Pīters Grīnevejs jūtas kā īsts anglis

Šā gada kinofestivālā "Baltijas pērle" neapšaubāmi viens no akcentiem būs ievērojamā angļu režisora Pītera Grīneveja filmu retrospektīva. Lai gan pats meistars Rīgā aizņemtības dēļ neieradīsies, skatītājiem būs iespēja atkal redzēt gan "Zīmētāja kontraktu", gan "Slīkoņu skaitīšanu", gan "Pavārs, zaglis, viņa sieva un mīļākais", gan "Makonas bērnu". Taču arī paša Grīneveja dzīves gājums un uzskati ir pieminēšanas vērti.

Ietekmējās no Bergmaņa

1942. gadā Ņūportā (Velsa, Anglija) dzimušais kinorežisors 12 gadu vecumā esot izlēmis kļūt par mākslinieku, tādēļ iestājās mākslas koledžā. Tur viņš satika arī postpanka zvaigzni Īenu Duriju, kuru vēlāk uzaicināja piedalīties filmā "Pavārs, zaglis, viņa sieva un mīļākais". Pirmoreiz savus mākslas darbus Grīnevejs 1964. gadā izstādīja "Lord"s Gallery", bet vēlāk jaunības gados tapušos zīmējumus — fantāzijas pilsētas kartes — izmantoja savās dokumentālajās filmās.

Par liktenīgu sagadīšanos acīmredzot var uzskatīt brīdi, kad Grīnevejs sešpadsmit gadu vecumā noskatījās Ingmara Bergmaņa filmu "Septītais zīmogs" — tieši tad viņš izlēma kļūt par režisoru.

Mācību laikā topošo režisoru ietekmēja strukturālās lingvistikas, etnogrāfijas un filozofijas lekcijas — vēlāk šīs iegūtās zināšanas atspoguļojās viņa filmās.

1965. gadā Grīnvejs neveiksmīgi mēģināja iestāties Karaliskajā mākslu koledžā, tādēļ viņš sāka strādāt Centrālajā informācijas birojā, kur jau pēc gada mēģināja uzņemt savas pirmās eksperimentālās īsmetrāžas filmas. Starp citu, jau 1969. gadā viņa filma "Intervāli" nokļuva kinonomā.

Kļūst par dzīvo klasiķi

Tikpat ievērības cienīgi kā meistara biogrāfija ir arī viņa izteikumi, kas tiek visai plaši citēti. Ar dažiem no tiem "Baltijas pērles" organizatori piedāvā iepazīties arī "Vakara Ziņu" lasītājiem. "Esmu sešdesmito gadu produkts, kas ieguvis filoloģisku izglītību, apguvis mākslu un kinojomā ticis caur dokumentālā kino montāžas darbnīcu. Tādēļ es ticu tam, ka tūkstošiem Rietumu kultūras labāko filmu tikušas radītas ar ļoti niecīgiem līdzekļiem un ka tās radījuši atsevišķi indivīdi, nevis kolektīvi." Tikpat trāpīgs ir nākamais citāts, kurā Grīnevejs raksturojis pats sevi: "Esmu anglis, un likumsakarīgi, ka esmu mantojis interesi par veclaicīgām tradīcijām un vēsturi, atbildību pret apkārtējo vidi, un, protams, visas ainavas man šķiet ļoti romantiskas." Starp citu, par angļiem — tajā skaitā arī sevi — viņam ir vēl kas sakāms: "Esmu anglis, un angļi kā nācija nejūtas pārāk droši, mēģinot īstenību uztvert ar intelekta palīdzību. Iespējams, mūsu antiintelektuālisms būtu redzamāks, ja tas nesasauktos ar tradicionālo aukstasinīgo lakonismu un ironiju. Taču šīs abas lietas, kopā ņemtas, var izskaidrot angļu pievēršanos azartspēlēm, kuru noteikumi nogludina lieko emocionalitāti.

Uz augšu