Romānu rakstnieks un dzejnieks Semjuels Bekets (1906 – 1989) (2)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

1906. gada 13. aprīlī dzimušais īru dramaturgs, novelists un vienlaikus dzejnieks Semjuels Bārklejs Bekets (Samuel Barclay Beckett) pasaules slavu iekarojis ar ekstravaganto humora izjūtu un pavisam pretējo pesimismu attiecībā uz cilvēka esamību. Autora raksturs un absurdā dzīves uztvere ar gadiem nopietni ietekmēja viņa fundamentāli minimālisma stilā ieturētos darbus, padarot tos arvien mistiskākus un noslēpumainākus.

Semjuela Beketa darbos uzkrītošais pesimisms tiek mīkstināts ar lielisku un negantu humoru. Rakstnieka darbos slēptā pamatdoma jeb dzīves patiesība vēsta, ka, neskatoties uz visām ikdienas rūpēm un izvirzītajiem šķēršļiem, dzīvot un tiekties pēc sapņiem ir tā vērts. Daudzi autora darbu pētnieki uzskata, ka viņa izteiktais pesimisms balstās vairāk sociālajā struktūrā un kultūrā, ironizējot par optimisma pilno sabiedrību, nevis indivīdu kā atsevišķu vienību.

1969. gadā Bekets saņēma slaveno Nobela prēmiju literatūrā, bet 1984. gadā tika ievēlēts par „Saoi”, iegūstot prestižo Īrijas ievērojamāko un talantīgāko mākslas cilvēku asociācijas atzinību.

Rakstnieka ģimene, iespējams, ir bijusi saistīta ar franču Kalvinistu biedrību un pēc 1985. gada Nantes edikta atcelšanas pārcēlusies no Francijas uz Īriju. Šī teorija gan tiek apstrīdēta un, iespējams, ir nepatiesa.

Semjuels Bekets, dzīvojot Dublinā, no 1923. līdz 1927. gadam studējis franču, itāļu un angļu valodu. Pēc bakalaura grāda iegūšanas Bekets īsu laiku strādāja arī par skolotāju Belfāstā, taču vēlāk pārcēlās uz dzīvi Parīzē. Tieši tur jaunais censonis tika iepazīstināts ar īru rakstnieku, dzejnieku un prozaiķi Džeimsu Džoisu, kas kļuva par nozīmīgu Beketa ietekmes avotu. Strādājot par pētnieku un sekretāru, Bekets rada iespēju pielikt arī savu pirkstu slavenā Džoisa 1939. gada grāmatas „Finegana vāķēšana” sastādīšanā.

1929. gadā Semjuels Bekets publicēja savu pirmo eseju „Dante... Bruno. Viko... Džoiss”, kas aizstāvēja Džeimsa Džoisa darbu un metodes. Šī eseja kopā ar daudzu citu autoru darbiem vēlāk tika iekļauta Džoisa eseju grāmatā. Neilgi pēc tam Bekets nāca klajā ar romānu „Pieņēmums” (Assumption), kas tika publicēts laikrakstā „Transition”. Gadu vēlāk Bekets ar savu poēmu „Whoroscope” izpelnījās arī kādu literatūras balvu.

1930. gadā Bekets atgriezās Dublinā, kur pasniedza lekcijas Trinitijas koledžā. Drīz vien viņš kļuva neapmierināts un vīlies par profesijas izvēli. Negatīvo attieksmi viņš centās parādīt, izspēlējot kādu joku Dublinas modernās valodas biedrībā.

1931. gadā Bekets nolemj pamest akadēmisko karjeru un sāk ceļot pa Eiropu. Šajā laikā viņš izdod vairākas esejas, ieskaitot franču autora Marsela Prusta darbu analīzi „Prusts” (Proust). 1932. gadā Bekets izdod savu pirmo noveli, taču tā negūst nekādus panākumus. Gadu vēlāk Bekets apkopo savus stāstus vienā krājumā ar nosaukumu „Vairāk dūrienu nekā sitienu” (More Pricks Than Kicks). 1935. gadā autors izdod dzejoļu krājumu „Echo’s Bones and Other Precipitates”. Arī viņa romāns „Merfijs” nenesa cerēto atsauksmi un kritiķu novērtējumu.

Semjuelam Beketam ļoti interesēja arī kinematogrāfija. Rīgā dzimušais krievu izcilais kinorežisors Sergejs Eizenšteins neatbildēja uz Beketa sūtīto vēstuli ar lūgumu pieņemt viņu par mācekli, tāpēc jaunā autora plānotais ceļojums uz Maskavu netika realizēts.

1938. gadā Bekets, izvairoties no kāda savedēja uzmākšanās, tika sadurts un teju vai nogalināts. Vēlāk gan Bekets atcēlis visas apsūdzības, jo uzskatījis pāridarītāju par tīkamu un labām manierēm apveltītu cilvēku.

Otrā pasaules kara laikā Bekets pievienojās franču pretestības spēkiem, kur nepilnus divus gadus strādāja par kurjeru. Viņa intelektuālais ieguldījums cīņā pret vāciešiem tika novērtēts ar medaļu, taču pats Bekets par panākumiem frontē nekad nerunāja.

1945. gadā, slēpjoties Francijas ciematā Rouzilionā, rakstnieks pabeidz pirms četriem gadiem iesākto romānu „Watt”. Diemžēl tas tiek izdots tikai 8 gadus vēlāk, proti, 1953. gadā.

Bekets uz brīdi atgriežas Dublinā, kur, apmeklējot mātes istabu, gūst atklāsmi par savu turpmāko karjeru. Šie notikumi tika arī iemūžināti Beketa darbā „Krapa pēdējā magnetofona lente” (Krapp’s Last Tape).

1946. gadā franču filozofa un rakstnieka Žana Pola Sartra žurnālā „Les Temps Modernes” tiek publicēta Beketa esejas „Istaba” (Suite) pirmā daļa. Tā gan vēlāk tiek pārdēvēta par „Beigām” (The End). Diemžēl Beketam neizdodas vienoties ar franču autori Simonu de Bevoiru (Simone de Beauvoir) publicēt atlikušo romāna daļu.

Vēl pirms pazīstamās iekšēja monologa formā izveidotās romānu triloģijas („Molojs”, „Melons mirst” un „Bezvārda”) Bekets iesāk, bet nepabeidz noveli „Mercier and Camier”. Šie ir pirmie autora darbi, kas tapuši franču valodā. Pats Bekets, kura dzimtā valoda ir bijusi angļu, vēlējies rakstīt franču valodā, jo uzskatījis, ka tā ļauj viņam rakstīt, „izvairoties no pārlieku samākslotas stilistikas”. Grāmata tiek izdota tikai 1970. gadā. Darba tulkojums angļu valodā pie lasītājiem nonāk tikai 1974. gadā.

Tai pašā laikā Bekets saraksta savu slavenāko darbu „Gaidot Godo” (Waiting for Godo). Šī absurda teātra luga izcēlās ar to, ka tās saturs bija teju vai bezjēdzīgs un nesniedza skatītājam skaidru atrisinājumu, taču joprojām spēja ieinteresēt un raisīt nopietnas pārdomas. Beketa šedevrs tika izdots 1952. gadā, divus gadus pēc tā sarakstīšanas. Angļu valodas tulkojums tika publicēts 1955. gadā. Interesanti, ka Parīzē jaunais sacerējums guva nopietnu kritiķu un publikas atzinību, bet Londonā gluži pretēji - izpelnījās negatīvu vērtējumu. „Gaidot Godo” pozitīvi novērtēja „The Sunday Times” un vēlāk arī ievērojamais franču teātra kritiķis Kenets Tinans (Kenneth Tynan). Luga vēlāk guva panākumus arī Amerikā.

Lielie panākumi ļāva Semjuelam Beketam turpināt un attīstīt autora karjeru. Viņš sarakstīja vairākas lugas, tostarp „Galotne” (Endgame), jau minēto „Krapa pēdējo magnetofona lenti”, 1960. gadā izdoto „Laimīgās dieniņas” (Happy Days) un arī 1963. gada „Lugu” (Play).

1961. gadā Bekets ieguva prestižo Starptautisko izdevēju balvu. Paralēli savas karjeras uzplaukumam Bekets paklusām apprec sievieti vārdā Sūzena. Šīs laulības gan vairāk ir bijušas saistītas ar mantojuma formalitātēm Francijā. Bekets laika gaitā kļūst arī par režisoru.

1969. gadā Bekets saņem Nobela prēmiju literatūrā. Viņa dzīvesbiedrene gan šo notikumu, ņemot vērā lielo slavas nastu, nodēvē par „katastrofu”.

Gan Bekets, gan arī Sūzena nomira 1989. gadā. Viņi apglabāti „Cimetiere du Montparnasse” kapsētā Parīzē.

Sagatavots pēc ārzemju preses materiāliem

Komentāri (2)CopyDraugiem X Whatsapp
Uz augšu