Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
"Tie, kas mājās taisījuši remontu, ļoti labi zina, ka līdz ar būvniecības darbu beigām un mēbeļu salikšanu nekas nebeidzas. Telpai ir jāiegūst sava elpa. Un nekam nebūs vērtības, ja šajā izremontētajā ēkā nebūs teātra mākslas," saka Dailes teātra direktors Aivars Līnis. Zīmīgi, ka atjaunotajā ēkā trupa sāk sezonu ar izrādi Cits Šerloks Holmss, ko pamatoti var uzskatīt par senu dziesmu jaunās skaņās.
Izvēles duālā daba
"Daudzi teica – Šerloks Holmss bija tik laba izrāde, kāpēc nevarat to atjaunot? Divreiz vienā upē nevar iekāpt, tāpēc varam tikai iestudēt no jauna. Protams, risks ir liels un varam arī iekrist, jo Šerloku Holmsu (iestudēts 1979. gadā – L.R.) daudzi skatītāji labi atceras un noteikti salīdzinās. Tomēr es ne reizi vien esmu teicis – Dailes teātris ir slavens ar to, ka vispirms pats sev rada grūtības, ko pēc tam varonīgi mēģina pārvarēt... Iespējams, šis ir viens no gadījumiem, bet riski padara dzīvi interesantāku," saka Aivars Līnis. Šajā iestudējumā Holmss nokāpšot no ikonas postamenta, savukārt Moriartija tēls vairs nebūšot absolūtais ļaunuma arhetips, bet izrāde kopumā – joprojām labā cīņa ar ļauno. "Protams, mums nemitīgi ir ar kaut ko un par kaut ko jācīnās, tomēr uz ļaunumu dzīvē var paskatīties arī citādi – ar smaidu," saka teātra direktors.
Par iestudējumu vislabāk gan var runāt tā veidotāji, tomēr Līnis nemaz neslēpj, ka patur sev tiesības izteikties un iejaukties radošajos procesos. "Lielās zāles iestudējumi ir gluži kā maizes klēts. Nu nevaru es ļaut uz lielās skatuves iestudēt specifisku izrādi! Tas nav ambīciju jautājums, tas ir manas atbildības jautājums – gan saskaņā ar Komerclikumu, gan saskaņā ar manu līgumu ar Kultūras ministriju tikai es vienīgais esmu atbildīgs par visu teātra darbību. Es nevaru atbildēt par to, ko nevaru ietekmēt," visu pa plauktiņiem saliek direktors.
Vēsturiski gēni
"Teātrī es jūtos labi," aizvadot savu trešo sezonu Dailes teātra direktora amatā, saka Aivars Līnis un paskaidro it kā neko neizsakošo vārdu: "Labi ne tādā nozīmē, ka teātrī viss iet absolūti gludi, ka mēs te staigājam kā pa Ēdenes pļavām un dziedam Ozianna!; un ne tāpēc, ka mani te visi ļoti mīlētu un man viss būtu izdevies... Šī nav mana pirmā būšana teātrī, tāpēc man nebija nevajadzīgu ilūziju...," saka direktors. Lai arī Aivara Līņa kā aktiera mūžs ilga tikai divas sezonas un viņa režisora karjerā ir trīs iestudējumi, Līnis atzīst, ka vēsturiskie gēni viņā uzbango ikreiz, ieejot mēģinājumā. Tad griboties gan aktierus, gan režisoru pastumt malā, bet, "paldies Dievam, ir pietiekami daudz veselā saprāta, lai apjēgtu, ka nevajag nodarboties ar to, kas nav mana stiprā puse".
Nesenajā Spēlmaņu naktī balvas lielā skaitā iekritušas dailēniešu kontā. Līnis to sauc par apliecinājumu veiksmīgai pērnajai sezonai. Savukārt izrāžu apmeklētāju skaita palielināšanos – par skatītāju atbalstu Dailes teātra izvēlētajam kursam, jo "pie mums sev izrādes var atrast gan teātra feinšmekeri, gan tie, kas vēlas atpūsties. Tomēr zinu arī, ka iegūt nav tik grūti, daudz grūtāk ir – noturēt. Bet tas ir izaicinājums...".
Bet kā tad izmērīt un noteikt teātra direktora labos darbus? Ar kases ieņēmumiem, ar profesionālām balvām, ar iestudējumiem viņa darbības laikā? Aivaram Līnim ir atbilde: "Lai mani iekšēji lamā (un nevis baidās), bet neviens negrib, lai eju prom. Tādi direktori ir bijuši, piemēram, Jaunatnes teātrī režisors Šapiro nereti esot plēsies ar direktoru Gudzuku, bet tad, kad kāds mēģināja direktoru aiztikt, abi bija kā ar mugurām kopā un viss teātris par viņu iestājās."
Mānīgais vientuļnieks
Pagājušajā vasarā Aivars Līnis esot atļāvies vienu nedēļu "darīt neko" – aizmucis uz Tūnisiju atpūsties, atslēgt smadzenes un veģetēt pludmalē un pie baseina, apskatot vietējo kolorītu, ja reiz aizbraucis tik tālu – uz Āfriku. "Jo šķita, sāk zust kapacitāte, tāpēc braucu, saulē uzlādēties. Es vispār esmu vasarmīlis." Neizņemto atvaļinājumu ziemā negrasoties izmantot, jo nu esot īstais darba laiks. Tomēr uzlādēties viņš pagūstot arī tepat, un tam itin labi esot piemērots vakars labā kompānijā. "Bet tad ir brīži, kas es sēžu mājās kā kurmis alā un kā opītis – čībiņās, ar brillēm uz acīm un grāmatu, avīzēm vai lugu eksemplāriem rokās."
Sevi par vientuļnieku viņš negrib atzīt, drīzāk – "par ciema slotu, kas vandās pa sabiedriskiem pasākumiem un kompānijām. Neesmu nabadziņš vientuļnieks, nē – šis dzīvesveids ir paša rociņām sastrādāta realitāte, es par to nežēlojos. Tā sagadījies, ka tētis man ir aizsaulē, mamma, paldies Dievam, pie labas veselības, bet teātra direktors tik daudz nepelna, lai varētu iegādāties divus dzīvokļus, tāpēc es savos 49 gados esmu memmītis – dzīvoju kopā ar mammu vienā dzīvoklī. Bet man ir divi bērni, kuriem gan ir sava dzīve". Aivara Līņa meita Aija (22) beigusi Kultūras akadēmiju dāņu kultūras sakaru specialitātē, dēls Ivars (24) studēja filozofiju, bet šobrīd studē Teoloģijas fakultātē. "Radošās klapes mums nesanāk, jo abi ir kritiski pret mūsdienu teātri Latvijā. Tā kā katram mums ir noslogota ikdiena, tikšanās ir retas un tad gribas uzzināt vienam par otru ne tikai faktoloģisko līmeni – ko darījis, kur bijis, bet – kas notiek sirdī un galvā... Spontanitāte – tā varētu raksturot mūsu attiecības."
***
Aivars Līnis
- Dailes teātra direktors (kopš 2004. gada 5. maija)
- Dzimis 1957. gada 7. martā Rīgā
- Studējis Ļeņingradas mūzikas, teātra un kinematogrāfijas institūtā, Teātra ekonomikas un organizācijas fakultātē (1986–1989), Latvijas konservatorijā (dramatisko teātru režisors, 1980–1986), LU Vēstures un filosofijas fakultātē (filosofa un pasniedzēja diploms, 1975–1980)
- Strādājis par Administrācijas asistentu Eiropas Savienības komisijas delegācijā Latvijā (1996–2004), bijis Latvijas Dailes teātra komercdirektors (1996), izpilddirektors (1991–1996), uzvedumu daļas vadītājs (1989–1991), izrāžu vadītājs/režisora palīgs (1982–1988) un aktieris (1980–1982)
- Dailes teātrī iestudējis trīs izrādes
***
Mihails Gruzdovs, Dailes teātra galvenais režisors:
"Labs profesionālis īstajā vietā. Ļoti ātri un gudri spēj sabalansēt savas ambīcijas ar reālo situāciju. Manuprāt, ļoti perspektīvs.
Pagaidām orientējas uz mākslu – kā visi direktori sava darba sākumā, bet, kad dzīve piespiedīs pelnīt naudu... tad jau droši vien būs spiests (smejas) orientēties uz šlāgeriem... Šāda tendence un darbības shēma ir raksturīga visiem direktoriem.
Ja bez jokiem – mums ir radoša un perspektīva sadarbība, un es domāju, ka, strādājot šādā tandēmā, ar Dailes teātri viss būs kārtībā.