Arvien biežāk Adrijas jūras paisumi iespiežas Venēcijā, appludinot laukumus un ielas – tās ir arī klimata pārmaiņu sekas. Lai nosargātu lagūnu pilsētu, tagad tiek būvēti milzīgi aizsprosti. Tas, vai tie kalpos par glābiņu vai – tieši otrādi – radīs tikai postu, ir izraisījis kaislīgas diskusijas venēciešu sabiedrībā.
Tas, kurš dodas uz Venēciju, meklē zudušo laiku spožumu, nevis klimata pārmaiņu un ūdens palu izraisītas arhitektoniskas dīvainības. Taču, sākot pievērst uzmanību šīm īpatnībām, izrādās – to pilsētā ir daudz. Piemēram, šeit, pils priekšā, vairs nav saskatāma kolonnu rindas pamatne, jo ir pacelts ielas līmenis; kontaktligzdas pirmajā stāvā iemontētas ceļgalu augstumā. Bet, aplūkojot restorānu un veikaliņu durvju ailes, vērīgākie tām abās pusēs bieži ierauga šauras metāla līstes. Kad atkal gaidāmi plūdi, tajās tiek iestiprināti dēļi.
Tiesa gan vismaz kopš 1966.gada novembra, kad te applūda liela daļa vecpilsētas, Venēcijā ikviens zina, ka ne dēlīši, ne laipiņas un smilšu maisi nelīdzēs, lai pilsētu, kas atrodas tikai metru virs jūras līmeņa, izglābtu ilgā laika periodā. Tagad pilsēta pārplūst gandrīz katru otro gadu.
Un tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, Venēcijas smagās celtnes tikušas būvētas uz smilšainiem un purvainiem pamatiem. Tāpēc pilsēta ik gadu iegrimst pat par vairākiem milimetriem. Pagājušajā gadsimtā tie kopumā bijuši 23 centimetri. Šobrīd jau daudzus pirmos stāvus vairs nav iespējams apdzīvot, jo tie nemitīgi applūst.
Otrkārt, šo situāciju saasina klimata maiņas, jo globālās sasilšanas rezultātā paceļas jūras līmenis. Kā aprēķinājuši itāliešu zinātnieki, Venēcijas lagūnā tas ir jau par 24 centimetriem augstāks nekā pirms 100 gadiem. Turklāt nākotnē ūdens celsies pat ātrāk, proti, gada laikā vidēji apmēram par trim milimetriem.
Tiesa gan 1966. gada plūdu līmeņa rekords – precīzi 1,94 metri virs normas – pagaidām vēl nav sasniegts. Tomēr, kad 2002.gadā jūras līmenis pacēlās jau līdz 1,47 metriem, Veneto reģiona atbildīgās amatpersonas toreizējā un arī pašreizējā ministru prezidenta Silvio Berluskoni vadībā nolēma rīkoties.
Sīku risinājumu vietā tagad 1,5 kilometrus garo piekrastes līniju palīdzēs nostiprināt milzīgi plūdu dambji. Tā būs būve, kādu pasaule vēl nebūs redzējusi. Projekts nodēvēts par „MoSE”, atsaucot atmiņā Bībeles stāstu par Sarkanās jūras pavēršanos, taču vienlaikus tas ir saīsinājums no „Modulo Sperimentale Elettromeccanico” – eksperimentāls elektromehānisks modulis. 4,2 miljardus eiro dārgais MoSE ir viens no lielākajiem infrastruktūras projektiem Eiropā.
Kopš rekordlielajiem plūdiem un pamatakmenim, ko 2003.gada maijā ielika ministru prezidents, bija pagājuši nepilni 40 gadi, kas aizvadīti kaismīgās diskusijās. Ticis veikts tik daudz pētījumu, ka tā vien šķiet – projektā investēta teju vai puse visas cilvēces zināšanu. Tai skaitā no Filipīnām atvesta gliemežvāka izpēte vai lagūnas smilšu analīze līdz nanogrammu precizitātei.
Pilsētas aizsardzība no plūdiem tikusi apspriesta nelielās pilsētiņas Kjodžas pašvaldībā uz dienvidiem no Venēcijas un nokļuvusi pat līdz Eiropas Savienības komisijai Briselē. Romā tikmēr 39 reizes nomainījusies vadība, taču visu šo gadu laikā tā arī nav panākta vienošanās. Projekta aizstāvji jūsmo par „La Serenissima” glābšanu, bet pretinieki tikmēr jau paredz drīzu pilsētas galu.
Strīdu jūklī īpaši tiek izcelti divi skaitļi: ūdens līmenis 1,10 metru un 60 centimetru augstumā. Kad tas atrodas 60 centimetrus virs normālā nulles līmeņa, tūristi Svētā Marka laukumā tikai saslapina kājas; sākot no 1,10 metriem pacēlums jau tiek uzskatīts par īstiem plūdiem. 20.gadsimta sākumā ūdens virs šīs atzīmes pacēlies vien trīs reizes. Taču tā beigās, no 1993. līdz 2002. gadam – jau vairāk nekā 50 reižu. 1,10 metri ir tā atzīme, pie kuras aizsprostu vajadzētu slēgt. Tas gan varētu notikt ātrākais 2014.gadā.
Venēcijas lagūna ir sekla jūras daļa, izmērā aptuveni ceturtdaļa Rīgas līča – 15 kilometrus plata, 50 kilometrus gara un caurmērā tikai metru dziļa. Aizsprosta vārtus paredzēts būvēt labu gabalu no pilsētas, vietā, kur pie trim izejām starp Adrijas jūru un lagūnu ieplūst un atplūst paisums un bēgums. Aizsprosta ieplānotais mehānisms izklausās ģeniāli vienkāršs: barjeras, kas atgādina dobas tērauda kastes, parasti nav redzamas. Tās, piepildītas ar ūdeni un piestiprinātas pie šarnīriem, atrodas jūras dibenā. Plūdu laikā tās ar spiedienu tiek piepildītas ar gaisu un slīpeniski paceļas augšup. Šāda metode nodrošinātu aizsprosta ilgmūžību.
Tas tāpēc, ka šāda konstrukcija gan pretojas paisumam, taču saglabā kustīgumu; tā aiztur ūdeni, tomēr neaptur visu viļņu spēku pilnībā. Tomēr konstrukcijai, kas tik vijīgi un teju vai nemanāmi šūposies ūdenī, ir iespaidīgi apmēri. 78 tērauda tvertņu augstums ir atšķirīgs – atkarībā no jūras dziļuma tas var būt, sākot no 18,5 un beidzot ar 29,6 metriem. Tās visas ir 20 metru platas, bet biezumā mērāmas starp 3,6 un pieciem metriem.
Segmentiem jābūt savstarpēji kustīgiem, tāpēc tie nepiekļaujas cieši viens otram. Pa desmit centimetru platām spraugām ūdens starp tiem var ieplūst lagūnā. Tomēr sekundē tie kopumā būtu tikai 100 kubikmetri. Vismaz tā projekta sākumā aprēķinājis Atilio Adami. Padujas universitātes hidrobūvju inženieris uzsver: „Tas ir maz!” Jo tai pašā laika sprīdī tiks aizturēti 10 000 kubikmetri ūdens, kas netraucēti ieplūstu lagūnā, ja vārti nebūtu aizvērti.
Savus atklājumus Adami veicis hidraulisko pētījumu centrā Padujā, kas pēc 1966.gada plūdiem tika nodibināts ar vienu vienīgu mērķi: lai izzinātu lagūnu un tās straumes. „Mēs pārbaudījām pat visneticamākos scenārijus,” atklāj Atilio Adami. Piemēram, maz ticamo situāciju, kurā tiek nobloķētas visas tvertnes. Tas varētu notikt tikai tādā gadījumā, ja vairākās starptelpās ieķīlētos akmeņi no jūras dibena.
„Man pat sapņos nebūtu rādījies, kādi tik eksperimenti mums būs jāveic,” atzīst arī Alberto Skoti, „MoSE” projekta izgudrotājs. Gandrīz divus gadus būvdarbu īstenotāji Consorzio Venezia Nuova lagūnas vārtos meklēja īsto atrašanās vietu aizsprostiem, šim nolūkam pārbaudot vairāk nekā 40 variantus. Galu galā izvēlētas tika nevis šaurākās vietas (tajās straume būtu pārāk stipra), bet gan pozīcijas ar visstabilāko pamatni. Kopumā pēc MoSE projekta pasūtījuma tika veikti vairāk nekā 200 pētījumi. Tomēr daudzi kritiķi domā, ka Venēcijai vispār nav nepieciešama nekāda vērienīga tehniska aizsardzība no plūdiem.
Skoti atsaucas arī uz dabas aizstāvjiem, kuri ieņem būvlaukumus, piekļuvuši tiem ar laivām, kā arī kustības „No-MoSE” aktīvistus, kuru varavīkšņu krāsu plakāti bieži redzami pilsētas ielās. Tāpat arī pilsētas mērs Massimo Kačari, kurš vairāk priecātos par pieticīgāku risinājumu. Šobrīd viņš sūdzas, ka valdība samazinājusi budžetu pilsētai un visu naudu ieguldot vairs tikai MoSE projektā. Tieši Venēcijas vēsturiskajām celtnēm un to saglabāšanai Roma atvēlot pārāk maz naudas, sūdzas pilsētas mērs. Tādēļ daudzas no vecajām baznīcām šobrīd jau atrodoties „skandalozā stāvoklī”.
Vairums kritiķu iebilst tieši pret projekta gigantiskajiem apmēriem. Tā kā lieli plūdi ir piedzīvoti ļoti reti, MoSE esot bezjēdzīga un pārmērīgi dārga konstrukcija. Sistēmas uzturēšanas izmaksas vien, kas sastāda tieši astoņus miljonus eiro gadā, varētu iemaksāt kā apdrošināšanas naudu pret neparasta mēroga plūdiem, tādējādi sedzot visus zaudējumus.
„Vairums cilvēku domā, ka lagūna ir veidojusies dabiskā ceļā,” saka inženieris Pjero Našimbeni. Tomēr tas tikai apmēram uz pusi atbilst patiesībai. Jau gadu simtiem venēcieši kopj un veido savu lagūnu gluži kā dārzu. Tā ir ekosistēma, kas jau sen vairs neeksistētu bez cilvēku iejaukšanās.
„Venēcija bija vienīgā viduslaiku pilsēta bez nocietinājuma mūriem,” skaidro arī Elena Zambardi no Consorzio Venezia Nuova. Ūdens kalpoja kā aizsargmūris, un nosargāt Venēciju allaž nozīmēja arī saglabāt lagūnu. Tāpēc tā palika tāda, kāda tā bija, atlika tikai radīt līdzsvaru starp upju izraisītajiem smilšu sanesumiem un jūras postošo eroziju.
Turklāt lielākos draudus radīja tieši smiltis: no daudzajām lagūnām Adrijas jūras ziemeļu daļā šodien saglabājušās vairs tikai divas. Visas pārējās ir piesērējušas un jau sen pārvērtušās par daļu no sauszemes. Lai izvairītos no līdzīga likteņa dzimtajā pilsētā venēcieši nav baidījušies pat no drastiskas iejaukšanās.
Šī lagūnai raksturīgā dzīves telpa ir apdraudēta galvenokārt Venēcijas dienvidrietumu reģionā. Šeit no izbagarētajiem kuģu ceļiem ūdeņi kļūst arvien dziļāki, pastiprinās erozija, samazinās sugu daudzveidība, un apvidus sāk līdzināties parastam jūras līcim. Šo procesu paredzēts apstādināt, daļu no salām atjaunojot, daļu izveidojot no jauna, vadoties pēc vēsturiskām kartēm – arī tā ir daļa no MoSE plāna.
Vides aizstāvjiem ar to nepietiek. Viņi šim projektam vislabprātāk jau tūdaļ pat pieliktu punktu. Atkal un atkal viņi brīdina par neparedzamajām sekām, ko milzīgais aizsprosts varētu atstāt uz lagūnas trauslo ekosistēmu, kuru Eiropas Savienība ir pasludinājusi par aizsargājamu dabas teritoriju. Par tās milzīgo ekoloģisko vērtību liecina kaut vai tas, ka te ligzdo daudzu retu sugu putni.
Tomēr vai, cīnoties par dažiem ūdens līmeņa centimetriem, netiek aizmirsta kāda cita būtiska līmeņa atzīme? Proti, tas pusmetrs, kas veido starpību starp 60 centimetriem un 1,10 metru atzīmi virs nulles līmeņa? Tātad starp to brīdi, kad Marka laukumā parādās pirmās peļķes, un mirkli, kad jāslēdz aizsprosti? 1,10 metri nav tikai tīri tehniska, bet arī ļoti simboliska robeža. Šāds līmenis aizpludina ūdeni līdz abu kolonnu postamentiem, kas iezīmē Marka laukuma robežu ar lagūnu. Tādējādi šīs Colonne di Marco e Todaro ar pilsētas aizbildņu Marka un Teodora simboliem var uzskatīt par mākslinieciskākajiem ūdens līmeņa rādītājiem pasaulē.
Taču kāpēc nevarētu iedarbināt aizsprostus jau pie 60 centimetru atzīmes? Tāpēc, ka šādi „mazi“ plūdi notiek tik bieži, ka regulāra ostas ieeju slēgšana radītu neparedzamas sekas ekosistēmai un kuģu satiksmei. Ja rudeņos lagūnu vairākkārt pilnībā slēgtu, tam būtu visai nelāgs efekts: Venēcija, kuras notekūdeņi lielākoties neattīrīti ietek jūrā, riskētu noslīkt pati savos mēslos.
Tāpēc „mazajiem plūdiem“ Venēcijas inženieri attiecīgi meklē mazāk vērienīgu risinājumu: paceļot krasta nostiprinājumus un ietves. Tiesa gan, tādējādi arvien dziļāk zemē iegrims namu durvis un pagalmu vārti. Un tādās nozīmīgās vietās kā Svētā Marka laukums ierobežojumus uzliek pieminekļu aizsardzība. Jo, paceļot laukumu, tiktu izmainītas to iekļaujošo arkāžu proporcijas.
Un ir vēl kāda problēma, kas plānotājiem būs jāpārvar. Svētā Marka laukums atrodas zemāk par molu, uz kura atrodas abas kolonnas. Tāpēc jau niecīgāko plūdu gadījumā no aizsprosta atverēm burbuļo kā no netīriem avotiem.
Tāpēc vispirms līdz 1,10 metru atzīmei – vienā augstumā ar Marka un Teodora kolonnām – tika pacelts mols, kuram līdz šim nebija vienota līmeņa. Šim nolūkam strādnieki akmeni pa akmenim izņēma visu bruģi, bruģakmeņus notīrīja un pēc krasta uzbēruma pabeigšanas atkal atlika katru savā vietā.
Kaut kad, sākot ar 2014. gadu, Marka laukumam vienmēr jābūt sausam, salu krastiem nostiprinātiem, aizsprostiem – pilnā darba gatavībā. Un tad? Tad „mēs pievērsīsimies citiem jautājumiem,” saka Pjērpaolo Kampostrini (Pierpaolo Campostrini). Kampostrini ir vadītājs vēl kādam institūtam – „Corila” tika īpaši nodibināts ar mērķi rūpēties par Venēcijas nākotni. Tā birojs atrodas neogotiskajā Palazzo Franchetti netālu no Akadēmijas tilta.
Tā ir Corila institūta darbinieku ideja – pacelt augstāk visu Venēciju kopumā. „30 centimetri gada laikā ir paveicams augstums,” skaidro Kampostrini. Lūk, viņa pārdrošais plāns: necaurlaidīgos slāņus zem pilsētas varētu piepumpēt ar ūdeni. Vai ogļskābo gāzi. Jebkurā gadījumā šādi būtu iespējams panākt līganu pilsētas pacelšanos.
„Šķidrumu iepumpēšana pazemē ir jau pilnveidota tehnoloģija,” skaidro Kampostrini. „Mums nekas nav jāizgudro no jauna.” Šī metode jau tiekot pielietota naftas atradnēs, lai izvairītos no iegrimšanas vai lai palielinātu spiedienu ieguves procesā. Neesot nekāda riska, ka reiz nogremdēta ogļskābā gāze, kas zem spiediena zemes dzīlēs atrodas šķidrā veidā, varētu atkal izlauzties uz āru. „Cilvēki taču visur pasaulē dzīvo virs naftas vai dabasgāzes atradnēm, par to pat nenojaušot. Nav jau kā komiksos, kur kāds iedur zemē un izšļācas strūkla,” paskaidro Kampostrini.
Tie visi ir tālas nākotnes projekti. Taču vispirms ir jānosargā status quo. Ja kaut kad 2014. gada rudenī aizsprosta sistēmas vārti patiešām pirmoreiz noslēgsies, efekts varētu būt visai dīvains: MoSe projekts – aprunāts, apstrīdēts un aizstāvēts gadu desmitiem ilgi – iespējams, pazudīs no daudzu cilvēku apziņas. Un varbūt nevienam vairs nešķitīs nekas sevišķs, ja pat ziemā ļaudis Svētā Marka laukumu varēs šķērsot sausām kājām.
Raksts pilnā apjomā lasāms GEO septembra numurā