Jaunais albums «No Place In Heaven» ir veidots kā atvērts un tiešs albums. Jūs esat sācis sevi atklāt arvien vairāk. Vai varat pastāstīt, kas tieši lika spert šādu soli?

- Es sāku strādāt ar mūziku, kad biju deviņus gadus vecs. Man bija jāpieaug diezgan ātri. Kad 10 gadu vecumā tev maksā par uzstāšanos un tu dziedi cilvēkiem - tas liek pieaugt, bet tajā pašā laikā arī iesaldē. Caur mūziku un albumu jūs redzat kādu, kas cenšas tikt galā ar savām dzīves likstām. Caur albumu es stāstu, ka es gribētu būt šis cilvēks, bet, izveidojot to, es cenšos tāds kļūt. Albumi ir atspoguļojums ne tikai tam, kāds esmu tagad, bet arī tam, kāds vēlētos būt.

Šis nav pats komerciālākais albums, patiesībā gluži pretēji. Tā ir daļa no albuma skaistuma. Es zināju, ka ir laiks. Nākamais albums būs ļoti priecīgs, tāds, lai, to klausoties, gribas dejot. Es jūtu, ka man tāds ir jāveido tagad, kad esmu radījis «No Place In Heaven».

«Last Party» no jūsu jaunākā ieraksta ir veltījums rokgrupas «Queen» solistam Fredijam Merkūrijam. Kā nolēmāt, ka šāda dziesma ir jārada?

- Es skatījos dokumentālo filmu par viņu. Tad, kad viņš uzzināja, ka ir slims [red. - 1987. gadā Merkūrijs uzzināja, ka saslimis ar AIDS], viņam bija ļoti īpatnēja reakcija. Viņš sevi iespundēja naktsklubā kopā ar daudziem citiem, un viņiem bija ballīte ar daudz narkotiku divu dienu garumā. Tā ir bēdīgākā lieta pasaulē, kad tev pasaka ko tik skumju, bet rodas reakcija dejot. Tas man lika domāt par to, kā mēs tiekam galā ar dzīves traumatiskajiem mirkļiem. Tā bija diezgan viegla lieta, par ko rakstīt, jo tajā ir tik daudz - prieks, vēlme dejot, kā arī bēdīgas un dzīvi mainošas ziņas. Konkrētais stāsts man likās diezgan aizkustinošs.

Jūsu «Instagram» profilā redzēju vairākas fotogrāfijas no Bari koncerta Itālijā, kur uzstājāties no skatītāju rindām. Vai varat pastāstīt mazliet vairāk par gaidāmo koncertu Rīgā? Vai mums jābūt gataviem tam, ka jūs varētu stāvēt blakus arī mums?

- Ziniet - varbūt jā, bet varbūt arī nē. Tas ir atkarīgs no tā, cik daudz jautrības skatītāji vēlas. Atnākot uz kādu no maniem šoviem, ārpusē var stāvēt septiņas ar visiespaidīgāko aprīkojumu pilnas smagās automašīnas, bet var būt arī viena automašīna bez nekāda aprīkojuma, taču skatītāji un sajūtas paliek tās pašas.

Atnākot uz šovu, tu ienāc citā pasaulē, citā vietā ar citiem noteikumiem. Tu netiec nosodīts! Nav svarīgi, cik tev gadu, vai esi resns vai tievs, vai hipsteris vai nūģis.

Nevienu tas neinteresē. Lai to saprastu, ir vajadzīgas piecas minūtes. Koncertā visiem jānonāk uz viena viļņa. Būt uz šā kopīgā viļņa ir viena no visspēcīgākajām lietām, ko kāds var sajust. Tas ir tas, ko koncertos cenšos sasniegt. Arī man tas liek justies labāk.

Jā, jūs varat gaidīt jebko. Šovu es mainu katru vakaru un daru, ko gribu, lai dzīvotu uz skatuves. Esmu uzstājies tik daudz, ka tad, ja uz skatuves neradīšu kaut ko īstu, nebūšu apmierināts.

Tonight singing from the audience. Pic by @vitotor

A photo posted by MIKA (@mikainstagram) on Mar 7, 2016 at 3:14pm PST

Es domāju, ka viens no iemesliem, kāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk jūsu koncerti, ir tas, ka spējat viņiem dot ievērojamu enerģijas devu. No kā jūs smeļaties enerģiju un kā atpūšaties?

- Kad strādāju, es patiešām strādāju, bet, kad esmu mājās, varu sēdēt un skatīties sūdīgu televīzijas pārraidi un ēst līdzpaņemtu indiešu ēdienu. Man nav nekas pret normālajām un nav nekas arī pret trakajām lietām. Starp tām jūtos labi.

Savu enerģiju gūstu domājot, ka nezinu, kas notiks rīt. Un, ja rīt vēlos darīt ko traku vai radīt kādu radošu projektu, es to varu. Tas ir iedvesmojoši un sniedz lielu enerģijas devu. Tev nekad nav garlaicīgi. Un, kad tev nav garlaicīgi, tev ir enerģija - pavisam vienkārši.

Nav noslēpums, ka bērnībā Libānas pilsoņu kara laikā jūs pametāt Beirūtu, bet tagad darbojaties kā ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos (United Nations High Commissioner for Refugees). Jūs apmeklējāt arī bēgļu nometni Libānā pagājušā gada decembrī. Kādas ir jūsu domas par bēgļu krīzi Eiropā? Kā jums šķiet, ko vajadzētu darīt, lai tiktu ar to galā?

- «Ko mums darīt» ir, iespējams, vissvarīgākais jautājums, ko mana paaudze vispār teiks. Runa nav par to, ko mums darīt ar tiem, kuri ir atnākuši, bet ko mums darīt ar tiem, kuri vēl nāks, un ko mums nākotnē darīt ar pārvietotiem cilvēkiem, kuri cietuši no kara, diskriminācijas vai vardarbības. Tas atkarīgs arī no klimata izmaiņām un spiediena, ko tās radīs.

Atvērt durvis visiem nekad nebūs atrisinājums. Aizvērt durvis nekad nebūs atrisinājums. Es domāju, ka jāveicina sadarbošanās process, kas sevī ietver ļoti, ļoti daudz valstu, ideālā variantā - visas iespējamās valstis. Ir nepieciešams sniegt cilvēkiem iespējas, sniegt to, kas viņiem nepieciešams, integrēt viņus sabiedrībā ar pienācīgām iespējām. Nav nekā bīstamāka, kā ielaist cilvēkus iekšā un tad vienu vai divus gadu desmitus nesniegt viņiem pienācīgas iespējas. Kopš dienas, kad cilvēks pievienojas bēgļu sistēmai, vidējais ilgums, cik ilgi šī persona pēc tehniskas definīcijas skaitās bēglis, ir 18 gadi. Tu nevari atstāt cilvēku, viņa bērnus, viņa vecvecākus un visas citas paaudzes aizmirstībā 18 gadus, jo šādā gadījumā tu veidosi ļoti bīstamu situāciju. Tiks sabojātas ne tikai viņu dzīves, bet arī mūsu.

A bientôt Beirut Xx thank you @UNrefugees #myrefugeestory

A photo posted by MIKA (@mikainstagram) on Dec 23, 2015 at 2:34am PST

***

_{Dziedātāja Mikas koncerts 22. maijā norisināsies «Arēnā Rīga». Latvijā Mika uzstāsies sava jaunākā albuma «No Place In Heaven» koncertturnejas ietvaros. Protams, koncertā Arēnā Rīga izskanēs ne tikai jaunākā albuma hiti, bet arī dziedātāja «zelta fonds»: Big Girl (You Are Beautiful), Grace Kelly, Relax, Take It Easy, Lollipop, Happy Ending, Love Today, We Are Golden u.c.}

_{Karjeras laikā iznākuši četri Mikas soloalbumi un viena izlase; ieraksti kopumā pārdoti vairāk nekā 10 miljonu koptirāžā, 32 pasaules valstīs iegūstot Zelta vai pat Platīna statusu. Viņa daiļrade novērtēta ar virkni prestižu balvu, tai skaitā Brit Award un MTV Europe.}

_{Biļešu iepriekšpārdošana www.bilesuserviss.lv un visā «Biļešu servisa» tīklā.}