Ar grāmatu "100 Latvijas personību" devos pie gleznotājas, savulaik Latvijas Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētājas Džemmas Skulmes, kuru tauta iekļāvusi pēdējo 150 gadu izcilāko latviešu vidū.
Džemma Skulme: No dzīves teātra mītiem līdz patiesām vērtībām
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ar kādām izjūtām jūs verat vaļā šo simts personību grāmatu?
Man neiziet no prāta doma par tiem, kuriem šajā grāmatā vēl būtu bijis jābūt. To miljonāru taču mums pieci simti? Bet izcilo personību taču daudz, daudz vairāk. Reiz visnotaļ inteliģentā sabiedrībā ievaicājos – vai jūs zināt Ģedertu Eliasu? Klusums. Vai zināt Voldemāru Toni? Vai zināt Jēkabu Kazāku? Vai zināt Jāzepu Grosvaldu? Kur nu... Iemetīšu gan tomēr nelielu akmentiņu žurnālistu dārziņā. Nodarbojas ar visu ko, ar banālām privātās dzīves padarīšanām, bet par maz stāsta par mums piederošajām vērtībām, par šo kārtu kārtām bagātīgi pielocīto pūru. Vai zināt Maiju Tabaku? O, jā... Arī Anmanis nebūs svešs. Jau no galvas jūtu tās intonācijas... Bet vai simts personību grāmatā ir Boriss Bērziņš, Rūdolfs Heimrāts, Māris Sirmais? Tā varētu uzskaitīt vēl un vēl izcilu personību. Un kur panākumus guvušie ārzemju latvieši? Esam par viņiem maz rakstījuši. Taču viņu vidū ir izcilas personības. Piemēram, zvaigžņoto nakts debesu un jūras ainavu meistare Vija Celmiņa, kuras darbi ir visas pasaules lielajos muzejos. Re, bet arhitekts Gunārs Birkerts grāmatā ir! Tas labi. Starp citu, galvenokārt viņa personības dēļ es esmu par jaunās Gaismas pils celtniecību. Šā latviešu arhitekta piemineklim jābūt Latvijā. Jo tāpat kā Vijas Celmiņas darbi skatāmi pasaules muzejos, starp biezajiem foliantiem lielākajās citzemju bibliotēkās glabājas grāmatas par Birkerta arhitektūru.
Simts personību grāmata mani uzrunā caur dzimtām. Gunārs Birkerts izdevumā ienācis ar savām saknēm, ar tēvu Pēteri Birkertu, pazīstamo folkloristu, filozofu un literatūras zinātnieku, viņa māti Mēriju Sauli-Sleini – skolotāju, valodnieci, folkloristi, akadēmiķis Jānis Stradiņš ar savu tēvu slaveno ārstu Paulu Stradiņu, atšķirot šķirkli par tēlnieku Kārli Zemdegu, es acu priekšā redzu viņa meitu Māru Zemdegu, Nacionālā teātra aktrisi.
Ir tā, it kā es ar absolūti visiem reiz būtu tikusies. Berklavs ir sēdējis še manās mājās uz šī dīvāniņa un visai pašapzinīgi teicis, ka, lūk, pie šā zemes īpašuma mākslinieku darbnīcas būvei esmu tikusi arī ar viņa ziņu. Tas bija 1958. gadā, kad Berklavs vēl bija pie lielas teikšanas. Skatos, Zenta Mauriņa. Ļoti labi, ka viņa ir šajā grāmatā. Atminu, kad 1977. gadā pirmo reizi nonācu Rietumeiropā, Šveicē kādā skatlogā vēl plakāts vēstīja par tikko notikušām viņas lekcijām. Atceros, kā mēs ar mammu (pirmā profesionālā latviešu tēlniece Marta Skulme. – V. K.) ciemojāmies pie Kārļa Zāles. Izcilais tēlnieks un mana mamma vienā laikā bija mācījušies Kazaņā, kādas simpātijas arī viņu starpā bijušas, un tā runāja, ka Brīvības pieminekļa prototipam esot manas mammas vaibsti. Man vēl saglabājies mana tēva Oto Skulmes zīmējums ar Laimdotas galvu, viņš Mediņa operai "Uguns un nakts" 1921. gadā veidoja dekorācijas. Tolaik tēvs strādāja Rīgā un rakstīja mammai uz Mālpili: "Viss, ko vien zīmēju, līdzinās tev, pat Melnais bruņinieks."
Bet šis attēls grāmatā tapis pēc mana tēva gleznas, jo Alunānam nebija saglabājušās fotogrāfijas (Džemmas Skulmes roka apstājusies pie Jura Alunāna – latviešu nacionālās dzejas pamatlicēja.) Manas mammas māsa dramaturģe Marija Liepiņa bija liela draudzene Aspazijai. Kā trīsgadīgs skuķis esmu sēdējusi Raiņonkulim klēpī un atceros vien, ka viņam bija ļoti zilas acis. Un apkārt luncinājās kaķi, kurus ļoti mīlēja Aspazija. Negribu pacelties pāri citiem, bet man šķiet, ka interesantas sakarības un sakritības šajā grāmatā varētu atrast ne viens vien manas paaudzes cilvēks. Man šķiet, ir vērts dažas lietas padarīt par mītiem. Lai gan būs, kas tam pretosies. Bet mazai tautai ir vērts pie tā piestrādāt. Šķiet, nu kas tur īpašs var būt kaut vai manā dzimtajā pusē Mālpils pagastā. Un tomēr par mītu vai leģendu var padarīt to, ka tur viesojusies visa Rīgas mākslinieku grupa, rakstnieki un teātra ļaudis, piemēram, slavenā aktrise Marija Leiko... Tur ir liels akmens, diemžēl tagad iegrimis, lai arī iegrimis, tikai galotnīte ārā, bet uz tā sēdējis Smiļģis, Oto Skulme, Felicita Ertnere... Un rakstniece Ivande Kaija, kura sarakstījās ar Kārli Ulmani un uz Šveici sūtīja vēstules Rainim un Aspazijai – brauciet uz dzimteni, es jūs aizvedīšu uz brīnišķīgu vietu, uz Mālpils "Ģērķeniem"... Tā ir tā dzīves interesantā spēle, tas labais teātris. Bet otra lieta ir apjaust lielās vērtības, kam patiesā cena. Kaut gan mans tēvs mācījies pie Jaņa Rozentāla, pārsvarā viņa paaudze savus skolotājus atrada Parīzē. Bet nu mēs esam tik bagāti, ka par avotiem varam nosaukt savējos. Tā ir milzu liela vērtība, ka mūsu pašreizējā māksla var balstīties uz savas tautas klasiķu liktajiem pamatiem. Bet skumji, ka paši neprotam ar tiem pietiekami lepoties.
Kā jums pašai šķiet, vai tauta jūs šajā grāmatā iekļāvusi, pateicoties sabiedriskajam devumam vai ieguldījumam glezniecībā?
Manis glezniecībā izdarītais nav pietiekams. Katru mīļu dienu izjūtu, ka vēl gribētu gleznot. Bet manos gados tas izklausās pat mazliet smieklīgi. Atminu, kā Konrāds Ubāns arī apmēram manos tagadējos gados teica, ka mākslā vēl par maz iespējis un gribētos vairāk. Tāds nu ir mākslinieku liktenis. Man lielais piemērs ir Rūdolfs Pinnis, kurš personālizstādi atvēra vēl pāri saviem deviņdesmit. Arī viņam būtu vieta šajā grāmatā.
Mani vairāk daudzinājuši sabiedriskās darbības dēļ un droši vien tāpēc esmu šajā grāmatā. Bet kā māksliniece nejūtos nedz nenovērtēta, nedz pietiekami neizcelta, jo nealkstu pēc tā. Ir daudzi pārāki par mani. Man vienmēr prieku sagādājis citu sniegums. Bet visu dzīvi man piemitusī atbildības izjūta likusi kā nastu nesējam ēzelim uzņemties pienākumus. Ir teikuši: tev tas patīk! Nav tiesa. Bet, ja es to nastu metusi nost, tad kurš būtu aizstāvējis manas cunftes intereses? Un varbūt, ka man tas izdevās labāk. Varbūt dēļ prasmes atrast īstos vārdus. Kaut gan pati esmu mocījusies kompleksos, kad šķitis, pār lūpām plūstošie vārdi tomēr netiek līdzi domas dziļumam. Man jau liekas, ka esmu arusi tikai virspusi, bet tomēr dažs labs pagrūdiens izdevies.
Vai visas pasaules uzmanības lokā jūs nonācāt 1987. gadā, kad vienīgā no 1500 PSRS Augstākās Padomes deputātiem nenobalsojāt par Borisa Jeļcina izslēgšanu no prezidija. Tā bija pirmā reize PSRS Augstākās Padomes vēsturē, kad kāds iedrošinājās novirzīties no tradicionālā vienbalsīgā lēmuma. Kādas toreiz bija izjūtas, vienai vienīgai paceļot roku?
Maskavas mākslinieku aprindās par Jeļcinu runāja kā par cīnītāju, opozicionāru. Un tāds bija jāaizstāv. Tā roka gaisā man uzšāvās spontāni... Voss prezidijā no papīriem i acu nepacēla, zināja paredzamo un lasīja tik nākamo frāzi. Mans protests ar šodienas acīm liekas smieklīgs, taču es rakstīju prezidijam, lūdzu ievērot to, ka es cēlu roku un atturējos... Nākamajā laikraksta "Izvestija" numurā dažas rindiņas vēstīja, ka, lūk, deputātu starpā radušās zināmas atšķirības ieskatos. Kāds pozitīvs lūzums! Pēc kāda laika pie garā brokastu galda Kremlī gadījos Jeļcina tuvumā un, starp citu, ieminējos, sak, jūs jau mani nezināt, bet, kad jūs meta ārā no prezidija, es cēlu roku, jūs aizstāvot... Bet man par brīnumu Jeļcins atteica – es ne tikai jūs zinu, bet arī atceros, kas jums toreiz bija mugurā! Tā ir ļoti laba sajūta, kad uzdrīksties rīkoties saskaņā ar savu pārliecību, kaut vai esi viena pati. Tā bija arī 1988. gada rudenī, kad Baltijā gribēja pasludināt ārkārtas stāvokli. Toreiz sacīju – mūsu sadošanos rokās uzskatu par vislielāko vienotības un saliedētības paraugu. Bet citi to uzskata par ekstrēmu un ārkārtēju stāvokli... Ak Dievs, bet tur Maskavā daudzi no manis teiktā nekā nesaprata! Tajā vidē tik brīvdomīgam cilvēkam kā man vajadzēja stiprus nervus. Patiesībā visi politiskie notikumi man nekad nav likušies svarīgāki par mākslā izdarāmo. Maskavā pavadītais laiks mani nomāca arī tādēļ, ka tas bija atrauts ģimenei. Tāpēc man Maskava rieba. Un es nekad nevaru sevi salīdzināt ar citiem daudz paveikušiem deputātiem kā, piemēram, Marinu Kosteņecku, kas tur darbojās ar sirdi un dvēseli. Arī viņai būtu vieta šajā simts personu grāmatā...
Kā jūsu glezna nonāca Jeļcina privātkolekcijā?
Jeļcinam vajadzēja kaut ko uzdāvināt un Raimonds Pauls, toreizējais kultūras ministrs, atnāca pie manis uz darbnīcu izvēlēties gleznu, kādu darbu. Tā, šķiet, bija glezna "Pavedieni". Uz audekla bija drūmas debesis, sarkani "melni" balti krāsu laukumi... Nez, vai Jeļcins vispār to gleznu aplūkojis. Nepārspīlēju šā notikuma nozīmi.
Un tomēr ir interesanti, kā jūsu darbi nonākuši Tretjakova galerijā Maskavā, Zimmela mākslas muzeja kolekcijā Amerikā, pie Francijas prezidenta Miterāna, pie Dānijas karalienes...
Neatminu, kurā izstādē, bet Dānijas karalienei bija iepatikusies kāda mana glezna. Un viņa to varēja ņemt. Bet ko gan citu vēl atjaunotās valsts pirmajos gados varēja ciemiņiem dāvināt? Dzintara rotaslietas, tautisko audumu... Šprotes? Izvēlējās gleznas. Grāmatu vēl nebija.
Astoņdesmitajos gados mēs bijām interesanti vairākiem galeristiem ārzemēs, kuri mēģināja iegūt mākslas darbus ar brīvdomīgu garu, savā ziņā disidentiskas parādības. Tādus varēja ieraudzīt Latvijā, Igaunijā. Maskavā bija grūtības māksliniekiem izpausties brīvāk, bet mēs bijām izkarojuši sev lielāku iespēju atļaušanās ziņā. Te es varētu atzīties arī savos nopelnos. Bet, mīļie, nelolojiet domu, ka pasaules muzejos mūsu mākslinieku darbi stāv ekspozīcijās priekšplānā. Nē, tie glabājas noliktavās, fondos... Un nopirkšanas iemesli arī ne vienmēr bija īstas mākslas principa vārdā. Darbojās citi dzenuļi: dabūt par spīti, tāpēc, ka nevar, ka no PSRS neļauj izvest...
Kādās krāsās tiek mērkta ota patlaban?
Ir vēlēšanās gleznot gaišāk. Tas nav viegli. Vai to prasa tā iekšējā gribēšana pēc zināma pozitīvisma? Kaut esmu skeptiska pret ļoti daudz ko. Esmu divējāda, nē, daudzkārša. Saprotu savu dēlu (plakātists Juris Dimiters. – V. K.), kas ir eiroskeptiķis. Bet viņa attieksmi es redzu jau citā, savas pieredzes aspektā. Manā uztverē tiem, kuri kā eirooptimisti nu strādā Eiropas Parlamentā, zināmā mērā jābūt eiroskeptiķiem. Mūsējie tur, izņemot Ždanoku, cīnās par Latvijas interesēm, ir jācīnās un jāizcīna. Un vai to maz var izdarīt, nekļūstot par konstruktīvu opozicionāru? Tas ir tāpat kā mākslā – lai lietas virzītos uz priekšu, tev zināmā mērā jābūt opozīcijā. Galma mākslinieki un iztapoņas nekad nav bijuši laika virzītāji.