Viņš gribēja kļūt par ģeologu, bet kļuva par ārstu. Viņa sirdslieta ir "sirds lietas". Kardiologs, profesors Jānis Lācis glābis dzīvību neskaitāmiem cilvēkiem, un viņa pacienti bijuši liela daļa Latvijas iedzīvotāju. Ar profesoru tiekamies nedēļā, kad arī Latvijā tiek atzīmēta Pasaules Sirds diena.
Jānis Lācis – ārsts, kas gribēja kļūt par ģeologu (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
— Droši vien jau bērnībā sapņojāt kļūt par ārstu...
— Iespējams, es jūs apbēdināšu. Parasti uzskata — ja cilvēks izvēlējies kādu profesiju, viņam šāda ievirze bijusi jau bērnībā. Man nekā tamlīdzīga nebija. Bērnudārzā lācīšus neārstēju. Skolā es biju aizrāvies ar matemātiku. Man šķita, ka būtu jauki izvēlēties profesiju, kas saistīta ar ceļošanu. Izlēmu, ka tā varētu būt ģeoloģija. Diemžēl gadā, kad beidzu skolu, Ģeoloģijas fakultāte Latvijā tika likvidēta. Protams, varēju braukt mācīties uz Maskavu, bet negribēju braukt prom no Latvijas. Mēs ar draugu sākām interesēties par citām alternatīvām. Tā nonācām atklāto durvju dienā Ķīmijas fakultātē. Sēžot un gaidot ieraudzījām, ka pa visu tāfeli uzrakstīta vitamīnu formula. Tajā mirklī sapratu, ka arī ķīmija nav tas, ko vēlos mācīties.
— Un kas jums galu galā palīdzēja izvēlēties?
— Mans vecākais brālis, kurš bija mana autoritāte. Viņš bija iestājies Medicīnas institūtā un centās pierunāt arī mani. Sak, Medicīnas institūtā iegūtās zināšanas ir ļoti plašas un noderēs jebkurā manis izvēlētajā darbā. Turklāt vēlāk iespējams izvēlēties dažādas specialitātes. Tā iestājos institūtā, bet ne tāpēc, ka mani ļoti vilinātu medicīna. Nomācījos tur gadu, bet man medicīna vēl aizvien nepatika. Ļoti nepatika anatomikums, anatomijas nodarbības, praktiskās nodarbības ar formalīnā mērcētiem līķiem. Es aizgāju prom un iestājos Fizikas un matemātikas fakultātē. Nomācījos tur veselu gadu, bet arī tas mani neapmierināja. Augstākā matemātika mani vienkārši neinteresēja. Atkal ilgi domāju, ko man darīt. Tad brālis mani uzaicināja paskatīties kādu operāciju. Tas gan mani ieinteresēja. Tā vēlreiz kārtoju iestājeksāmenus Medicīnas institūtā un mācījos pirmajā kursā no jauna.
— Vai tad beidzot medicīna jums bija iepatikusies?
— Tā varētu teikt. Kad tiku pāri pirmajiem kursiem, tad jau sākās interesantākas lietas — klīnika, praktiskās nodarbības —, un tā sākās mana karjera medicīnā. Domāju, ka, otrreiz mācoties, man jau bija mainījusies attieksme.
— Jau institūtā izlēmāt, ka jūs interesē "sirds lietas"?
— O, nē! Tolaik, beidzot institūtu, nebija tādas rezidentūras un internatūras. Pēc institūta beigšanas visiem studentiem tika piešķirts ārsta grāds, taču bez specialitātes. Sekoja sadales komisija, kas piedāvāja doties strādāt par terapeitu, ķirurgu vai citu speciālistu. Visu mācību laiku mani vairāk vilināja ķirurģija. Brālis bija ķirurgs, es biju praksē ķirurģijā... Studentu laikos sadraudzējos ar ārstu Pruģevicu. Viņam biju kā personīgais asistents. Visās viņa operācijās asistēju. Taču sanāca citādi, ķirurģijā netiku. Mana sieva, ar kuru iepazinos, pirmoreiz mācīdamies institūtā, to jau bija beigusi. Viņa bija nosūtīta uz Auci par acu ārsti. Izrādījās, ka tur ir brīva arī terapeita vieta. Man to piedāvāja, un es piekritu.
Aucē nostrādāju divus gadus, tad gadu Jaunpilī par galveno ārstu. Kaut gan kāds nu tur galvenais ārsts, faktiski vienīgais ārsts, jo bez manis tur bija tikai stomatologs, feldšeris un māsiņas. Pēc tam abi ar sievu strādājām Tukumā. Viņa par acu ārsti, es par terapijas nodaļas vadītāju. Vienlaikus pabeidzu arī anestezioloģijas kursus un sāku strādāt par anesteziologu. Faktiski biju pirmais anesteziologs lauku rajonā. Visā Latvijā tobrīd, 1964. gadā, bija tikai 20 anesteziologu!
— Kā tad bija iespējams veikt operācijas, ja nebija anesteziologu?
— Feldšeri pilināja ēteri, apdullināja slimnieku, pats sevi arī...
— Anestezioloģija jums patika?
— Tā varētu teikt. Tukumā nostrādāju sešus gadus. Anestezioloģija izrādījās kaut kas pa vidu starp ķirurģiju un terapiju, varēja apmierināt savu asinskāri (Smejas.). 1969. gadā profesors Georgs Andrejevs mani uzaicināja uz Rīgu, uz Stradiņu slimnīcu. Kopš tā laika arī strādāju slimnīcā. Sākumā biju anesteziologs. Pēdējos piecus gadus anestezioloģijas praksē strādāju sirds asinsvadu ķirurģijā. Strādājot tur, Latvija iegādājās vienu no pirmajām hiperbārās oksignācijas kamerām, Padomju Savienībā tādas bija tikai sešas. Apguvu tās darbību. Ar kameras palīdzību — ārstēšanu ar skābekli zem spiediena — varēja ļoti labi ārstēt sirds asinsvadu ķirurģijas komplikācijas. Šo metodi ieviesām Latvijā. Sakrājās tāds materiāls, ka divu gadu laikā varēju nokārtot doktora disertāciju. 1976. gadā slimnīcā atvēra Kardioloģijas korpusu ar trim nodaļām. Akūtās kardioloģijas nodaļā bija jāiekārto intensīvās terapijas palāta. Meklēja kandidatūru, kas to varētu darīt, un izdomāja, ka labākā kandidatūra varētu būt Lācis. Anesteziologi pelnīja diezgan labi, bet nodaļas vadītāji ne. Tā kļuvu par nodaļas vadītāju. Lai es nezaudētu naudu, vienlaikus man piedāvāja Medicīnas institūtā Iekšķīgo slimību katedrā asistenta vietu. Nodaļu vadīju 25 gadus. Bet pedagoģijā sākumā mani ievēlēja par docentu, vēlāk par profesoru. 2005. gadā notika paaudžu maiņa — atteicos no nodaļas vadīšanas, un to pārņēma Andrejs Ērglis. Tagad esmu slimnīcā profesors, ārsts konsultants un Stradiņa universitātē Iekšķīgo slimību katedras profesors.
— Jums ir aptuvena nojausma, ar cik pacientiem bijusi darīšana?
— To nu gan nevar saskaitīt! Tie ir tūkstoši. Kaut gan atceras jau tādus gadījumus, kur medicīniskās diagnozes izceļas ar ko īpašu. Atceros sabiedrībā pazīstamus cilvēkus. Pie manis konsultējušies arī cilvēki no kriminālām aprindām. Ārsta priekšā arī viņi izjūt bijību.
— Ārsta darbs nav tikai patīkams — reizēm cilvēki mirst...
— Šajā nodaļā gandrīz katrs gadījums ir ļoti smags. Gadā mirst vairāk nekā simt slimnieku. Terapijas nodaļā, piemēram, viens divi slimnieki gadā. Tur nāve ir ārpuskārtas notikums, kuru visi pārdzīvo un ilgi atceras. Arī šeit pārdzīvo un atceras, bet te miršanas gadījumi jau ir rutīna. Diemžēl... Mēs darām visu, kas vien ir mūsu spēkos. Bet, kad izrādās, ka medicīna un mūsu spēki ir par vājiem, jāsamierinās, ka cilvēks aiziet. Protams, pirmajā reizē, kad tas notika, ārkārtīgi pārdzīvoju.
— Jūs un sieva esat viens no tiem pāriem, kurus Rīgas mērs šogad sveica zelta kāzās.
— Pēc datumiem zelta kāzas mums būs Ziemassvētku laikā. Tā ir, ilgs laiks kopā nodzīvots. Agrāk sabiedrība bija puritāniska, līdz ar to jauniešiem nebija iespējas dzīvot kopā neprecētiem. Tā strīdu gadījumā nebija iespēja pacelt cepuri un vienkārši aiziet. Jo, vienkārši kopā dzīvojot, cilvēks sevi uzskata par pārlieku brīvu. Protams, tās ir galīgas muļķības, ka cilvēki var nodzīvot 50 gadus nestrīdoties, dūdojot kā balodīši. Galvenais ir tolerance un iecietība vienam pret otru. Tad, kad vairs nav jaunības degsmes, pieķeršanās taču paliek. Mīlestība pāriet citā kategorijā. Un šis cilvēks ir tuvs un mīļš, patiesībā vistuvākais. Nekādā ziņā nedrīkst otru pakļaut sev, jo īpaši tāpēc, ka vīrietis un sieviete ir ļoti atšķirīgas būtnes. Un vēl svarīgi, lai katram būtu savas intereses, savas aizraušanās un savs draugu loks.
— Jūs teicāt — katram savi draugi. Ko jūs darāt kopā ar savējiem?
— Jā, ir man dažādi hobiji. Neesmu profesionālis, taču man ļoti patīk ūdens un burāšana. Man ir ļoti labi draugi, kam pieder jahtas un kas ļoti bieži aicina burāt arī mani. Esam burājuši gan pa Latviju, gan pa Lamanšu. Sākumā bija jūras slimība, taču iemācījos ar to tikt galā. Kādreiz piedalījos arī medībās, darīju to kopā ar citiem ārstiem. Taču pēdējos gados esmu pret to kļuvis vienaldzīgs. Man patīk mežs, dzīvnieki. Bet šaut dzīvniekus man nepatīk. Un tas, kas notiek pēc tam, kad zvērs nošauts, man uzdzen ļoti lielu nepatiku. Turklāt ārsts taču ir humāna profesija... Bet medībās ārsts kļūst primitīvs un brutāls. Tas man neiet pie sirds. Var jau būt, ka mani mazliet iespaidoja arī mazmeitas. Viena ir pārliecināta veģetāriete, otra četrus gadus bija veģetāriete. Kaut gan sarkanā gaļa jāēd, lai neveidojas mazasinība.
Makšķerēšana arī man patīk. Vienīgi pēdējos gadus nav bijis laika ar to nodarboties.
Vispār — kam gan nepatīk atpūsties! Taču ir viena lieta, ko es tiešām neciešu. Ja kādā saviesīgā pasākumā, kad visi ir iesiluši, mācas man virsū ar medicīniskiem jautājumiem un grib konsultēties par savu slimību. Ne tā vide, ne laiks ir piemēroti. Es jau arī gribu izballēties un atpūsties.
— Vai jūs, būdams ārsts, pats ievērojat veselīga dzīvesveida principus?
— Es uzskatu, ka cilvēkiem visu nosaka gēni. Ja slimība ir ģenētiski pārmantota, nelabvēlīgos apstākļos tā attīstās. Tāpēc šiem cilvēkiem strikti jāievēro veselīgs dzīvesveids. Savukārt tie, kas nav tendēti uz slimību, var dzīvot, kā vēlas. Striktas diētas un ārkārtīgi veselīgs dzīvesveids vairāk piemērots slimiem. Vesels daudz ko drīkst atļauties — saldumus, treknus ēdienus. Tikai nevajag pārforsēt. Pēc tāda principa arī dzīvoju. Un svarīgi, lai būtu aktīvs un kustīgs dzīvesveids. Mazāk ēst, vairāk skriet!
— Un kā ar smēķēšanu un alkoholu?
— Smēķēšana ir vislielākais netikums. To gan neieteiktu nevienam. Kaitīgāka par smēķēšanu ir tikai toksikomānija. Smēķēšana ir cēlonis divām nopietnām slimībām — sirds asinsvadu sklerozei, kuras dēļ attīstās infarkts, un hroniskam bronhītam, kas trīsdesmit četrdesmit gadu laikā noved cilvēku kapā. Kaut gan sākas ar it kā nevainīgu pīpētāju klepiņu.
Toties alkohols nelielos daudzumos ir pat veselīgs. Vieglo alkoholu, piemēram, labu vīnu, dienā var izdzert 150 mililitru, bet stipro alkoholu — 50 mililitrus. Šādās devās alkohols aizkavē aterosklerozes attīstību un uzlabo dzīves kvalitāti. Bet lielos daudzumos alkohols ir ienaidnieks.