Pusfināls notika divas dienas, pirmajā dienā pēc divpadsmit stundu ilgas atlases tika paziņoti potenciālie sešpadsmit dalībnieki, kuriem nākamajā dienā jau atkal bija jāuzstājas, šoreiz sacenšoties tikai pašiem ar sevi. Pēc otrās dienas bija arī mākslinieki, kuri netika tālāk uz finālu.
«Uzzinot, ka izturēju arī otrās dienas atlasi un esmu izvēlēta pārstāvēt Latviju, biju ļoti priecīga, sajūsmināta līdz pat asarām, bet centos valdīties, jo Maskavā biju ieradusies viena pati, viesnīcā gan vairāk nevaldījos, jo piepildīju to, ko tik sen vēlējos. Ja būtu ieradusies ar kādu kopā, tad noteikti dalītu ar viņu prieka asaras un eiforiju,» smaida Samanta.
Samantai Tīnai žēl, ka konkurss vairs nenotiek Latvijā, jo tā būtu lieliska iespēja pārstāvēt savu valsti, atrodoties savā valstī, bet ir, kā ir, un katrs konkurss dziedātājam ir izaicinājums, sevis pārbaudīšana, kas palīdz attīstīties.
«Nekad neteikšu, ka esmu profesionāle, mēs nemitīgi ejam uz priekšu, parādās inovācijas, ja pasaki, ka zini visu, tu patiesībā nezini neko. Gudrs cilvēks nekautrējas atzīt, ka kaut ko nezina, jo visu nevaram zināt un mācēt, bet nemitīgi varam iemācīties jaunas lietas. Tāpēc vienmēr uztraucos, jo man ir svarīgi, man rūp tas, ko es daru,» tā Samanta Tīna.
Bieži vien saistībā ar konkursu «Jaunais vilnis» nākas dzirdēt, ka kādam māksliniekam pēdējā mirklī ir nomainīts repertuārs un jauna dziesma jāiemācās pāris stundu laikā; Samanta ir dzirdējusi, ka tā notiek, un domā: ja jau ir saņēmusi iespēju piedalīties konkursā, tātad viņa ir gana spēcīga, lai tiktu ar šādu iespējamību galā.