas ir Aleksandra Kublinska vispopulārākā melodija - piedzīvojusi neskaitāmus pārskaņojumus. Tikai 2003. gadā sirmais meistars beidzot tika pie sava pirmā solo albuma – labāko dziesmu kopojuma, jo līdz tam viņa daiļrade iemūžināta vien divās vinila platēs, kas izdotas padomju gados.

Āgenskalna «aborigēns» (kā viņš dažkārt pats sevi dēvē) Aleksandrs Kublinskis dzimis 1936. gada 11.septembrī. Komponists par sevi raksta šādi: «Esmu nodzīvojis radošu un veiksmīgu mūžu, jo aiz manis paliek darbs, kuram esmu ziedojis visu dzīvi. Tā ir mūzika, dzeja un cilvēki, ar kuriem ir bijusi sadarbība». Vispirms tie ir dzejnieki: Astrīda Tabūne par A.Kublinski ir teikusi- «Esmu iepazinusi erudītu daudzšķautņainu personību un labsirdīgu cilvēku, kurš dažkārt met drosmīgus izaicinājumus liktenim kā meklētājs, kā mūžīgs nemiera gars. Viņā plosās vētras, sasniedzot orkāna spēku, kā arī rotājas maigais saules siltums iejūtībā pret saviem līdzcilvēkiem». Arī Arnoldam Auziņam ir savs skatījums- «Aleksandrā mājo gan humora un asprātības stīga, gan lirisms».

Aleksandra vecāki bija vienkārši, taču muzikāli cilvēki – mamma jaunībā pat ņēmusi privātstundas klavierspēlē un sapņojusi, lai dēls izaug par pianistu. Gājusi pie slavenā Finka, nākotni taujāt, kad Aleksandrs vēl briedis zem sirds. Un pareģis atteicis: «Jums būs divi dēli un abi divi būs mākslinieki!» – tik tiešām, Aleksandra brālis Mihails ir slavens teātra režisors. Bet Sašu pie klavierēm pielika jau četru gadu vecumā, vēlāk skolojot pie profesora Zosta. Piecpadsmit gadus, līdz 1956. mamma maksāja par šīm dēla privātstundām, paralēli mācībām «dārziņskolā», kur Kublinska klasesbiedrs bija arī izcilais baletdejotājs Māris Liepa, komponista sirdsdraugs, kurš viņu iesauca par Kubuliņu.

«Dārziņskolai» sekoja studijas Latvijas Konservatorijā, un to laikā Kublinskis, aizrāvies ar vieglo mūziku un džezu, jau sāka spēlēt klavieres dejās. 1956. gadā viņš pievienojās Smoļenskas filharmonijas orķestrim un gadu ceļoja ar koncertiem pa Padomju Savienību. Sekoja trīs dienesta gadi, bet pēc demobilizācijas Aleksandrs jau nākošajā dienā tika pieņemts pianista darbā Rīgas estrādes orķestrī, kur no 1961. līdz 1963. gadam strādāja arī par māksliniecisko vadītāju. Vēlāk tika vadīti dažādi vokāli instrumentālie ansambļi, pat tik eksotiski kā armēņu izcelsmes Ļeņingradas dziedātāja Žana Tatļana pavadošā grupa, ar kuru atkal tika apceļota visa toreizējā Savienība. Septiņdesmitajos Kublinskis izveidoja ansambli «Baltijas balsis», (vēlāk – «Jūrmalas balsis»), tika spēlēts restorānos, bet astoņdesmitajos Aleksandrs kā pavadošais pianists braukāja ar koncertiem pa Latvijas kolhoziem un kultūras namiem. Pēdējais ieraksts viņa darba grāmatiņā vēsta: «pianists Leonīda Zahodņika vokālajā studijā VEF Kultūras un tehnikas pilī», taču visus šos gadus paralēli strādājušas arī Aleksandra Kublinska dziesmas. Slavenākās no tām ir «Zemeņu lauks», «Minikleitiņa», «Lielais Lācis», viņa melodijas skandējuši dziedātāji Viktors Lapčenoks, Nora Bumbiere, Andris Daņiļenko, Ingus Feldmanis, Aivars Brīze, Viktors Zemgals, grupa «Eolika», arī pats autors šo to «iebļāvis», kā pats saka…

A.Kublinskis īpaši ir pateicīgs savam kādreizējam kolēģim Ivaram Vīgneram, kas iedrošinājis ne tikai rakstīt vārdus dziesmām, bet arī pašam tās izpildīt. «Man katra dziesma ir kā sievietei bērns, katru es atceros. Komponists kā dārznieks sēj zemē graudus- dziesmas, bet tie var neuzdīgt un neziedēt, ja nebūs izpildītāju, kuri to spēs aiznest līdz klausītājiem. Tikai tad autors savu uzdevumu būs veicis un būs gandarīts. Tāpēc vislielākajā cieņā noliecu galvu un saku paldies manam ansamblim «Eolika» un katram tās solistam,» uzsver sirmais meistars, kura daudzšķautņaino talantu palaikam bremzējušas dzīve, sadzīve un paša sarežģītais raksturs. «Esmu pateicīgs liktenim un savām sāpēm, caur kurām kopā ar dzejnieku un žurnālistu Juri Brežģi dzima mana mūža dziesma «Noktirne», kura nes sevī Rīgas vārdu».

Lielu veiksmi A.Kublinskim sniedza sadarbība ar dzejnieci un tulkotāju Dagniju Dreiku. Kādā saulainā 1984. gada maija dienā VEF Kultūras pils pagrabā komponistu ielīksmoja tikko uzdīgusī zālīte. Radās melodija, vēlāk arī vārdi. Dagnija Dreika aicināja melodiju nokristīt par «Zemeņu lauku».

Uzzinājis, ka Joko Ono Ņujorkā Džona Lenona piemiņai ir izveidojusi dārzu - muzeju «Zemeņu lauki», Kublinskis Lenona piemiņas muzejam nosūtīja savu dziesmu, kā atbildi saņemot - Yoko Ono fotogrāfiju ar autogrāfu.

«Uz Sibīriju izsūtītā Latvijas kara flotes pirmā admirāļa Teodora Spādes kundze Amalda Zaķe man uzdāvināja atmiņu grāmatu par šo pašaizliedzīgo cilvēku. Grāmatā atradu admirāļa rakstītu dzejoli «Es esmu dzimis latvietis» un mana sirdsbalss tam deva mūziku. Nu, tas ir piemineklis cilvēkam, kurš visu dzīvi kalpojis Latvijai», atceras A.Kublinskis. Viņa daiļradē, īpaši vēlākajos gados, nozīmīgu vietu ieņem veltījumi Latvijai. Komponista domas un sirds bieži piederēja jūrai, tāpēc tai veltītās dziesmas ir tapušas visos daiļrades periodos.

A.Kublinska personībā sadzīvo vētrains temperaments, kūsājoša enerģija, asarains sentiments un skarba paškritika, atspoguļojoties teicamā pianista tehnikā un individuālā skaņraža stilā.

Kopš 2014. gada decembra pēc smaga insulta un mēnešiem pavadīta laika nekurienē sirmais komponists atgriežas. «Es esmu, un es būšu vēl!»

Par godu 80 gadu jubilejai mūzikas izdevniecību «Musica Baltica» un «Baltic Records Group» kopsadarbībā klajā nāk Aleksandra Kublinska 70 izcilāko skaņdarbu nošu izdevums.

_{Izmantots D.Mazvērsītes ievads A.Kublinska dziesmu albumam, kā arī komponista atmiņu stāstījums.}