Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Neatkarīgais teātris United Intimacy kopā ar vācu režisoru Janeku Milleru piedāvā savu "Laupītāju versiju".
Dikļu muižā 1818. gadā notiek Frīdriha Šillera lugas Laupītāji izrāde. Lugas tekstu no vācu valodas tulkojis septiņpadsmitgadīgais Dikļu muižas kučieris Jānis Peitāns. Latviešu teātra vēsturē tas ir pirmais zināmais iestudējums, kurā spēlē latvieši. 2007. gadā Andrejsalā neatkarīgais teātris United Intimacy kopā ar vācu režisoru Janeku Milleru, izmantojot rekonstruēto Jāņa Peitāna lugas tekstu, iestudē savu Laupītāju versiju.
Nereti tiek uzskatīts, ka neatkarīgo teātru profesionālais līmenis ir ārkārtīgi zems. Bieži vien tas neatbilst patiesībai, tomēr šī United Intimacy izrāde šādas domas ne tikai rosina, bet parāda, cik maldīgs mēdz būt priekšstats, ka īstā māksla rodas kaut kur perifērijā.
Ieva Kauliņa izveidojusi savdabīgu scenogrāfiju. Spēles laukuma centrā atrodas neliela mājele, kas atgādina siltumnīcu. Tā veidota no folijveida materiāla, kas izgaismots atklāj iekšpusē notiekošo. Šī mājiņa iezīmē robežu starp grāfa fon Mora īpašumu un laupītāju baismo mežu. Šajā nosacītajā vidē pieci aktieri – Ģirts Šolis, Aigars Apinis, Armands Berģis, Mārtiņš Eihe, Andrejs Polozkovs – cenšas realizēt stāstu par "diviem no labas ģimenes nākušiem dēliem un dažādajiem brīvības meklējumiem". Kaut arī programmiņā atrodamais koncepts izskan daudzsološi, tomēr realizācija nav pārliecinoša.
Izrādes sākumā visi aktieri mājiņas iekšpusē, cieši saspiedušies kopā, runā tekstus (šis vārds precīzi ilustrē notiekošo, jo rodas iespaids, ka aktieri paši nesaprot, ko saka un kāda tam ir jēga), mēģinot izspēlēt atsevišķas mizanscēnas. Tas, protams, neizdodas, jo tīri racionāli – nav vietas, kur izvērsties. Iespējams, lai radītu izrādes dinamiku, režisors liek aktieriem kustēties no viena telpas stūra uz otru vai arī bezjēdzīgi tīrīt konstrukcijas iekšpusi, ko ik pa brīdim pārtrauc zīmīgas jūras šalkas, kaiju kliedzieni, vai pulksteņa tikšķi. Tam būtu jāliecina par laika nepielūdzamo ritējumu, vai arī par stundu, kad par nodarīto būs jāmaksā.
Iestudējumam nav iekšējās motivācijas, tas ir salauzts un fragmentārs. Piecpadsmit tēlus spēlē pieci aktieri, kā rezultātā nav nošķirama pāreja no viena personāža citā. Piemēram, Mārtiņš Eihe atveido laupītāju Rolleru, Mācītāju, kā arī vienīgo lugas sievietes tēlu – Amāliju. Mārtiņš Eihe, tērpts pelēcīgā kleitā ar sarkanām zeķītēm, necenšas spēlēt sievieti, bet gan saglabā sava dzimuma identitāti, runājot skaistus vārdus par bezcerīgu mīlestību. Tad, kad pēc vairākiem gadiem Aigara Apiņa tēlotais Karls atgriežas mājās, viņš sastop savu iemīļoto, kuras sēru tērps ir tā pati kleita, sarkanās zeķītes, bet seju pārsedz stilizēts plīvurs. Tas rada zināmu komismu, kā arī atsvešinājumu, tomēr nav skaidrs, kāpēc režisors izvēlējies šādu tēla traktējumu, kāda nozīme tam ir visas izrādes kontekstā. Aigara Apiņa tēlotais Karls vai arī Hermanis iestudējuma gaitā it kā zaudē prātu. Mulsinoši, ka pakāpeniskais neprāts tiek tēlots ar štampainiem paņēmieniem – krampjainas kustības, trauksme, kuras laikā tiek lauzītas rokas, kā arī dekoratīva nervozitāte. Līdzīgu spēles veidu izmanto arī Armands Berģis, attēlojot Franča slimīgo greizsirdību, kas vērsta pret brāli Kārli.
Kontrastu šādai spēles manierei veido Mārtiņš Eihe, Ģirts Šolis un Andrejs Polozkovs, kuri visa iestudējuma gaitā saglabā zināmu distancētību no šīs pārmērīgās eksaltācijas un priekšstatu spēlēšanas.
Režisors tiecies apvienot divas atšķirīgas parādības – arhaisko Jāņa Peitāna lugas valodu ar urbanizēto laupītāju vidi. Visi aktieri tērpti melnās biksēs un žaketēs, it kā norādot uz to, ka mūsdienās laupītāji nedzīvo biezokņos, bet gan blakus, dižojoties nevis ar zelta ķēdēm, bet ar pāris maisiņiem un populāra zīmola somiņas pakaļdarinājumu.
Mazliet gotisku šausmu ievieš naturālistiskie skati, kad tiek nošauts kāds no tēliem – pār viņu lūpām veļas ne tikai pēdējie vardi, bet arī izšļācas asinis. Futūrisma murgi redzami ainā, kur zālē tiek palaisti dūmi un kaut kur iespīdas divas zvērojošas acis, bet pēc tam parādās Armands Berģis zaļā jakā un biksēs. Vai tas domāts kā marsiešu uzbrukums cilvēku civilizācijai vai arī kā apkūrušos jauniešu halucinācijas?! Haosu izrādes struktūrā ievieš arī miroņu augšāmcelšanās – šāviens, saļimšana, piecelšanās, lai turpinātu kādu darbību.
Šī izrāde nav par brīvību, bet gan par izniekotu laiku. Neatkarīgais teātris United Intimacy savu darbību raksturo kā "pārdomātu mērķtiecību, īstenojot mākslinieciski augstvērtīgus profesionālus (..) teātra mākslas projektus". Diemžēl tas netiek īstenots, vismaz šajā iestudējumā noteikti ne, jo oriģināldarba (šajā gadījumā Frīdriha Šillera lugas Laupītāji) dekonstrukcija nav novatorisks paņēmiens, fragmentārisms ne tik. Janeka Millera režijas paņēmieni ir ne tikai štampaini (Ģirta Šoļa tēlotais grāfs fon Mors nomirst, apsēžoties uz celma), bet pat neloģiski. Varbūt režisoram ir bijušas idejas, tikai pietrūcis prasmes tās realizēt. Nevar noliegt iespējamību, ka šāds dekonstrukcijas mēģinājums ir bijis mērķtiecīgs, bet tam nav nekāda pamatojuma.
Šīs izrādes sakarā ir nepieciešams ievērot kaut daļēju toleranci, jo jauni talantīgi cilvēki tomēr cenšas izveidot iestudējumu tā, kā viņi uzskata par pareizu, pat ja tas ir nebaudāmi.