Kristakrūga tornis

Pirmā doma bija tāda, ka varētu aizbraukt pastaigāt pa Teiču rezervātu, jo mums sirdij ļoti mīļš ir Ķemeru purvs. Taču izrādās, ka, kā jau nosaukums par to liecina, Teiču purvs ir rezervāts, kurā tāpat vien bez speciāla grupas vadītāja nemaz nevar iet. Tādēļ mūsu pirmais apskates punkts bija Kristakrūga tornis, kas atrodas šosejas malā tieši pie purva.

Tas ir 27 m augsts skatu tornis, no kura pārskatāma visa purva dienvidu mala. Tornī dzīvo daudz bezdelīgu, tāpēc var aplūkot mazos putniņus arī tuvumā. Tornim blakus ir arī lauku tualete.

Lubāns

Turpat netālu sākas Lubānas mitrāja teritorija. Stāsta, ka šī ir laba vieta, kur braukt ar velosipēdiem, un laikam būs jāpiekrīt, jo, braucot pa mazajiem smilšu celiņiem gar mitrāja robežu, man nepārtraukti liekas, ka tur mēs arī paliksim. Milzīgas bedres, izdangāta brauktuve, ūdens, šeit pēc lietus bez 4×4 noteikti nav ko darīt. Mani nepamet sajūta, ka mūs no šejienes vilks ārā kāds traktors līdz ar pēdējo gaismiņu.

Pa ceļam gar lauku sētām braucot, satiekam gan govis, kas negrib nost no ceļa nekādi un nāk badīt mašīnu, gan suņus, kas skrien pakaļ automašīnai labu gabalu, un satraucamies, ka sabrauksim vai mums sakodīs riepas. Beidzot tiekam līdz grants ceļam, kas ved uz torni, kas dodies.lv atzīmēts kā Putnu Tornis 2. Pa ceļam skatam paveras simtiem tūkstošu latvāņu. Tie appļauti tikai nedaudz pie paša ceļa, bet pēc tam gan ir kārtīgas plantācijas. Interesanti, vai uz šādām aizsargājamām teritorijām neattiecas šo augu izplatības mēri? Vismaz bitēm gan tie patīk. Varbūt kaut kur ir latvāņu medus? Izrādās, tiešām tāds ir! Meduspils latvāņu medus esot trīs gadus pēc kārtas atzīts par vienu no garšīgākajiem mediem Latvijā.

Pa ceļam uz torni redzam arī gārņus, ezerā ir pa kādam gulbim un pa brīdim garām lido putni. Putnu vērošanai gan jānāk ātrāk no rīta un ar lielu binokli. Braucot uz otru putnu torni, ceļš vairs nav tik slikts, šeit arī valda lielāka dzīvība – teju katrā piebraucamā vietā ir pa kādai automašīnai, tiek ceptas desiņas, cilvēki makšķerē un vizinās ar laivām. Līdzīgs skats arī vietās, kur sākas asfaltēts ceļš, taču droši vien īsākās brīvdienās te nav tik daudz cilvēku.

Pabraucam garām vietai, kas saucas Ūdens Tūrisma Attīstības Centrs Bāka, kur, spriežot pēc booking.com, var arī dabūt naktsmājas, taču šodien viss ir pilns. Šī būtu lieliska vieta, kur sagaidīt saulrietu un no rīta saullēktu, jo abās pusēs paveras ezers un dīķīši. Vienīgi tā vien šķiet, ka visā plašajā apkārtnē nav nevienas vietas, kur ieturēt maltīti!

Teirumnīku taka

Beidzot mums parādās iespēja apskatīt vēl vienu purva taku. Vieta saucas Teirumnīku jeb Tīrumnieku purva taka, kas, neskatoties uz internetā atrodamo informāciju, ir gan apļveida, ja iet cauri mežam. Dēlīšu taka ir vien 800 m gara, un tā iet gar nelielo purva ezeriņu. Šeit satiekam divas vietējo iedzīvotāju ģimenes, kur vīrieši makšķerē, bet sievietes un bērni peldas ezerā. Ūdens te ir melns kā velns, bet silts kā piens, tā ka atveldzēties var, vienīgi mani gan dara uzmanīgu tas, ka es tam neredzu apakšu.

Saulrietu gan nolemjam sagaidīt uz tiltiņa pāri Rēzeknes upei un uz Tīrumniekiem atgriezties nākošajā rītā. Braucam pa naksnīgajiem ceļiem uz Rēzekni un vien pēc divu stundu miega atpakaļ uz Tīrumniekiem. Šeit jau atkal ir ekspozīcijas maiņa, šoreiz stāvvietā ir automašīna, starp diviem kokiem ieklāts iekaramais guļammaiss un uz viena no soliņiem ir kūniņa. Dodamies pastaigā pa taku un, dzegužu balsīm skanot, sagaidām saullēktu. Skaisti!

Lai arī sākumā bija doma iet nedaudz izgulēties viesnīcā, tomēr nolemjam paēst brokastis un braukt tālāk uz Grebļa kalnu. Ciematiņos ar Rēzekni izskatās, ka dzīve rit pilnā sparā, tiek kopti lauki, ganās lopi, taču, jo vairāk tuvojamies pierobežai, jo bēdīgāks skats paveras. Aizaugušas autobusu pieturas, arī lauki, mazākas, nekoptākas mājiņas un daudz mazāk cilvēku. Pa ceļam nemana pat veikalu, kur varētu nopirkt saldējumu.

Grebļa kalns

Par Grebļa kalnu bija lasīts kādā no ziņu portāliem, par smailo taku starp diviem ezeriem uz Latvijas-Baltkrievijas robežas. Vispirms jau nepareizi nogriežamies pie informācijas zīmes un kādas mājas stūra, kur piebraucam līdz vietai, kas izskatās pēc robežas. Ceļš šeit viennozīmīgi nav tīrīts kopš iepriekšējās vētras, un, sapratuši, ka nebūs īstā vieta, braucam tālāk. Turpat pēc daž-desmit metriem ieraugām zīmi, ka uz Grebļa kalnu pa labi. Ceļš aizaudzis, bet cauri tiekam. Mazā pļaviņā, kas izskatās pēc kādreizējās stāvvietas, ko daba pārņēmusi savā varā. Braucam tālāk.

Tur arī izrādās īstā stāvvieta, ar izpļautu zāli, soliņiem un ugunskura vietu. Kur, nez, varētu būt taka? Ejam uz ezera pusi pa iebraukto ceļu, bet turpat arī esam klāt pie ūdens, Šešku ezera, pie kura savulaik bijusi ferma, kas ezerā pludinājusi notekūdeņus, tādēļ peldēties tur neiesaka. Šeit redzam koši zilas un zaļas spāres, daudz tauriņu un arī dunduru. Grebļa kalns ir slavens ar lielo tauriņu daudzumu, daudzi no tiem ir aizsargājami. Izrādās, taka ir tieši augšā kalnā, kur pēc brīža ir divi soliņi, katram savā pusē ezers, šeit gan nokāpt lejā nevar.

Pintu ezers gan izskatās krietni tīrāks, tajā arī redzam kārtējo vietējo atpūtnieku ģimeni, kas no automašīnas skaļi klausās krievu popmūziku, bērni peldas, bet uz grila tiek ceptas desiņas. Kalns esot izveidojies 14 miljonus gadu atpakaļ un esot vienīgais tāda veida objekts Latvijā. Nespeciālistam gan tas izskatās pēc parasta meža, kurā telefons pēkšņi pārslēdzas pie Baltkrievijas sakaru torņiem. Vēlāk Zilupes novada tūrisma mājas lapā izlasām, ka, izrādās, šā objekta apmeklēšanai nepieciešama ne tikai pase, bet arī speciāla atļauja uzturēties pierobežas zonā. Nekādu paziņojumu gan par to nekur nemana.

Drīdzis

Izstaigājuši Grebļa kalna taku, domājam, kā lai brauc tālāk – caur Aglonu uz Rīgu vai tomēr kaut ko pa ceļam arī? Nolemjam piebraukt pie dziļākā Latvijas ezera Drīdža, kas ir 65,1 m dziļš. Taču arī šeit priekšrocība būs velosipēdistiem. Visur privātīpašumi, daudzi no Google Maps ceļiem šeit nemaz neeksistē un piebraukt nekur neizdodas. Jautājam vietējiem, kur šeit var paēst, mums saka, ka Krāslavā. Neko darīt, jābrauc uz turieni.

Priedaines skatu tornis

Pirmais pieturas punkts Krāslavā ir kafejnīca «Mārīte», kur ieturam pusdienas. Tad braucam uz Priedaines skatu torni. Šis tornis gan ir no koka un slejas 32 m augstumā. Līdz ar mums piebrauc kāda cita atpūtnieku grupa, kas, izlasījuši, ka torni nedrīkst šūpot, tajā nedrīkst visiem stāvēt vienuviet, to arī sāk darīt – no visa spēka to kratīt, visi sastājas vienā stūrītī un visiem nāk lieli smiekli. Mums, kas tobrīd stāv vēl vienu stāvu augstāk, gan īsti smiekli nenāk. Lai arī man nav bail no augstuma, šis tornis izraisa bijību pret skatu, kas paveras virs priežu galotnēm.

Skats ir tā vērts, lai tiešām arī uzkāptu augšā – kāda saliņa, tālāk upe aizlokās mežos. Gandrīz tikpat skaists skats paveras arī no tilta pāri Daugavai – uz saliņas ligzdo kaijas un upes abās pusēs ir sacelti mazi namiņi. Krāslava atstāj ļoti sakoptas un tīras pilsētas iespaidu.

Kopsavilkumā

Tā nu nelielais, nesteidzīgais loks pa Latgali ir izbraukāts. Pa ceļam vēl palika daudz neapskatītu objektu – Andrupenes purva taka, kas atrodas muzeja-lauku sētas teritorijā, tādēļ apmeklējama darba laikā, Lielā Liepukalna taka un gan jau arī kāda skaista apskates vieta pie Rāznas ezera. Tomēr man visvairāk sirdī iekrīt Teirumnīku mazā taciņa, ar skaisto mežu un mellenēm blakus tai, un dzegužu balsīm.

TVNET aicina vasarā apceļot Latviju

Labi ir tur, kur mūsu nav? Muļķības! Labi ir šeit un tagad! Tieši tāpēc TVNET aicina tevi šovasar apceļot Latviju. Mēs stāstīsim un rādīsim savas īpašās Latvijas vietas, un aicinām tevi darīt to pašu, tādējādi veidojot mūsu kopīgo ceļvedi. Sūti mums savus stāstus un fotogrāfijas un iegūsti balvu! TVNET aicina - apceļosim Latviju!

Aicinām lasītājus sūtīt savus ekskursiju maršrutus un ceļojumu pieredzi uz epastu - celotajs@tvnet.lv

Divi aizraujošāko un iedvesmojošāko ceļojumu stāstu autori augustā saņems katra sevis cienīga ceļotāja un aktīva dzīvesveida piekritēja balvu – daudzfunkcionālo «Garmin» pulksteni-aktivitātes uzraudzītāju «vivofit 3», kas skaita soļus, kalorijas, nosaka vidējo aktivitātes līmeni un seko līdzi arī tavai miega kvalitātei. Turklāt «vivofit 3» Move IQ kustību detektors visas aktivitātes automātiski ieraksta, lai vēlāk tu varētu tās apskatīt un analizēt Garmin Connect™ vietnē. Bet brīžos, kad būsi aizmirsis par to, ka jāizkustas, pulkstenis to atgādinās ar skaņas signālu!