* "Mani sauc Rudīte, nāku no Austrumeiropas, un sirdī man Latvija. Tā es mēdzu skaidrot savu izcelsmi Kalifornijā, kur pašreiz dzīvoju — pilsētiņā Orange. Tā atrodas 40 km no Losandželosas. Skaidrās janvāra dienās no dārza tālumā varam izlasīt baltu uzrakstu "Hollywood". Kas mani te atveda? Smejos un saku: ""Laikmeta grieži" un Džeimss Bonds." Mana vīra vārds ir Džeimss, un draugi Latvijā viņu sauc vienkārši par "007". Audzinām trīs bērnus. Mums vēl ir divi suņuki, kaķis, trusis un putni!

Katras meitenes sapnis ir mans stāsts: "Kad biju maza, zīmēju lelles pēc manas māsas pasūtījuma. Viņa ir piecus gadus vecāka par mani, viņa ar tām spēlējās. Biju viņas "galma māksliniece", tā viņa mani sauca. Zīmēto leļļu komplekti bija vairāki, un tie tika rūpīgi glabāti kurpju kastēs. Zīmējot par pamatu izmantoju manu bērnības mīļāko, mākslinieka Herlufa Bidstrupa karikatūru grāmatu. Atceros, iemīļotākā ainiņa bija, kur tēlnieks veido skulptūru pēc kaila sievietes modeļa. Šim "kailajam skaistumam" neskaitāmas reizes gāju pāri ar caurspīdīgu papīru un apģērbu to, tad izgriezu, un — lellīte ar vissmalkāko tērpu ir gatava! Šodien domāju, varbūt jau tad radās šī tieksme zīmēt sievieti — ar nedaudz erotizētu izjūtu!

Runājot par skolām un pedagoģiju, nešaubīgi varu teikt, ka Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola man deva visstiprākos mākslas pamatus un neaizstājamu laiku kopā ar draugiem, jaunajiem māksliniekiem — padomju laika anarhistiem! Skolā studēju metāla mākslas nodaļā. Mani pasniedzēji tolaik — "filigrānā" Vilma Zariņa un Vitauts Zītars. Zīmēšanā man paveicās ar vienmēr smaidošo Ilzi Starku un slaveno pedagogu Vitāliju Karkunovu.

Aizbraukt sanāca nejauši. Kādā 1992.gada augusta pēcpusdienā ar koferi un diviem bērniem devos uz Zviedriju apciemot savus igauņu ģimenes draugus. "Juku laiki" (kā tos mēdzu dēvēt) un nenoteiktā nākotne lika man palikt Zviedrijā. Stokholmā turpināju studēt metālmākslu, lietišķās mākslas un dizaina augstskolā "Konstfack" www.konstfack.se. Šīs studijas palīdzēja atbrīvoties no kompleksiem un aizspriedumiem, kas gadiem tika kultivēti akadēmiskās skolās.

Strādāju lēnām, mani darbi dzimst grūti, jo būtiska ir vide — traukiem jābūt tīriem, grīdām spožām, dārzam plaukstošam laimīgos ziedos un bērniem pabarotiem. 15 gadi, kopš atstāju Latviju, un viens no maniem uzticamiem vēstuļu draugiem ir jaukais mākslinieks Aivars Vilipsōns. Tā kādā vēstulē Aivars Vilipsōns minēja, ka mēs varētu uzrīkot kopā izstādi. Neuztvēru to nopietni, bet tad viņš man noteica datumu — 2008. gada oktobri!"

* Aivar Vilipsōn, tev šoreiz ir ciļņi un atkal sievietes!? "Jā! Sievietes vien ir. Bet mani nekas cits arī neinteresē. Citam vajag domu apakšā. Sievietei nevajag. Piemēram, tu izveido Dāvidu un Goliātu — vajag domāt. Uztaisi divas "vecenes" un tu vari domāt, ko gribi. Vai vispār nedomāt.

Bija liels periods, kad nodarbojos tikai ar grafiku. Atcerējos, ka tomēr esmu tēlnieks! Bet, lai atgrieztos, ir vajadzīgs kāds iemesls! Grūdiens notika brīdī, kad Japānā kādā mazā pilsētiņā ieraudzīju veselu kolekciju itāļu mākslinieka Mancu oriģināldarbu. Ģeniāli! Un es pieķēros ciļņu veidošanai. Es taču arī varu! Pagaidām darbi ir ģipsī — starpmateriālā. Ja kādu interesēs — atliešu bronzā!"

Divi mākslinieki, kas, viens otru papildinot, runā par sievieti. Un kur tad puma? Bet tā taču ir paslēpusies.