Mārtiņš Vilkārsis: «Scenogrāfijā neko nevajag izdomāt...»

Neviena no pēdējo piecu gadu sezonām nav pagājusi bez Mārtiņa Vilkārša vārda teatrāļu lielākās – "Spēlmaņu nakts" – balvas nominantu vidū, bet uz pjedestāla viņš ir jau otro reizi. 2003./2004. gada sezonā labākā scenogrāfa gods tika par darbu Māras Ķimeles iestudētajā "Krauklītī" Valmierā, Gaļinas Poļiščukas "Romeo un Džuljetā" Liepājā un Vladimira Petrova uzvestajā "Mīlestība kā diagnoze" Rīgas Krievu drāmā. Bet nupat pēc O. Krodera iestudētā "Karaļa Līra" Valmierā aizkulisēs jau runā par nopietnu pretenziju uz vismaz divām balvām nākamajā "Spēlmaņu naktī".

Vienīgais no savas klases

… Mārtiņš Vilkārsis ir dzimis audzis jelgavnieks. Visi vecvecāki arī jelgavnieki. Vectēvam Rūdolfam Kalniņam, kuru Mārtiņš nepiedzīvoja un par kuru zina tikai pēc nostāstiem, Jelgavā piederējusi adītava. Viņš diriģējis pūtēju orķestri un pa vakariem gājis pie Jēkaba Mediņa pūst trompeti. Otrs vectēvs Jānis Vilkārsis, pēc profesijas būvinženieris, gleznojis plenēros, bet sīkais – mazdēls Mārtiņš – turpat blakus mālējis. Vectēvs spējis par Rembrantu stāstīt tā, it kā ar viņu kopā būtu dzīvojis. Uz Ziemassvētkiem sabraukuši jaunības un studiju biedri. Gari latviešu galdi, ap tiem četrdesmit večuki ņemas dziedāt kokles pavadījumā, bet vidū stalta kā Raiņa Laimdota sēž Irma Laiva, aktrise, kura uz Dailes skatuves spēlēja līdz savam pēdējam elpas vilcienam. Citādi nebūs, ka no vectēviem Mārtiņam Vilkārsim tā mākslinieciskā indeve.

Savu tēvu redzējis tikai fotogrāfijās. Viņš cieta autokatastrofā, kad dēlam bija divi gadi. Māte vai visu mūžu nostrādājusi vienā darbavietā – vairāk nekā trīsdesmit gadus bijusi Jelgavas zonālā arhīva direktore.

Mācījies slavenajā Jelgavas 1. vidusskolā, no kuras nācis ne viens vien sabiedrībā pazīstams cilvēks, tajā skaitā arī "Prāta vētras" puiši. Kaut arī gājis teātra klasē, šī māksla tolaik maigi izsakoties, bijusi pilnīgi vienaldzīga. Astotās klases izlaidumā skolotāja Lūcija Ņefedova paspieda viņam roku un teica: "Vilkārsi, tu esi tāds nelietis, kurš tā arī nav sapratis, ka teātris ir kolektīva māksla…"

Jelgavas amatieru teātrī režisorei Lolitai Truksnei nebijis neviena, kas nodarbotos ar ko scenogrāfijai līdzīgu. Viens no skolasbiedriem viņai ieminējies – paklau, ir tāds Vilkārsis… Viņam iepaticies. Viss dzīvē rodas no sakritības un sagadīšanās. Dzīve piedāvā iespējas, kuras tu izmanto vai arī palaid garām.

Šobrīd Mārtiņš Vilkārsis ir vienīgais no savas klases, kurš strādā teātrī vai kuram ir kāds sakars ar to. Bet nupat pēc aizvadītās "Spēlmaņu nakts" teātra guru profesore Silvija Radzobe sacīja: "Pilnīgi skaidrs, ka Latvijas scenogrāfijā blakus izcilajam māksliniekam un neapšaubāmajam meistaram Andrim Freibergam kā līdzvērtīgs nostājies viņa skolnieks Mārtiņš Vilkārsis. Viņa būtiskākās kvalitātes ir ne tikai radošais talants un labās zināšanas mākslas vēsturē, bet arī spēja vienmēr strādāt komandā ar kostīmu mākslinieku un režisoru. Līdz ar to viņš daudz vairāk nekā Andris Freibergs, atļaušos tā domāt, spēj radīt izrādē vienotu vizuālo koncepciju."

Par savējiem Mārtiņš Vilkārsis uzskata divus – Dailes un Valmieras – teātrus. Pirmā sadarbība ar Oļģertu Kroderu gan bija Nacionālajā teātrī. Mārtiņš Vilkārsis brauca no Valmieras, kad iezvanījās telefons, un Kroders, kuru viņš tobrīd zināja tikai vārda pēc, sev raksturīgajā stilā sacīja: "Čau! Te tāds Kroders. Negribi uztaisīt vienu teijāteri?" Protams, ka jā. Un tapa Somerseta Moema "Teātris".

Tagad "Karalis Līrs" ir desmitā Valmierā ar Kroderu veidotā izrāde. Kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone pēc pirmās parunāšanās ar režisoru bijusi Itālijā un atvedusi grāmatu ar da Vinči kaujas mašīnu attēliem un stāstījusi, ka, lūk, še viņa gribētu ko smelties kostīmiem. Ielūkojoties attēlos, Mārtiņš iesaucies – te nav ko filozofēt, te ir tieši tas, ko vajag uz skatuves! No divām kaujas mašīnām viņš noskatīja ellišķīgo laika ratu izrādes finālam.

Mārai Ķimelei ainai "Krauklītī", kur Raiņa Magoni verdzina a la padomju rūpnīcā, vajadzējis pilnīgi bezjēdzīgu darbgaldu, uz kura neko nevar ražot, bet lai izskatītos, ka viss notiek. Mārtiņš divas dienas nodzīvojis pa metāllūžņu izgāztuvi Valmierā. Nezin, kā sanācis, bet tajā ierīcē viss tiešām darbojas.

Scenogrāfijā jau nekas neesot jāizdomā. Visas lietas ir apkārt, vajag tikai ieraudzīt, saprast, paņemt un ielikt tur, kur nākas… Kā mācījis pirmais profesors Mākslas akadēmijā reklāmgrafikas nodaļā Aleksandrs Dembo, visa pamatā ir tavs domāšanas veids.

Ir režisori, kuri ļoti skaidri zina, ko viņi vēlas, bet citi spēj iedvest izrādes kopējo izjūtu. Kā, piemēram, Kroders. Pirms "Idiota" veidošanas viņš sacījis – man uz skatuves vajag kaut ko melnu. Savukārt Gaļina Poļiščuka ļoti konkrēti teikusi, ka "Romeo un Džuljetā" viņai uz skatuves nepieciešams ūdens. Scenogrāfs mīlētājus ievietoja stikla baseinā.

– Tāpēc jau esmu, lai risinātu režisora problēmas, – teic Mārtiņš Vilkārsis. Scenogrāfs ir režisora acis.

Kad "Kaligula" parādījās uz skatuves, kritiķe Dace Zeltiņa rakstīja: "Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis spēlējas ar Dailes skatuves tehniskajām iespējām, radot asociācijas: Triumfa arka – pekles vārti – dragreisa poligons – skatuve – cietums – industriālā zona. Pelēks akmens, tērauds, stikls, dzīvas ugunis un videoprojekcijās Kaligulas seja asiņu jūrā…"

Pie "Kaligulas" viņi ar Džili strādājuši ilgi. Ir baigi forši, ja materiālu esi lasījis pusgadu iepriekš un tev ikdienā par to nav it kā jādomā. Un tad pēkšņi vienā mirklī zemapziņa, kurā jau visu laiku kaut kas vārās un notiek, smadzenēs iešķiļ ideju.

– Tas, ka "Kaligulā" būs Triumfa arka, man bija skaidrs uzreiz. Divdesmitajā gadsimtā Parīzē uzceltās Triumfa arkas ideja nāk no tiem pašiem senās Romas laikiem, kad šādas arkas būvēja par godu valdnieku militārām uzvarām. Laiki mainās, bet tikumi ne...

Līķa ēšana ar visiem dārzenīšiem pasmelta Grīneveja filmā "Pavārs, zaglis, viņa sieva un mīļākais". Vai nevar pārmest tādu kā plaģiātismu? Mārtiņš ir strikts: – Nē, plaģiāts būtu, ja mēs kautrētos un taisītu kaut ko pakaļ. Bet šī glezniņa ar visu mūziku ir precīzs citāts, un to neviens neslēpj. Ar to arī postmodernisms ir populārs, ka ņem zināmas lietas un tās transformē. Tāpat ir ar Triumfa arku – ieliekot to citā kontekstā, iegūst citu jēgu.

Mārtiņš Vilkārsis ir no tiem, kuri pirms pirmizrādēm cītīgi sēž mēģinājumos. Jo viens ir scenogrāfa radīta bildīte, bet patiesībā dekorācija tā īsti rodas, kad uz skatuves sāk darboties aktieri. Pāris reizes nācies pastrīdēties ar dažu skatuves mākslinieku, kam, piemēram, scenogrāfa radītās kāpnes likušās par šaurām. Bet teātrī tikpat kā nav dzirdēts, ka scenogrāfs Vilkārsis būtu pacēlis balsi.

Klavieres... kā torpēda

"Melanholiskajā valsī" finālā ir aina, kurā Artūrs Skrastiņš stāv skatuves priekšā un viņam tuvojas klavieres. Izrādē šim skatam ir dziļi simboliska jēga – Emīlu Dārziņu sabrauca vilciens. Izrādē mehānika vienkārša – sliedēm pa apakšu iet trose, aizkulisēs skatuvnieki to velk, un klavieres brauc uz priekšu. Rit ģenerālmēģinājums, bet klavieres visu laiku virzās par lēnu. Beidzot aizkulisēs sapratuši – tā trose jāvelk riktīgi. Māris Sirmais rāda takti, skatuvnieki spēcīgi pavelk un… – būkš! – klavieres traucas kā torpēda. Skrastiņš ielido zālē. Ar milzīgu troksni flīģelim aizcērtas vāks. Ieslēdzas gaisma, un pie klavierēm sēdošais Raimonds Pauls nosaka – labi, ka paspēju rokas izvilkt, citādi koncerta nebūtu ilgi.

Mārtiņš Vilkārsis kļuvis vai pilnīgi auksts: – Tagad izklausās jautri, bet patiesībā nemaz nav tik smieklīgi. Jo tās aldziņas, ko maksā skatuvniekiem, ir "ārpus labā un ļaunā". Apbrīnoju, ka kāds vēl par tām kapeikām strādā. Kā teicis Līnis, ko līdz tūkstoš latu vērts aktieris, ja viens simts latu vērts skatuvnieks uzbūvē kāpnes tā, ka no tām var nokrist un lauzt kaklu…

Atvaļinājumā nav būts piecus gadus. Bet ko var darīt, ja Dailes teātris taisa remontu un dara to vasarā, un ko var darīt, ka Mārtiņš tur strādā un viņam jāstaigā pakaļ celtniekiem, bikstot, kurā vietā kuru sienu kādā krāsā…

Protams, tas nav scenogrāfa darbs, taču kādam tas jādara. Un ko lai iesāk, ja teātris tā mīļi palūdz? Tā situāciju raksturo viņš pats. Bet man apmēram kļūst skaidrs, kādēļ arī scenogrāfs Vilkārsis bija to vīru vidū, kurus pēc sezonas atklāšanas izrādes aicināja uz skatuves un kam Dailes teātra apvienotais koris veltīja Māras Zālītes sacerētu odu.

Vispār iestudējumi, ar kuriem ik rudeni sāk sezonu, top arī vasarā. Lai kā gribētos brīvāku brīdi, bet katru sezonu sanāk pa septiņām astoņām izrādēm. Nenormāli daudz. Sagrābies šos darbus un… esi nelaimīgs. Scenogrāfa dzīves ritms ir traks. Nupat rudenī nāca laukā izrādes Liepājā, Valmierā, pēc tam tūlīt Rīgā. Pusotrā nedēļā vienreiz pārbrauc mājās Jelgavā, pārmaini somu ar drēbītēm un atkal prom.

– Līnis varētu teikt – atmet Valmieru, – ieminos.

– Bet es nevaru atmest Kroderu, nekādīgi, un tas nu nenotiks! – atteic Mārtiņš.

Var jau pasmieties – dzīvesbiedrei Ingrīdai labi, nupat sestdien lidos uz Meksiku. Viņai kā vecākajai referentei Kultūras ministrijā tāds darbs.

Patiesībā arī Mārtiņš negrasās Dievam vaigā skrāpēt. Janvārī abi ar dzīvesbiedri iecerējuši aizbraukt uz Parīzi. Pēdējos gados viņš samērā bieži ticis uz Maskavu. Krievija tomēr ir teātra lielvalsts. Pavisam labi sanācis, kad veidojis izrādi Omskas Valsts kamerteātrī. Darbs uz nedēļu, bet Krievijas vīza par brīvu uz pusgadu. Sēdies tik vilcienā.

Starp Rīgu, Valmieru un Jelgavu

… No dzīvokļa Jelgavā līdz autoostai un mikriņam pāris soļi. Personīgo auto stūrē Ingrīda. Šajā ziņā Mārtiņš Vilkārsis ir no nepraktiskajiem vīriešiem. Patiesībā teātrī tā izveidojies ne vienam vien. Arī Džilis ļauj pie stūres sēsties Binnijai, tāpat tiesību nav Jurim Vaivodam un auto vada Gunda.

– Rīga mani nogurdina, un es nevaru iedomāties Purvciema dzīvoklī mitināties pastāvīgi.

Vasarās viņi jau kuro gadu brauc uz Ragaciemu, kur uzslieta sava būdiņa.

Dzīvoklī Jelgavā, nojaucot vienu sienu, Mārtiņš atteicies no gaitenīša par labu lielākam plašumam. Pēc remonta gaiši griesti, gaišas sienas, gaiša grīda, stūrī melns dīvāns. Minimāli, askētiski, kontrastaini.

– Visi procesi ar zaļām un krāsainām sienām izieti agrā jaunībā. Novācu arī visas gleznas. Negribu mājās ne uz ko tādu skatīties, še vēlos tā mierīgi, klusi.

Gleznas atdāvinātas vai arī glabājas vecāku Jelgavas mājas bēniņos, kur Mārtiņš jaunībā gleznojis. Paša dzīvoklī tagad kāda vietiņa būs jāatrod tikai vienai no Kanādas atceļojušai Liberta gleznai un vienam mazam Fridrihsona darbiņam. Vilkārsis neesot Liberta cienītājs, bet šai gleznai ir cita vērtība. To kādā Ziemassvētku tirdziņā par divdesmit latiem nopirkusi un, no Kanādas šurp pārceļoties, atvedusi Ingrīdas tante Valija. Arī Fridrihsona glezniņa mērojusi to pašu ceļu.

Jaunībā Mārtiņš Vilkārsis daudz gleznojis. Sarīkotas astoņas personālizstādes.

– Gleznošana ir nodarbe, ko nevar tāpat vien. Jau piecus gadus tam nav laika. Žēl.

Dzīve piespiež atteikties no daudz kā. Gleznošanu kompensē fotografēšana, ar ko viņš nodarbojas milzum daudz. Jo tai ir praktisks izmantojums. Viņš neuzskata sevi par kārtīgu lietu dokumentētāju, taču teātris ir gaistoša māksla. Bet nofotografētais mājās datorā saglabājas un jebkurā brīdī viegli atrodams. Kad dzīvesbiedrei Ingrīdai kādreiz vaicā – kādēļ pēc Konservatorijas aizgāji pie Radzobes mācīties teātra zinātni? –, viņa mēdz atjokot: lai man ar Vilkārsi būtu par ko parunāt… Jo, redz, teātris ir tāda lieta, ko nevar atstāt aiz mājas sliekšņa. Tu ar to staigā un sevī nēsā visu laiku. Būtu jau labi citādi, bet... nesanāk. Tāpat arī Ingrīdai. Teātris darba dēļ jāskatās rītā un vakarā. Un, tā kā Mārtiņš radoši spēj strādāt tikai mājās, ieminos, sak, vai domās iegrimušu viņu kādreiz pēkšņi nepārtrauc pie datora aiz muguras nostājušās dzīvesbiedres teātra mākslinieces apmēram šāds padoms: paklau, vai tā kolonna skatuves kreisajā pusē ir īstajā vietā...

– Nē, nē. Manā darba procesā Ingrīdai nav nekādas teikšanas, – šāda varbūtība tiek strikti noraidīta.

Tā nu ir, ka teātris ir arī viņu abu sirdslieta. Kas, pēc Mārtiņa domām, ir labs teātris? Tāds tevi spēj aizraut tā, ka tavs profesionālais kretīnisms saskatīt trūkumus un nepilnības kļūst akls.

Arī dēlā Jēkabā mājo māksliniecisks gars. Ar jūtamu lepnumu balsī Mārtiņš par savu atvasi no pirmās laulības teic, ka jau triju gadu vecumā viņš gleznojis labāk par tēvu. Patlaban devītās klases puika staigā tērpies viss melnā, dabīgie melnie mati vai līdz pusmugurai, spēlē ģitāru un dievina grupu "Metallica", kura tēvam, kā jau citas paaudzes cilvēkam, neko daudz neizsaka. Viņam gan patiktos, ja dēls savas radošās spējas koncentrētu uz kaut ko vienu. Būtu tā kā laiks.

Dailes teātris jau vēris priekškaru tradicionālajam Ziemassvētku koncertam. Iepriekšējā gadā Andris Freibergs visai skatuvei lika žilbt baltās sniegpārslās un slīgt dzīvu eglīšu apskāvienos. Šogad koncertu veido režisori Valdis Liepiņš un Rēzija Kalniņa. Skatuves ietērps uzticēts Mārtiņam Vilkārsim. Būšot diezgan netipiski. Ar milzīgu disku, ar projekcijām uz tā. Decembra nogale ir laiks, kad zvaniņi visapkārt skanējuši jau gana. Tāpēc šoreiz uzveduma sākums būs piezemētāks, vienkāršāks, varbūt īstāks. Bet netrūks jau arī eņģeļu spārniņu. n

***

Mārtiņš Vilkārsis

Dzimis 1969. gadā Jelgavā.

1995. gadā Mākslas akadēmijā ieguvis dizaina grafiķa diplomu.

2001. gadā Mākslas akadēmijā ieguvis scenogrāfa diplomu.

No 2004. gada līdz šim laikam Latvijas Dailes teātra reklāmas mākslinieks un scenogrāfs.

Dzīvesbiedre Ingrīda Vilkārse ir Kultūras akadēmijas vecākā referente mūzikas jautājumos.

Dēls no pirmās laulības Jēkabs Vilkārsis mācās 9. klasē.