Rūdolfs Plēpis: jūtos īstajā vietā un laikā

Aktieris Rūdolfs Plēpis uz Nacionālā teātra skatuves atgriežas karaļa Līra lomā, un ar viņu tiekamies teātra kafejnīcā trīs dienas pirms pirmizrādes. "Nu gluži kā vecajos, labajos laikos, kad vasarās te darbojās kafejnīca "Silmači", kur vakaros dziedājām," Plēpis nosmej. Par jauno izrādi un savām sajūtām viņš ir gatavs runāt bez īpaša pamudinājuma.

— Nesen teici, ka ar katru šīs izrādes mēģinājumu rodas arvien vairāk jautājumu.

— Jā, mēs tiešām šķēpus laužam katrā mēģinājumā, jo Šekspīrs tomēr ir un paliek Šekspīrs... Man nāk prātā versija par grāfu Ratlenu — par viņu pasaulē joprojām klīst daudz dažādu nostāstu, kas angļiem ļoti nepatīk. Droši vien arī pie mums daudzi dzirdējuši, ka Šekspīra vietā lugas rakstījis iepriekšminētais augstmanis, taču parakstījis tās ar svešu vārdu, jo sava titula dēļ ne ar ko tādu nav drīkstējis nodarboties. Cik zināms, grāfs Ratlens, vēl būdams samērā jauns, tika noindēts, un pēc tam Šekspīrs veselus divpadsmit gadus vairs neesot uzrakstījis nevienu lugu... Turklāt Šekspīra lugās ir tādas galma nianses, ko parasts cimdu tirgotājs, kas visu mūžu nodzīvojis Stretfordā pie Avonas, nemaz nevarēja zināt, savukārt galmam pietuvinātam augstmanim tie nebija nekādi noslēpumi. Vēl arī "Karalī Līrā" un citās Šekspīra lugās aprakstītās problēmas nu nekādā gadījumā nav cimdu tirgotāja problēmas.

— Kas ir galvenais, ko saskati šajā izrādē?

— Nu, to visu jau var traktēt dažādi, bet galvenais ir un paliek cilvēciskās attiecības; man tas šķiet ļoti svarīgi un aktuāli arī mūsdienās. Neatceros, kurš žurnālists kādā intervijā teju vai pārmeta, ka mēs Šekspīru gandrīz vai glorificējam un ceļam uz pjedestāla. Ne nu tur kas jāglorificē vai jāceļ uz pjedestāla — klasika jau tāpēc ir klasika, ka tajā apskatītās problēmas ir mūžīgas un aktuālas. Un arī cilvēciskās vājības, ļaunums, nodevība man nešķiet kaut kas neparasts. Cits jautājums — kā mēs tās risinām, kā uz tām skatās aktieri un režisors. Man kāds jautāja: jūs spēlēsiet tā pa īstam vai kā? (Smejas.) Es pārjautāju: vai jūs gribat, lai mēs spēlējam kā tajos tālajos Šekspīra laikos? Diez vai tas būtu iespējams, jo nav jau saglabājušies liecinieki, kas varētu pastāstīt, kā tas notika tolaik. Protams, var jau izrādi uztaisīt ar visiem zeltījumiem, samtiem un purpuriem, lai izskatītos kā Šekspīra laikā, taču tad tam ir vajadzīgi miljoni.

— Ar aktrisi Indru Rogu, kas ir "Karaļa Līra" režisore, pirms pāris gadiem esi spēlējis kopā vairākās izrādēs. Kā tas ir — strādāt ar viņu kā režisori?

— Bezgala interesanti, turklāt mums ir lieliska komanda. Protams, gadās arī strīdi — kā jau radošā kolektīvā —, taču, paldies Dievam, nav nekādu lieku konfliktu. Bet, ja tu man jautā, kurās izrādēs esam spēlējuši kopā, tad sanāktu vesels saraksts: "Kaktusa zieds", "Ceplis", šķiet, arī "Četrdesmit karāti" un vēl viena otra. Taču man ir interesanti vērot, kā viņa to visu redz, būdama režisore, jo viņa jau galu galā nav atsvešināta, bet gan savējā. Kā tas būs, mēs tiešām redzēsim pirmizrādes vakarā... Ar katru mēģinājumu nāk klāt kaut kas jauns, un tagad es vairs nebrīnos, ja kāds pie vienas izrādes iestudēšanas strādā arī trīs gadus. Patiesību sakot, vēl īsti neesmu apjēdzis, ka patiešām piektdien (Šovakar, 20. oktobrī. — U. G.) kāpšu uz skatuves un spēlēšu Līru. Arī pašam negribas sev celt asti gaisā, taču šķiet, ka tam visam vajadzētu būt pietiekami interesanti.

— Ko par šo lomu saka tavi teātra kolēģi?

— Zini, pats jaukākais komentārs, ko esmu dzirdējis, ir tāds: "Vai tev nešķiet, ka tu šai lomai esi mazliet par jaunu?" Bet kurš tad teicis, ka Līrs ir sešdesmit gadus vecs nevarīgs večuks?! Ja tā paskatās uz viņa trim meitām, es teiktu, ka Līrs ir vīrietis pašos labākajos gados — nu, tā starp četrdesmit un piecdesmit. Bet Šekspīram jau šādas nobīdes laikā ir pierasta lieta, un man pat šķiet, ka rakstot viņš šādiem sīkumiem nepievērsa uzmanību. Un vēl viņam ir raksturīgi, ka ik pa brīdim — turklāt pašos svarīgākajos skatos — pazūd lugas personāži. Tad tu vari domāt, kā izskaidrot to, ka, piemēram, grāfs Esekss pašā svarīgākajā brīdī ir pazudis.

— Tev pašam ir meitas. Vai attiecības ar viņām tev palīdz tikt galā ar savām skatuves meitām?

— Protams, un uz skatuves jau noder jebkura pieredze, tikai to nevajag likt lietā tieši. Dažkārt aktieriem skatītāji pārmet un jautā: kāpēc uz skatuves nav redzama īstā, reālā dzīve? Bet, mīļie, tāpēc taču tas ir teātris! Manuprāt, tas tomēr ir kaut kas augstāks par ikdienas dzīvi. Es pat gribētu teikt, ka teātris ir svēts. Vismaz pie šīs pārliecības esmu visu dzīvi turējies. Tāpēc arī savas attiecības ar meitām nebūt negrasos pa taisno likt uz skatuves.

— Aktiera profesija dažādu iemeslu dēļ nebūt nav tā vieglākā. Kādēļ esi šo ceļu izvēlējies?

— Man nekad nav bijušas šaubas, ka būšu aktieris, tāpēc arī nepastāvēja nekāda svārstīšanās un pārdomas — par to, kas es būšu, piemēram, dārznieks, jūrnieks vai kosmonauts. Šāda doma man nekad nav ienākusi prātā. Protams, sākumā nezināju, kur un kādā teātrī spēlēšu, taču mērķis gan man bija skaidrs. (Kādu brīdi domā.) Atklāti sakot, nezinu, kas ir laime — tai, tāpat kā mīlestībai, ir daudz definīciju, lai gan šķiet, ka neviens nezina, kas tas ir. Un tomēr jūtos īstajā vietā un laikā. Man jau šķiet, ka tas cilvēkam ir pats svarīgākais — darīt to, kas viņam sagādā gandarījumu. Paskaties, cik apkārt ir daudz nelaimīgu cilvēku, kuri acīmredzot dara kaut ko viņiem pilnīgi nepiemērotu un tāpēc ir slimi un tik ļoti neapmierināti ar dzīvi.

— Vai skatuves likteni tu novēli arī savai meitai Viktorijai, kura jau izbaudījusi "Talantu fabrikas" skolu?

— Nu, viņa nevienam neklausa, tāpēc nemaz nemēģinu dot kaut kādus padomus! (Smejas.) Es teiktu, ka Viktorija ir ļoti patstāvīga būtne; viņa itin labi zina, ko grib. Mēs ar viņu un Valdi Zilveri kopā koncertējam, un taisni apbrīnojami, kādas manai meitai šajā sakarībā ir idejas un cik labi mūs uztver klausītāji. Vēl mani fascinē, cik nopietni viņa pievēršas muzicēšanai — mums mājās ir klavieres, pie kurām Viktorija regulāri un ļoti cītīgi strādā, rakstot savas dziesmas. Un tagad vēl viņa izdomājusi, ka mācīsies dejot. Par Viktoriju es neuztraucos, jo esmu pārliecināts, ka savu ceļu dzīvē viņa atradīs.

— Kā tu izbaudi nedaudzos brīvos brīžus?

— Man ļoti patīk fotografēt; ar šo nodarbi esmu aizrāvies pēdējos pāris gadus. Cits jautājums ir par to, kā man izdodas, bet pats process ir ļoti aizraujošs. Protams, arī vīrieša mājas darbi man nav sveši — protu gan iesist naglu sienā, gan apmainīt izdegušu spuldzīti. Tāpēc ar smaidu atceros gadījumu, kad reiz kāds mans kolēģis patiesā izmisumā jautāja: "Klau, vai tu nezini, kāpēc tā lustra nedeg? Es nesaprotu, kas tagad būtu darāms..." (Smejas.) Patiesībā tai lustrai gluži vienkārši bija izdegusi spuldze, ko vajadzēja nomainīt. Redz, dzīvē gadās arī tā. Vēl mazliet pieprotu galdniecības darbus, jo mans tēvs bija galdnieks. Protams, negribu apgalvot, ka es varētu uztaisīt galdu vai krēslu, taču šo to varu izdarīt. Man nedaudz padodas arī zīmēšana, un, tā kā abi mani vectēvi bija skroderi, tad acīmredzot esmu pārmantojis kaut kādus skrodera gēnus — pat tiktāl, ka esmu sev šuvis bikses. Un, starp citu, man nav sveši arī kulinārijas darbi, tāpēc ļoti labprāt brīvajos brīžos rosos pa virtuvi.

— Kuri ēdieni tad tev padodas un vai ir arī kāds firmas ēdiens?

— Tas var būt jebkas: zupas, salāti, otrie, arī deserti... Bet par savu firmas ēdienu uzskatu pildītās gaļas pankūkas. Man ļoti patīk tas process, lai gan manas dāmas komentē, ka atkal virtuve ir pilna ar olām, miltiem un visu pārējo.

Uz augšu