Daktere Valentīna Marija Maksimova ar medicīnu ir saistīta visu savu darba mūžu. Šajā jomā ienākusi 19 gadu vecumā, viņa joprojām strādā ar lielu interesi un atdevi. Viņa uzskata, ka nav interesantākas profesijas par medicīnu, sevišķi ģimenes ārsta arodu.
Ārsta profesijā nekad nevar sasniegt līmeni, kad vari uzskatīt, ka zini pietiekami daudz. Jo ilgāk un vairāk strādā, apzinies, ka jāmācās nepārtraukti, stāsta ģimenes ārste Maksimova. Ģimenes ārsta institūcija Latvijā veidojās sarežģītos apstākļos, un valsts toreiz neinvestēja nekādus līdzekļus tās attīstībā. Medicīnas nozare, tāpat kā citas, izgāja gan likvidācijas, gan reorganizācijas posmus ar visām no tā izrietošām sekām. Daudzi tā laika atbildīgi darbinieki uzskatīja, ka Latvijā medicīnas darbinieku ir par daudz un turklāt tie ir padomju laika ārsti, bet tagad, lūk, būs Eiropas Savienība un būs cita līmeņa ārsti… Kad vienā no diskusijām ministrijas ierēdnim pajautāju, kādi viņam ir zinātniski argumenti par cilvēku fizioloģiskajām atšķirībām Vācijā, Francijā un Latvijā, saprotams, ierēdnim tādu faktu nebija. Tolaik bija ļoti nekorekta attieksme pret medicīnas darbiniekiem. Tieši tāpat izturējās arī pret zinātniekiem. Tikai pēc laika mēs uzzinājām, ka nav Latvijas ārsti un zinātnieki tādi muļķi, kā mums centās iestāstīt, un veiksmīgi var strādāt Eiropas Savienībā.
Grūtais sākums Arī es par ģimenes ārsti kļuvu pēc Latvijā pirmās slimnīcas likvidācijas 1992. gadā. Līdz tam nekad nebiju strādājusi poliklīnikā, biju stacionāra ārste. Eksāmenus ģimenes ārsta sertifikāta saņemšanai kārtot toreiz nebija viegli, jo daudzās katedrās bija rezervēta, dažās pat negatīva attieksme pret šo specialitāti. Gadu gaitā redzu, cik lēni, ar kādām grūtībām ģimenes ārsta institūciju pieņem sabiedrībā un medicīnas speciālistu vidū. Patiesībā ģimenes ārsts nav jauna specialitāte, tā eksistējusi jau sen, un pētījumi liecina, ka tas ir valstij visoptimālākais, vislētākais veselības aprūpes modelis. Protams, šādas sistēmas ieviešana maina daudzas attiecības. Tagad pacientam ir savs ārsts, kurš viņu izvadā pa kvalitatīvāko, taisnāko ceļu, pasargā no dažādām peripetijām. Ģimenes ārsts kopīgi ar pacientu izvēlas, pie kāda no Latvijas speciālistiem un uz kādu klīniku doties tālākai ārstēšanai. Lielākā daļa speciālistu ir izpratuši šīs attiecības, un profesionālā sadarbībā problēmu nav. Tagad mazāk, bet joprojām tiek uzturēts mīts, ka ģimenes ārsts neko nezina, ka viņš ir dispečers, dzirdēts pat termins vārtu vērējs (domāts laikam šveicars). Īstenībā ģimenes ārsts ir beidzis to pašu augstskolu, ko citi ārsti, tikai citi pēc tam ir specializējušies katrs savā nozarē. Varu apgalvot, ka ģimenes ārsta profesijā ir jāzina daudz un tā ir grūta specialitāte, sevišķi sievietei. Es izprotu, ka jaunie ārsti vilcinās kļūt par ģimenes ārstiem, jo ir daudz medicīnas specialitāšu, kuras vieglāk apgūt un strādāt. Ģimenes ārstam ir uzlikta milzīga darba nasta. Mums nav izveidota ģimenes ārsta komanda, kā tas ir citās valstīs. Pavisam nesen sāka maksāt algu medmāsai, tagad arī prakses uzturēšanai. Ārsta palīgus tikai sāk apmācīt, vēl jāgaida ilgs laiks, kamēr katram tāds būs. Bez nopietnas komandas nevar runāt par 2,5 tūkstošu pacientu kvalitatīvu aprūpi. Un tomēr jaunajiem kolēģiem gribu teikt — nebaidieties no grūtībām, specializējieties par ģimenes ārstiem, jo nav otras tādas specialitātes, kur var tik interesanti un radoši strādāt un saņemt tik lielu gandarījumu un mīlestību. Ir tāds formulējums, ka medicīna ir ne tikai amats, bet arī zinātne un māksla. Tagad, strauji attīstoties tehnoloģijām, ārstu vairāk orientē un gatavo amatam. Bet ar cilvēku nav tik vienkārši. Amatnieki ar katru gadu savu darbu darīs perfektāk — tīrīs asinsvadus, operēs ar vēl jaunākām tehnoloģijām, bet cilvēkam tomēr būs vienmēr vajadzīgs ārsts daudz plašākā nozīmē.
Jādomā savlaicīgi Par sabiedrības veselību kopumā man grūti izteikties, jo nav izvērstu statistikas datu. Savas prakses līmenī man vairāk jānodarbojas ar slimībām, jo aizvien cilvēki domā, ka pie ārsta jāiet tikai tad, kad jau slikti. Vēl ir daudzi, kuri savu ārstu nav izvēlējušies vai arī izvēlējušies nepārdomāti un paši ir neapmierināti. Man gribas, lai pacients, kurš vēlas reģistrēties manā praksē, dara to pārdomāti, jo es cenšos izturēties pret savu darbu nopietni un atbildīgi. Ja runājam par bērnu veselību — paldies Dievam, manā praksē dzimuši veseli bērniņi. Mani pacienti ir inteliģenti, viņu bērniņi ir gaidīti, plānoti. Problēmas ir ar pusaudžiem. Mūsu klimatiskajos apstākļos tiek pirkts apģērbs, kas galīgi mums nav piemērots, bet tiek iestāstīts, ka tā ir mode. Kāda mode vējainā laikā, lietū, ziemā, ja ir plika naba un mugura, līdz ceļiem slapjas bikses! Ar tām pusaudzis ir noslaucījis ielu un šo netīrību nes mājās, uz skolu. Mani izbrīna vecāku attieksme — pieauguši cilvēki nevar bērnam uz kartes parādīt, kur viņš dzīvo un kur ražots viņa apģērbs — tas domāts pavisam citai klimatiskai joslai. Mode nedrīkst iedragāt bērna veselību. Smags jautājums ir pārtikas izvēle. Veikalos var redzēt, cik neizvēlīgas, varbūt neizglītotas ir daudzas jaunās māmiņas. Negribēdamas sevi apgrūtināt, viņas pat nelasa, cik daudz E piedevu satur izvēlētais produkts. Nemeklē informāciju un nemācās, kā savu ģimeni un bērnus pasargāt no šā rupjā, negodīgā biznesa postošās darbības. Pie mums tagad ir kapitāla uzkrāšanas laiks un tā vārdā ir reorganizēta vērtību skala. Un ražotāju interesē tikai peļņa. Bet veselība un dzīvība — pēc tam, vēlāk. Par veselību lielā mērā esam atbildīgi mēs paši. Nav pareizi bērnu audzināšanu novirzīt skolai un veselību — medicīnai. Jāmaina domāšana. Mums nav tikai tiesības, bet arī nopietni pienākumi. Mēs — pieaugušie — esam atbildīgi, paši veidojam šo biznesa vidi, apspēlējot pat vissmalkākās, jūtīgākās jomas. Briesmīgi ir klausīties un lasīt seksualitātes ekspluatēšanu. Aizrunājas tik tālu, ka pat nedzīvi priekšmeti ir tik seksīgi — kurpes, somas. Mēs banalizējam, nonivelējam ļoti smalkas lietas, sevišķi pusaudžu galvās. Mēs ejam instinktu virzienā un vēlāk brīnāmies, kā tas radies — ciniķis, nejūtīgs, auksts, bieži pat svešs savai mātei. Atļaujot jau 14–15 gadu vecumā dzīvot kopā bērniem kā vīram un sievai, ļaujot izbaudīt visu pirms laika vēl nenobriedušā vecumā, mēs bērnus faktiski apzogam, nozogam viņiem gan daļu bērnības, gan jaunības. Viņiem pēc tam ir grūti dzīvot, atrast savu dzīvesbiedru. Protams, tad sākas medicīniskas problēmas — nepieciešama psihologa un psihiatra palīdzība. Tiek izdarītas pašnāvības. Seksualitāte ir smalka lieta, diez vai par to vajadzētu runāt tādā veidā un tik nepiemērotās vietās. Mums jau tā šajā jomā ir daudz problēmu — erektīvā disfunkcija aizvien jaunākiem vīriešiem, geju, lesbiešu, pedofilu un citu seksuālu noviržu palielināšanās.
Spēļu automātu paradīze Arī spēļu automātu izplatība Latvijā ir bizness, un nevienam nerūp, kas būs ar pusaudzi tālāk. Norvēģijā esot aptuveni 1000 spēļu automātu, un viņi valsts līmenī domā, kā šo skaitu samazināt. Domāju, ka Latvijā to ir krietni vairāk, un nav dzirdēts, ka valdības līmenī kāds gribētu ko mainīt. Pretī manam doktorātam ir interneta kafejnīca, un man ir skumji redzēt, kā šie mazgadīgie bērni vakarā iet tur iekšā un agri no rīta nāk ārā apdulluši, iztukšoti. Vecāki viņiem paši dod naudu šai izklaidei un es nespēju saprast šādu vecāku attieksmi. Mani sāpina un izbrīna arī skats, kad vēlu vakarā redzu mazgadīgos, kuri pulcējas grupiņās, sarunājas savā slengā un lieto daudz rupju vārdu. Dažs dzer korvalolu, cits pīpē zālīti. Tie nav bērnunama bērni, viņiem ir vecāki, ģimenes. Un tad rodas jautājums — kā vecāki to pieļauj? Kad runājos ar bērniem, lielākoties viņi jūtas vientuļi, nesaprasti, tāpēc viņiem ir tāda pārspīlēta tieksme pēc kompānijām. Vecākiem nav laika savam bērnam, un ar laiku zūd kontakts. Bērniem ir daudz problēmu — no vienas puses, viņiem prasa būt godīgiem, patiesiem, labi mācīties, bet dzīvē viņi redz pavisam ko citu — melus, nodevību, zādzības. Loģiski, ka bērni elastīgi piemērojas apstākļiem. Interesanti, kā tas viss attīstīsies tālāk, kāda izveidosies dzīve šodienas jauniešiem?