Fiktīvo laulību shēmas

Izmeklēšanas lielāko daļu veido slēptā eksperimenta rezultāti, ko autore veikusi, lai detalizēti noskaidrotu fiktīvo laulību shēmas praktiskos aspektus. Izliekoties par finanšu grūtībās nonākušo latviešu sievieti, Aleksandra Jolkina izveidoja vairākus viltus profilus portālā draugiem.lv, kā arī ievietoja darba meklētāju sludinājumus portālos zip.lv un ss.lv.

Slēptā eksperimenta gaitā tika nodibināti kontakti ar vairāk nekā desmit grupējumiem, ko veido latviešu un pakistāniešu/indiešu izcelsmes organizētāji,

kā arī "trešo valstu" līgavaiņi. Žurnāliste klātienē satikusi 12 savedējus, saņēmusi 19 viltus "līgavai" paredzētās aviobiļetes uz Dublinu. Papildus vairāk nekā 20 organizētāji tikuši atklāti pēc fiktīvo laulību upuru un liecinieku stāstiem. Uzklausīts arī ap 20 fiktīvo laulību shēmā iesaistīto Latvijas pilsoņu stāstu.

Pētījums tika veikts sadarbībā ar laikrakstu "The Irish Times", ar Eiropas pētnieciskās žurnālistikas fonda (European Fund for Investigative Journalism) atbalstu.

Piedāvājam ekskluzīvu ieskatu šajā grāmatā.

"Piesmietā misis Eiropa" (fragmenti)

Pa nakti bija snidzis, taču rīta saule pamazām kliedēja mākoņu ēnas, pārvilkdama zemajam debesu kupolam platu, rozīgu atblāzmas svītru. 30. decembra diena solījās būt skaidra, gaiša un tīra – gads atvadoties bija atmetis visu lieko, piesātinot savus pēdējos mirkļus ar gluži vai pirmatnēju mieru un svaigumu. Volvo, nokratījis no jumta un logiem biezus, salipušus pikučus, labpatikā ierūcās, un gāzes pedālis zem zābaka rievainās zoles lika riteņiem griezties arvien straujākā dejā. Es noliku blakus auto ceļvedi un ieslēdzu sildītāju.

Izbraukusi cauri Rīgas korķiem, troksni un izplūdes gāzēm, nokļuvu pavisam citā pasaulē. Man apkārt pletās sala un sniega valstība – apsudrabotas priežu galotnes ceļa malā, bezgalīgais ledus klajums, kas ik pa brīdim iznira kreisajā pusē, nesen izremontētās šosejas līkumainā, mirdzošā čūska. Tā bija ziemas pasaka, kas lēnām ieaijāja miegā, likdama pirkstiem mehāniski kustināt stūres ratu un acīm meklēt izplūdušo, neredzamo horizontu. No sapņu valstības glāba vien garāmbraucošie ekstrēmisti, kas uzskatīja šoseju par slaloma trasi, un logu tīrītāji, kas nespēja pasargāt priekšējo stiklu no dubļu šļakstiem.

Es nezināju, vai Ināra man ticēs – manam stāstam par atlaisto sekretāri, badu un dzīvokli ar noplukušām tapetēm. Šai vervētājai tomēr nebija ne 20, ne 30, ne pat 40, lai bez jebkādas aiztures muldētu viņai par krīzi un pretīgo ikdienu, atbraucot ar puslīdz jaunu auto. Ināra neviļus bija kļuvusi par jaunu profesionālo izaicinājumu – piedabūt viņu atvērties un izpaust savus noslēpumus nu bija prestiža un azarta lieta. Iespējams, Valmieras rajona Irkļos mani gaidīja psiholoģiskā divkauja: kurš kuru?

Cik tālu tu vari iet, vecenīt, - gudroju, gremdējoties asos mūzikas ritmos, kuriem nupat biju ļāvusi izjaukt klusuma un miega idilli. Kurā mirklī tu apstāsies – vai vienīgi tad, ja tavai dzīvībai draudēs reālas briesmas? Vai tad, ja nezināmais, riskantais un pievilcīgais vienubrīd pārtaps par baisām, stindzinošām šausmām, un tu metīsies bēgt, ko kājas nes? Kurā mirklī cilvēciskas bailes ņems pārsvaru pār pētniecisko interesi un tu pateiksi: „stop, es tālāk neeju?”

Un, gluži kā zibens šautra, cauri manām smadzenēm izurbās tūlītēja atbilde:

mirklī, kad es pārstāšu būt par kādu citu.

...Jauna meitene, nevērīgi uzmetusi uz pleciem jaku, attaisīja man vārtus, un es iestūrēju Ināras pagalmā. Volvo no visa spēka aprēja suns – milzīgs, iespaidīga paskata dzīvnieks garu, mīkstu spalvu un asiem ilkņiem, kas draudīgi rēgojās no mutes. Pagalms bija ierakts kupenās, un nelielā, sniegos ieputinātā mājele šķita izkāpjam no senām Ziemassvētku pastkartēm. Iztrausos no mašīnas un pastaipījos, cenzdamās izvingrināt sastingušos locekļus – garais brauciens lika sevi manīt.

- Ejam iekšā, - meitene draudzīgi pamāja un norādīja uz pavērtajām durvīm, pa kurām plūda siltums un kafijas smarža. Sekodama viņas pēdu nospiedumiem un ik uz soļa stigdama dziļajā sniegā, kā nebūt tiku līdz slieksnim un atvieglota noslaucīju zābakus tepiķī. Istabas sakarsušais gaiss patīkami kutināja nāsis, uz grīdas spēlējās mazs bērns, un virtuvītē uz galda gozējās vairākas krūzes un trauks ar cepumiem.

- Kafiju dzersi? Kura labāk garšo?

Ināras balss bija samtaini sulīga – tajā savijās sievišķīgs viedums, laucinieces vienkāršība un kas dīvains, noslēpumaini ezotērisks. Pakarināju mēteli, piekārtoju jaciņu – lai nevar manīt diktofona aprises – un apsēdos uz virtuves dīvāna, aplūkodama namsaimnieci tuvāk.

- Nezinu, šķīstošā, - pasmaidīju. Ināra ielēja man krūzē brūno dziru un novietojās blakus, piebīdīdama pelnutrauku, šķiltavas un cigarešu paciņu. Šī sieviete acīmredzami guva baudu no ilgām diskusijām, kofeīna un neskaitāmiem dūmu gredzentiņiem pie griestiem. Gluži kā lipīga slimība, viņas labsajūta inficēja arī mani – jau pēc pāris viņas mājā pavadītajām minūtēm, Natāliju Bērziņu pārņēma patīkamas sarunas gaidas. Iemalkoju kafiju un uzgrauzu cepumu – bija garšīgi.

- Nu, stāsti, - Ināras acis iedegās dzīvā interesē. – Kā tu iznāci uz mani?

- Lieta tāda, ka es tagad meklēju darbu, - iesāku, urbdamās viņai sejā. Ināra bija no tām, kurām piestāvēja apaļīgums, un kura varēja vēsā mierā uzvilkt krekliņu ar dziļu izgriezumu, akcentējot auguma dotumus. Pabalināti mati līdz pleciem, tievas, uzzīmētas uzacis, uzkrāsotas skropstas – viņa mēģināja būt skaista, cik nu mācēja.

- Un tad man uzrakstīja meitene vārdā Krista Saulīte, - turpināju. – Varēja redzēt, ka viņai nav īsts profils. Jautāja, vai negribu fiktīvās laulības par 1000 eiro. Es sākumā biju ļoti skeptiska – kas tas vispār tāds ir. Bet viņa man sāka par to stāstīt un pateica, ka ir tāda Mārīte, kas visu sīkāk izskaidros. Tad es sāku sarakstīties ar to Mārīti...

Es atvilku elpu. Ināra uzmanīgi klausījās, pavērusi vaļā muti.

- ...un es vēl paralēli skatījos sludinājumus. Zini, kā – viņai tomēr 20 gadi, nezinu, vai var cilvēkam tā uzticēties. Man tas vēl pārdomu jautājums. Tad ieraudzīju tavu sludinājumu, iegāju profilā – tu man tieši uzrādījies caur Sabīni, kas ir Mārītes paziņa. Skatos – darbs sievietēm, domāju – vai tik ar nav kas tamlīdzīgs?..

Ināra sparīgi palocīja galvu, un es sapratu, ka neesmu maldījusies arī šoreiz.

- Ir jau, ir. Zini, kas par lietu? Viss, ko tu teici, ir pareizi. Nekur nevienā galā nav citādāk. Man te viena Vivita arī uzrakstīja draugos, lai es tagad sūtu pie viņas meitenes. Bet man ir viens knifs, - namamāte izstiepa lūpas sazvērnieciskā smaidā. – Es, tāpat kā jūs, baidos sūtīt pie nepazīstamajiem. Tur, kur sūtu tagad, ir Jasirs – Elīzas vīrs, kuru es ļoti labi pazīstu. Elīza – tā ir mana meita, viņa arī fiktīvajās, bija ar visu bērnu prom. Jasirs ir tas, kas visu organizē, tas lielais boss...

Klusām iesmējos. Manas bažas par iespējamo atmaskošanu izrādījās pavisam nepamatotas. Gluži pretēji – momentā biju Inārai iepatikusies, un viņas lūpas steidzās izpaust visslēptākos noslēpumus. Biju uztrāpījusi pareizajam cilvēkam – viņai sagādāja prieku klačoties.

- Viņš no kurienes pats? – apvaicājos.

- Ja pēc tautības, tad Jasirs ir indietis, bet viņi visi ir no Pakistānas. Tagad viņiem baigi daudz karu, un vīrieši cenšas braukt prom uz Eiropu. Lai paliktu Eiropā, viņiem vajadzīgas tās precības. Es nezinu – avīzēs un žurnālos lasīju briesmas visādas... – Ināra pašūpoja galvu.

- Es arī esmu lasījusi, tāpēc arī tā skatos... – skeptiski noteicu un iedzēru lielu malku. Karstā kafija apsvilināja mēli – tā nepatīkami sūrstēja.

- Teiksim, es cenšos nerunāt ar pavisam svešiem cilvēkiem. Es neiešu uz ielas nevienam neko piedāvāt. Jo vienreiz tikos ar vienu meiteni Limbažos, Supernetto. Vienkārši pavadīju meitenes uz lidostu, un šī prasa – uz kurieni viņas lido, es arī gribu. Nu, es saku – piezvani, varbūt tev varu noorganizēt. Taču, kad tikāmies, viņa kaut kā visa tāda... - Ināra sabozās un nodrebinājās. – Un es viņai teicu – pareizi, tu mani nepazīsti, es tavā vietā arī neuzticētos, tāpēc nemaz nemēģināšu pierunāt. Cita lieta, ka brauc meitenes un m****jas. Es tev pavisam godīgi stāstu, fantazēt neprotu. No tām, kuras es aizsūtīju, - pašlaik ir Regīna, Ilze, Santa... Elīz, trīs ir Īrijā?

- Jā! – no blakusistabas nobļāvās meitene, kas bija attaisījusi man vārtus.

- Regīna, Ilze, Santa, - Ināra skaitīja, vienu pēc otra atliekdama tuklos pirkstus. – Astoņas ir pašlaik Latvijā atpakaļ. Es tev pat varu iedot ar viņām parunāt.

- Dzidra arī! – iesaucās Elīza.

- Dzidru es nesūtīju. Viņa brauca caur sevi, ne caur mani. Un vēl Madara ir, - omulīgā sieviete sarauca uzacis. - No 12, kas aizbrauca, četras, manis pēc, labāk nebūtu braukušas.

- Kas tad notika? – pievirzījos viņai tuvāk.

- Nu, ir meitenes, kurām kājas kopā neturas. Saproti? – Ināra pieklusināja balsi.

- Ar tiem pakistāniešiem? – iepletu acis.

- Var jau, nav liegts. No 12, kas aizbrauca, trīs tiešām dzīvo ar viņiem kā ar vīriešiem. Visas pārējās nedzīvo. Piemēram, Santa šodien rakstīja internetā – sācis aplidot ar saldumiem, mīļā sirds, ko viņš no manis grib?

- Man tas pilnīgi un galīgi nav, – noliedzoši papurināju galvu. – Un vēl jautājums – vai viņi nesāk uzmākties?

- Elīz, pastāsti, kā ir! – Ināra nokliedzās.

- Viņi ir ļoti labi cilvēki... – vārgi atskanēja no blakusistabas.

- Nāc, lūdzu, šurp! – namamāte uzbļāva un pievērsās man. – Saproti, viņiem tas nav pieņemams pēc viņu reliģijas. Musulmaņi nedrīkst sievietei uzmākties. Un viņiem līdz kāzām vispār sekss nedrīkst būt. Tās, kas ar tevi būs, nav īstās kāzas. Lai pieskartos sievietei, viņiem vajadzīgas reliģiskās. Viņi uz šejieni atbrauc 28 gadus veci un nevainīgi. Un viņš nedrīkst savā dzimtenē dzert – jebkura vecuma vīrietis saņem 80 pletnes sitienus par dzeršanu, ja kāds ir pateicis, ka viņš dzēris. Viņi arī nedrīkst pīpēt savā dzimtenē...

- Bet hašišu var pīpēt, - Elīza bija nemanāmi ienākusi virtuvē un tagad stāvēja, atbalstīdamies pret galdiņu. Viņas skatiens dīvainā kārtā disharmonēja ar tvirto sejas ādu, padarīdams jauneklīgo seju par pāris gadiem vecāku.

- Hašu var, bet tikai ne cigaretes, - Ināra piekrita, izpelnīdamās manus smieklus. – Bet viņi pīpē šeit. Un, ja to var saukt par dzeršanu, tad dzer arī, bet tikai kā bāba, kokčiņu vieglu, vieglu...

- Viens tur riktīgi izvēmās, - Elīza piezīmēja. – Nebija provējis mūžā.

- Krievu vodka jāuzdzer virsū – tad tev nebūs no rīta pohas, - Ināra dalījās pieredzē. – Un Jasiram esmu pateicīga. Kad es pirmās sūtīju, tomēr kaut kur iekšā raustījos, bet tagad esmu pavisam droša. Es tur biju desmit dienas, un viņš toreiz savāca visas meitenes uz trim dienām savā mājā. Un es šo visu laiku viņas pratināju, tencināju, skatījos – nu, varu likt galvu ķīlā, ka nekāda vardarbība vai seksuālā uzmākšanās tavā izpratnē nenotiek. Aplidošana – jā, no tās neizvairīsies.

- Es varbūt varu uzreiz pateikt, ka tās ir tīri aprēķina laulības... – ierosināju un iekodos kārtējā šokolādes cepumā.

- Viņi zina to. Un es teicu Jasiram un arī puišiem, kurus redzēju, ka nevajag safanoties – neviena meitene no Latvijas nebrauc mīlestību meklēt, visām ir vajadzīga nauda. Viņi varbūt domā, ka ar vienu šāvienu dažs labs...

- Mēs viņiem patīkam, jā, - Elīza palocīja galvu.

- Un piedod, atvaino, - Ināra pārtrauca meitu, - ja man no 12 četras ir izteiktas m****s, kāpēc nepamēģināt? Pie tam, ir arī meitenes, kas iemīlas, - mēs jau nu to vairs neregulējam. Piemēram, Ingrīdai tagad 17. janvārī jāatgriežas Īrijā, bet viņa mēģina sarunāt, lai varētu braukt ātrāk – viņai ļoti patīk savus puisis. Viņa dziļā vientulībā dzīvo ar viņu, pavisam citā pilsētā... bet viņiem ir arī sekss. Arī Sabīnei patīk viņas čalis...

- Bet var redzēt, kā viņi izskatās? – uzjautāju.

- Jā, var. Elīzīt, aizej tur Sabīni atver. Sabīni draugos tak tu redzēji?

- Īpaši neskatījos, - atzinos un piecēlos no dīvāna.

- Es tev parādīšu. Iesim divatā, - Ināra aizveda mani uz istabu un nosēdināja pie datora. – Man te viena arī taisījās braukt – es nemaz negribēju viņu laist...

- Kāpēc? – internets nebija no ātrākajiem, un portāls vērās vaļā negribīgi.

- Tāpēc, ka viņai divi bērni – vienam divi gadi, otram divi mēneši. Čalis mājās, kurš pelna. Es teicu: Ruta, kam tev to vajag, viņš kaut 300 nopelna, bet viņa safārējusies ar draudzeni braukt kopā.

- Es arī gribētu ar kādu kopā braukt, - noteicu.

- Jā, tā ir labāk – es tevi vienu nesūtīšu, - Ināra apņēmīgi pamāja. – Jo pirmo laiku jūs tāpat dzīvosiet Jasira mājā Portalingtonā, 40 minūšu braucienā no Dublinas.

- Un Jasirs, sanāk, ir Elīzas tas...

- Elīzas džeks. Viņam tas ir organizēti – viņi viennozīmīgi saņem par to naudu. Un, protams, atsviež arī mums kaut ko. Kapeikas. – Ināra nopūtās. – Viņi nemaksās man par to, ka es cilvēkus sūtīšu. Bet, piemēram, man tagad nebija naudas, es viņam vakar piezvanīju, viņš man atsūtīja 550 eiro. Kad atkal beigsies, pateikšu, un viņš vēl atsūtīs.

- Bet konkrēti par meiteni nesūta? – izlēmu precizēt.

- Nē. Tāpēc, ka Elīza viņam ir... sieva. – Ināra pēkšņi saminstinājās. – Un tad mēs vienkārši zvanām un sakām – vajag naudiņu. Ir arī varianti, kur konkrēti sola, un tie ir 1000 eiro. Kā tā Vivita piedāvāja – viņa mani atrada caur sludinājumu. Bet es baidos – nepazīstu to Vivitu un nezinu, kur meitenes nokļūs. Viņai piedevām fiktīvs profils. Man te tagad, piemēram, atnāk vienai sievietei dēls un prasa: kur viņa pazudusi, nav mēnesi zvanījusi, ne arī naudu sūtījusi. Tāda padzīvojusi sieviete, manos gados. Es sāku trobelēt Jasiru. Saku – jobcik matos, davai fiksi meklē, kur viņa ir. Viņš fiksi sazvana, un tas viņas čoms dod viņai klausuli, lai viņa var izrunāties ar dēlu. Bet kā es atbildēšu pazīstamo priekšā, ja aizsūtīšu kaut kādai n-tajai kundzei? Teiksim, tā Sabīne ir manas senas draudzenes meita. Mēs ar viņas mammu esam pazīstamas kopš Sabīnes dzimšanas. Iedomājies, ja ar viņu kas notiek – ja nevar viņu atrast, man tak ir vāks!

Portāls beidzot sadomāja atvērties, un manā priekšā sāka zibēt izslavētās Sabīnes Zembergas bildes – viņa izrādījās sportiski ģērbusies tumšmate, kurai bija divus gadus vecs bērns.

- Sabīne tagad ir Latvijā? – vaicāju, aplūkojot viņas galeriju ar nosaukumu „Īrija”. Tajā gan nebija ne vēsts no Dublinas ielām vai zaļajiem dabasskatiem – fotogrāfijas lielākoties iemūžināja pašu meiteni, te pozējot virtuvē pie veļasmašīnas, te atlaidušos baltos dīvāna spilvenos.

- Jā, bet viņa brauks janvārī atpakaļ, - Ināra likās iegrimusi Sabīnes ikdienas izpētē tikpat ļoti, cik es. – Viņa pēc intervijas atbrauca uz mājām. Ir varianti kā Lanai, kas atbrauca mājās, jo... Redzi, viņa bija kopā ar bērniņu un nevarēja palikt pakistāniešu ģimenē, jo mazais skuķis visu laiku nēsājās pa māju. Tas nepatika viņas fiktīvā vīra brālim. Un viņa pati palūdza, lai ir tā – viņa sēž Latvijā, un šie viņai atsūta 250 eiro mēnesī. Viņa iepriekš dzīvoja par sešu latu bērnu pabalstu. Tagad viņa aizbrauks uz interviju, viņai izmaksās vēl vienu šopingu, un tad atbrauks mājās līdz kāzām. Tā ir cita vienošanās.

- Un pēc kāzām atkal brauks atpakaļ?

- Viņa negrib braukt atpakaļ, - Ināra pašūpoja galvu. – Saka, ka tomēr paliks strādāt. Dzidra palika strādāt – viņa aizveda arī savu māsu tur, izprecināja. Es ar viņiem par to runāju, teicu – kāpēc jūs ļaujat viņām sēdēt mājā, viņas no garlaicības sprāgst! Re, piemēram, Santa pašlaik ir tur... viņa mēnesi, kā aizbraukusi...

- Nav vēl apprecējusies? – aplūkoju vienkāršo, sportisko meiteni, kas arī bija paguvusi kļūt par māti.

- Nē. Pusotrs mēnesis ir līdz intervijai – kāzu pieteikumam, un pēc tam vēl trīs mēneši ir līdz kāzām, - Ināra izskaidroja man jau labi zināmo shēmu. – Šitā Ingrīda man vismīļākā – viņa ir otrā, kas aizbrauca. Viņa ir pats labākais cilvēciņš. Tā ir tā, kurai 17. janvārī jābrauc atpakaļ, bet viņa grib ātrāk.

Arī šī meitene noteikti nelīdzinājās pārmālētajām Gucci un Dolce cienītājām, un pēc sejas drīzāk atgādināja naivu bērnu.

- Tā, kura iemīlējusies? – pajautāju.

- Es nezinu, - savedēja paraustīja plecus un silti uzsmaidīja. – Viņa nesaka, bet man tā šķiet. Viņa ir kolosāls cilvēks. Tam puisim jau nekādas īpašās naudas nav, viņš neko vairāk nepērk, pēc norunas nemaksā.... Bet viņa ļoti saprotoši izturas. Viņš tur nomainīs darbu un pārbrauks uz citu pilsētu, kamēr viņa Latvijā. Viņa saka – nu, vajag iedzīvoties, tad būs labāk. Kaļ kopīgus plānus... Nu, bet tas tā. Es tev gribēju parādīt, ko man Santa raksta. Vaira aizbrauca kopā ar pavecāku sievieti – Regīnu tādu. Re, - Ināra atvēra vienu no saņemtajām vēstulēm un sāka lasīt to skaļi priekšā. – „Pagaidām viss pa vecam, man jau sāk krist uz nerviem. Viņš tiešām laikam iedomājas, ka es ar viņu precos aiz baigās mīlestības. Draugu klātbūtnē sauc mani par mīļo sirsniņu, visu laiku uzbāžas ar savu laipnību. Man jau līdz kaklam.” – Ināra novērsās no monitora un veltīja man īsu skatienu. – Viņai ir sava, atsevišķa istaba – visām ir savas istabas, tas ir kā noteikums.

- Un kur viņi dzīvo?

- Ir mājas, ir dzīvokļi. Skatoties, cik biezs čalis. Tur ir gan ļoti biezi, gan vienkārši strādnieki.

- Kur tad viņi strādā?

- Viņiem ir savas picērijas, austrumu virtuve. Kas vēl?.. – Ināra uz brīdi aizdomājās un tad uzsita sev ar pirkstu pa pieri. – Ā, Jasiram, piemēram, ir savs bizness – viņš vadā šmotkas no Pakistānas. Viņam tur ir rūpnīciņa, tad viņš tirgo „kreiso” Nike pa visu Eiropu. Ilzes čalim ir divas picērijas un viena ir blakus mājai – tad viņai vienīgajai nav garlaicīgi, viņa iet palīgā, uzrullē picu. Ilze ar viņu guļ, bet viņai vēl ir čalis māja, kuram viņa sūta naudu. Gandrīz visām ir čaļi mājās – Ginta, kas pati pirmā aizbrauca, to, nabagu, apģērba, apāva... Jā, un par to pastāvīgo darbu – viņiem it kā neesot iebildumu, ka meitene strādā. Bet viņi ir ļoti piesardzīgi līdz kāzām – baidās, ka tu aiziesi strādāt, atradīsi kādu...

- Un aizbēgsi? – atcerējos manu neizdevušos precinieku Huramu, kurš nebeidza muldēt par Lienes Zaueres iespējamo aizmukšanu.

- Nu, kā – aizbēgsi? – Ināra Hurama raizes nesaprata. – Viņi nav darījuši neko tādu, lai no viņiem vienkārši aizbēgtu... Ir, starp citu, meitenes, kas angliski neviena vārda. Sabīne, piemēram. Viņas čalis drīzāk iemācīsies latviski, nekā viņa angliski.... Re, šitā arī m***ojas, - viņa noklikšķināja uz vēl vienas līgavas profila. – Viņa ar bērnu tur ir, Lanas māsīca. Šausmas ar viņu, nezinu, kā tas viss beigsies.

- Cik viņai gadu? – ar nožēlu uzlūkoju jaunas, nepieredzējušas ačeles un smaidā izstieptas lūpas.

- 19. Un viņa to bērnu pameta pie pakistānieša un pati uz piecām dienām prom! Bet viņam uz darbu jāiet, un raud tas bērns!

- Ārprāts, - nošausminājos. – Man liekas, nav vēl iztrakojusies meitene.

- Es jau biju dzirdējusi Latvijā par viņu, - Ināra dziļdomīgi nokrekšķējās. – Bet es domāju – pirmkārt, viena tante teica. Otrkārt, viņas morālā seja mani īsti nerausta. Taču tagad esmu sākusi raustīties gan. Re, kur arī Airita – viņu vispār atsūtīja mājās un anulēja biļeti, neļāva atgriezties. Maz viņa laida – viņa salaida ar pakistānieti Bobiju, kuram sieva ar otro bērniņu stāvoklī. Tā ir cūcība. Un viņu brīdināja – lūdzu, nesalaid, neatbildi uz viņa zvaniem. Viņš pats viņai zvanīja, un tad šie satikās, un vēlāk abas ar Marutu Štraubi pazuda uz nedēļu. Re, kur tā Maruta, - Ināra „pārlapoja” vēl vienas necilas divdesmitgadnieces bildes. – Tā man arī laiž pa kreisi – viņa ar trijiem tur bijusi. Un tagad paziņoja, ka ir stāvoklī un nezina, no kā – vai nu no čaļa Latvijā vai no tiem diviem, ar ko viņa gulējusi Īrijā. Bet toreiz viņas abas aizgāja uz naktsklubu un iestrēga ar Bobiju kādā dzīvoklī. Un tik tusē, un met pa lampu. Un Airitai čalis anulēja biļeti. Tas bija jau otrais čalis – ar pirmo viņa negribēja dzīvot. Viņai iedeva citu – perspektīvu līgavaini. Lai gan es uzskatu – ja tā ir fiktīva laulība, kā tu vari brāķēt? Pareizi? Bet nu labi – viņai nāca pretī – jauniņa, duma, lai jau. Tam otrajam čalim Dublinā pat ir vairākas mājas, un mašīna biezā, un kaut kāds tur uzņēmums, picērijas, un viss. Cik saprotu, Airita ar viņu arī gulēja, un pēc tam Dublinā laida pa kreisi... - Ināra pieklusināja balsi līdz čukstiem. – Kad viņa atgriezās pēc tās nedēļas ar Bobiju, viņš viņai iecirta pļauku! Viņš zināja, pie kā viņa bijusi. Cik saprotu, Bobija sieva bija tam čalim māsa. Iedomājies – māsa tūlīt dzemdēs, bet vīrs blandās ar šito riņķī. Tad viņa aizbrauca uz Latviju, bet šis viņai pa klusām anulēja biļeti. Un Maruta arī tagad ir Latvijā, bet viņai puisis līdz šim naudu sūta. Viņa pirms tam nedēļā 1500 eiro izsūca, vēl gulējusi ar viņu nebija. Pa veikaliem staigāja. Viņš man saka: vai tu nevarētu Marutai pateikt, lai viņa taupīgāk? Es pelnu tikai 400 eiro nedēļā, bet viņa 1500 notērē. Es apjuku, prasu: atvaino, bet vai jūs esat mīļākie? Viņš atbild: nē. Es saku: kāpēc tad tu viņai maksā tik daudz? Simpātisks čalīts tāds...

Ak tu dieniņās, domāju, klausoties Ināras runu plūdos un brīnīdamies, kā viņai vēl nav izkaltusi mēle. Viņa vervelēja bez apstājas, itin kā ieņēmusi prātā izpaust man visas sava teātra aizkulises un izmazgāt pēc iespējas vairāk netīrās veļas. Nokļuvusi Ināras lūpās, meiteņu intīmā dzīve zaudēja pēdējās privātuma kripatas, un varēja vien minēt, cik daudziem svešiniekiem viņa bija atklājusi līgavu slēptākos noslēpumus. Natālijas vietā es atteiktos no Ināras pakalpojumiem tāpēc vien.

- Vot, tā ir Ilzīte, arī mājās pašlaik, redzi? – viņa turpināja izrādīt meiteņu virtuālos albūmus. – Ļoti labs cilvēciņš – tā, kura iet čalim palīgā uz picēriju. Bet tagad vienās asarās – raud un raud...

- Kā tā? – saraucu uzacis.

- Viņai mājās čalis – precējies, ar diviem bērniem, bet viņš nedzīvo ar sievu. Ar Ilzi salaiž jau trīs gadus. Es uzskatu, ka viņš viņu enerģētiski vampirē, bet viņa viņu mīl. Un viņa, protams, ļoti gribēja atpakaļ uz mājām. Viņai Īrijā ir ļoti labsirdīgs čalis – viņi kopā neguļ, bet ir vienkārši labi draugi. Ilze ir Sabīnes sirdsdraudzene, abām bija jālido kopā. Aizbraucām uz lidostu, bet Sabīnei izrādījās vecā pase – lidostā viņu apgrieza riņķī, un biļete arī vējā. Ilzei bija jālido vienai – viņa kā sāka lidot, tā sāka raudāt. Tad viņa pirmo nedēļu noraudāja, un vēlāk arī. Jasirs tāds apjucis...

- Bet viņi visi jauni, es skatos? – sacīju, pārlaizdama skatienu pār neskaitāmajiem melnīgsnēju vīriešu profiliem, kas atradās Ināras notirgoto līgavu draugos.

- Tur visi ir līdz 30. Man ir piecdesmitgadīga sieviete, kura janvārī aizbrauks. Viņai bija jābrauc rudenī, biju viņai piemeklējusi puisi, bet viņa pēdējā brīdī pārdomāja. Un tagad viņa gaida jau divus mēnešus un tikai janvārī tiks. Jo vecāki tur gadās ļoti reti, un tiem pārsvarā ir mājās ģimenes. Tas jau, protams, nekas, viņi jau var šo nereliģisko laulību mierīgi noslēgt. Bet lielai daļai tas arī nav vajadzīgs, savukārt jaunie grib te aizķerties, viņiem tas nepieciešams... Un, Natālij, ja man tev jāsaka, tad... – Ināra piebīdījās man tuvāk, un es sajutos kā viņas izredzētā vai uzticības persona. – Redzi, viņi pret sievieti ir ļoti burvīgi – pat ne pret mīļāko, vienkārši pret sievieti. Viņi ir izaudzināti pareizi, viņi ciena sievieti, rūpējas, gādā par viņu – nav svarīgi, vai viņa vecāka, jaunāka, skaista vai neglīta. Lana man, piemēram, ļoti neglīta, īpaši tuvplānā. Dzidra – visvecākā – vispār atbaidoša, bet neviens viņai pāri nedara. Viņa teica, ka pret viņu ļoti labi izturas – seksa ar puisi nav, angliski viņa ņi bum bum, pašai ap 40, dēlam 18. Bet, - savedēja apstājās un pacēla rādītājpirkstu, gluži kā tāds guru, - es nezinu, kāda būtu viņu reakcija pret m***u. Tādu vienkārši papūtīs no turienes pēc kāzām – viss, viņa būs izpildījusi savu pienākumu un pūtīs tālāk. Lai gan man ir paziņa, kas nav braukusi caur mani – viņa tur ir kopš marta. Kāzas jau bijušas, viņa atklātā veidā m****jas, un viņš ar viņu vienalga dzīvo. Bet kā viņi dzīvo – to nu es nezinu.

- Bet no otras puses – viņi jau nav pa īstam precējušies. Vai tad tur var ko pārmest? – patēloju neizpratni.

- Zini, viņiem ir arī savs gods kaut kāds, - Ināras metās aizstāvēt imigrantus. – Tev ir jāizturas pieklājīgi, kā viņu līgavai. Ne jau, teiksim, visu laiku jāstaigā ar viņu zem rociņas – nē, tu esi brīva, staigā, kur gribi, iepērcies, satiecies ar draudzeni... Bet normāli, nevis... Tur jau apkārt sāk klačoties, saproti? Un klačas var uzrādīt viņa laulību kā fiktīvu. Viņam arī kauns savu čaļu priekšā. Ja viņa, piedod, izteikti jodelējas pa malām, ar vaļā kājstarpi staigā, vai tad tu neesi spējīgs pats tikt galā?

Taču ne visas līgavas piekopa tik izlaidīgu dzīvesveidu. Ināra steidzās apliecināt, ka ir arī „foršas meitenes”.

- Paskaties, kā Ilzīte – vai viņa nesmuka, vai slikta? Vai Sabīne m****jas? – viņa minēja tikumības piemērus. – Ginta ar tāpat – galīgi nekur, ne ar vienu.

- Viņas pārsvarā visas no Valmieras?

- Jā. Tikai Ingrīda ir no Ainažiem. Visas pārējās no Valmieras – pazīstamās.

- Tad jau es vienīgā tāda... – iesmējos.

- Tas taču ir pat labāk! – Ināra izskatījās patiesi priecīga, un man gar muguru sāka rāpot vieglas skudriņas – tik akli viņa man ticēja.

- Un kā jūs vispār izlēmāt ar to nodarboties?

Ināra bažīgi atskatījās pār plecu, kur istabas otrajā galā viņas meita spēlējās ar bērnu, un sāka čukstus bērt:

- Elīza aizbrauca uz turieni, arī tāpat – caur citu cilvēku. Un viņu bildināja Jasirs. Viņa četrus mēnešus braukāja turp atpakaļ, un viņš viņai nepieskārās ne reizi. Viņš ar cieņu pret viņu – īpaši kaut kā... Es uzskatu, ka viņš nav neglīts. Viņam ir 30 gadi, liels, padūšīgs. Elīzai viņš nepatīk, bet Jasirs to nezina – viņa nesaka. Tikai maksimāli dzīvo pa māju un brauc uz Īriju vien tad, kad vajag.