Bijušais Jaunatnes teātra galvenais režisors Ādolfs Šapiro (17)

Līdzās 20. gadsimta latviešu teātra izcilākajiem režisoriem Eduardam Smiļģim un Alfredam Amtmanim-Briedītim latviešu teātra vēsturē sava vieta ir arī Ādolfam Šapiro. Režisors satikšanos nosaka pulksten 17.30 pie Maskavas Dailes teātra dežuranta. "Varbūt es nokavēšu kādas piecas minūtes, jo man būs nodarbība ar amerikāņu studentiem," pirms intervijas pa tālruni teic Šapiro. Atvēlējis intervijai ne vairāk kā stundu, viņš nokavē nevis piecas, bet 15 minūtes. Šapiro piedāvā doties uz teātra ēdnīcu. "Tikko atcerējos, ka visu dienu neesmu neko ēdis," viņš saka. Pa ceļam līdz ēdnīcai ar Šapiro sasveicinās vairākas aktrises, un katrai no viņām ir režisoram kas svarīgs sakāms — viena sākusi jaunas lomas lasījumu, cita saņēmusi piedāvājumu filmēties. "Mani Maskavā mīl un man uzticas," vēlāk intervijā teiks Šapiro. Ienākot ēdnīcā, viņš piedāvā apsēsties pie tālākā galdiņa un, paņēmis zirņu zupu, ir gatavs sarunai.

Kā nonācāt pie atziņas, ka jākļūst par teātra režisoru? Nav ne jausmas. Man šķiet, ka šī profesija pati izvēlējās mani. Es nedomāju ne par ko citu un pat nepieļāvu iespēju, ka varētu strādāt citā nozarē. Tiklīdz manā priekšā atvērās jauna — teātra — pasaule, es uzreiz sapratu, ka vēlos dzīvot šajā pasaulē un organizēt to. Protams, ir bijuši arī mirkļi, kad gribas uz visu nospļauties un pamest režiju, taču nākamajā rītā atkal viss nostājās savās vietās. Tās ir mirkļa emocijas, kas mani pārņem, kad neizdodas sasniegt cerēto. Bet tā, lai pagrieztu teātrim muguru — neesmu par to domājis, jo tam nekad nav atlicis laika.

Latvijas galvaspilsētā jūs ieradāties 1962. gadā. Kādēļ izvēlējāties tieši Rīgu?

Kā jau dzīvē bieži mēdz gadīties, tas bija tikpat nejauši, cik likumsakarīgi. Nejauši tāpēc, ka Rīga man bija paredzēta tikai kā starppietura ceļā uz Ļeņingradu [tagad Sanktpēterburga], kur man piedāvāja darbu slavenais režisors Nikolajs Akimovs. Kad pirmo reizi ieraudzīju Rīgu un iepazinos ar toreizējo Jaunatnes teātra direktoru Staņislavu Gudzuku, sapratu, ka man ir te jāpaliek. Es bieži mēdzu daudz domāt par otršķirīgām lietām, bet grūtus un svarīgus lēmumus pieņemu momentāni, bez ilgas apdomāšanās. Tas pat nebija pārdomāts lēmums, tā bija sirdsbalss, kas man teica: "Paliec, tev te būs labi!" To lielā mērā noteica Rīgas harmoniskums un cilvēki, kurus es satiku.

Vai ietekme bija arī Eduardam Smiļģim? Mitoloģiskā ziņā — noteikti. Taču — ne vairāk. Jau studiju gados Smiļģis man un maniem kursabiedriem bija kā neaizsniedzama mītiska persona, kas dzīvo un strādā Rīgā. Izšķirošā nozīme manai palikšanai Rīgā bija nevis Smiļģim, bet Gudzukam.

Un jau iepazīšanās dienā Gudzuks jūs aizveda uz Brāļu kapiem...

Jā. Tas man ļoti patika, jo no šīs tikšanās neformālajā gaisotnē es sapratu, ka viņš man vēlas uzdāvināt kaut ko sev tuvu, ar kaut ko padalīties.

Ar ko tad jūs viņam tik ļoti iekritāt acīs?

Es viņam? Iespējams, ka ar savu jaunību, vieglprātību un muļķību. Faktiski izvēli noteica arī tas, ka ar Jaunatnes teātri es biju nedaudz iepazinies tā viesizrāžu laikā. Dailes vai Drāmas teātris tas nevarēja būt, jo latviski es toreiz nezināju neviena vārda, bet Jaunatnes teātrim bija arī krievu trupa, un tas bija viens no palikšanas iemesliem.

Jums, jaunajam režisoram, Rīgā nemaz nebija tik izcili sadzīves apstākļi...

Es ilgu laiku nodzīvoju viesnīcā "Sports" pie pašas dzelzceļa stacijas. Tomēr tas bija sīkums, par kuru nedomāju laikā, kad caurām naktīm iestudēju savu pirmo izrādi. Gudzuks uz mani bija dusmīgs par to, ka es mēģināju līdz vēlai naktij, liekot aktieriem strādāt gan dienu, gan nakti. Galvenais tolaik bija pašrealizēšanās iespēja, iespēja mēģināt ar savu kompāniju, kas pakāpeniski veidojās teātrī. Sadzīviskās problēmas novirzījās apziņas perifērijā.

Tomēr, jau strādājot Rīgā, apsvērāt idejas par sava teātra atvēršanu Jaltā ar filiālēm Maskavā un Rīgā. Tā nebija mana, bet dramaturga Alekseja Arbuzova ideja. Viņš bija mans tuvs draugs un dramaturgs, kura lugas savulaik daudz iestudēju. Viņam šī ideja dzima pašā "perestroikas" sākumā — kādā 1986. vai 1987.?gadā. Es gan varu kļūdīties ar skaitļiem, jo tos slikti atceros — parasti, kad aizpildu anketas, izrādās, ka esmu sēdējis vienā klasē kādus trīs gadus.

Savu teātri veidojot

Pārlūkojot jūsu iestudējumu sarakstu, var teikt, ka jūsu dramaturgi bija Aleksejs Arbuzovs un Gunārs Priede. Protams. Man šobrīd ir grūti atcerēties labākos iestudējumus, jo par tiem domāju tikai tad, kad man kāds par tiem atgādina. Es gan vairāk atceros viņus nevis kā dramaturgus, bet kā sev tuvus, ārkārtīgi talantīgus draugus, kuri man daudz ko nozīmē. Lai kā mainītos laikmets, viņu darbi vienmēr ir aktuāli un mūsdienīgi tieši poētiskuma dēļ. Es negribu teikt, ka viņi teātrī pārstāvēja reālistisko žanru. Piemēram, Arbuzovs lieliski pārzināja psiholoģisko teātri, taču viņš rakstīja pasakas, stāstiņus, nevis kā Gorkijs vai Čehovs — dziļo dzīves filozofiju.

1975. gadā jūsu iestudēto Čehova "Ivanovu" Jaunatnes teātrī aizliedza. Kādēļ?

Kaut arī Uldis Pūcītis izcili atveidoja Ivanovu, avīzē "Pravda" parādījās raksts, ka šajā iestudējumā Ivanovs zīmējas kā pele laidarā. Mēģināja piešūt vēl daudz ko. Divas dienas pēc "Pravdas" raksts parādījās arī "Komsomoļskajā pravdā", tad "Kultūrā" un... izrādi aizliedza. Ļoti žēl, jo "komsomolkā" uzrakstīja, ka izrādei ir reliģiozs fināls. Es to patiešām pārdzīvoju, jo līdz tam manā praksē izrāžu aizliegšana bija kas ārkārtējs. Jā, bija situācijas, kad nācās iestudējumus aizstāvēt un vilkt caur neskaitāmām cenzūrām, kā tas bija ar Gunāra Priedes sarakstītajiem "Aivaru gaidot" un "Ugunskurs lejā pie stacijas". Šīs abas izrādes īpaši pētīja. Nezinu, kam viņi neuzticējās — man vai Priedem, taču tāda jau bija toreizējā Kultūras ministrijas funkcija — aizsargāt. Tikai man nav skaidrs, no kā un ko aizsargāt. Uz "Ugunskurs lejā pie stacijas" pieņemšanas izrādi ieradās vai visa LPSR milicijas vadība. Šā iestudējuma valoda bija estētiska, bet uzraudzītāji bija reālistiskā teātra atbalstītāji un piekritēji. Izrādē parādījās absurda un paradoksa elementi, daži formāli eksperimenti, ko klasificēja kā "negatīvo ietekmi". Man šķiet, ka viņi paši nezināja, kas ir šī " ietekme" un kas ir ietekmētājs.

1977. gadā kļuvāt par saimnieku divām skatuvēm. Kā mainījās jūsu dzīve pēc Dailes teātra vecās skatuves nodošanas Jaunatnes teātra latviešu trupai?

Kļuva daudz grūtāk, jo teātra centrs joprojām palika Lāčplēša ielā 37 [kādreizējā Jaunatnes teātra krievu trupas ēka]. Katru gadu mums teica, ka teju, teju vēsturiskajā Smiļģa Dailes teātra ēkā sāksies kapitālais remonts. Šā iemesla dēļ mēs pat īsti nesākām to apdzīvot, jo?— kaut arī tās bija labas, tomēr mums svešas mājas. Protams, skatuvi mēs apdzīvojām brīnišķīgi — te man izdevās uzvest lielisku Ibsena "Pēru Gintu", Brehta "Trešās Impērijas bailes un posts" un citus darbus. Diemžēl ar pārējo ēkas daļu mums tas neizdevās — tā nekļuva mīļa un tuva. Iespējams, tas bija liels mīnuss, taču tam ir attaisnojums — mums visu laiku solīja rekonstrukciju un mēs pat piedalījāmies projektu izstrādē. Toreiz domājām — tiklīdz ēku izremontēs, sauksim to par savu un apdzīvosim pa īstam. Domāju, ka teātra īstā sirds joprojām palika Lāčplēša ielā 37.

80. gados jūs dāvājāt teātrim jaunu aktieru kursu. Kā izvēlējāties savus aktierus?

No vienas puses — tā bija katra individuālo spēju un talanta analīze, no otras — estētiskās tuvības vai saderības pārbaude. Pašā pēdējā brīdī pirms lēmuma pieņemšanas uzdevu sev jautājumu: ar kuriem no šiem jauniešiem es gribētu pavadīt turpmāko laiku teātrī — uz skatuves, mēģinājumos un pārrunās? Tas, ka daži no viņiem joprojām ir teātrī, bet daži pameta šo profesiju, ir daudzu apstākļu un sakritību kopums. Tas bija lielisks kurss tieši ar to, ka katrs no viņiem bija spilgta individualitāte, kas papildināja cits citu. Es uzskatu, ka kursu par labu var saukt tad, ja katram cilvēkam tajā ir kaut kas, ko dot otram un ņemt no citiem. Vispār — īsts ansamblis ir organisms, kas pats sevi vada. Režisora uzdevums ir radīt šādu ansambli.

Tomēr jūs jaunajiem aktieriem liedzāt iespēju studiju gados pašiem kontrolēt savu radošo darbību ārpus studijām.

Es gribēju viņus pasargāt no teatrāliem štampiem, no sliktu piemēru pārmantošanas, no citu aktieru atdarināšanas. Tikko uzņemtajam kursam es uzstādīju striktu noteikumu — četrus studiju gadus veltīt tikai mācībām. Šajos gados es viņus nelaidu uz skatuves pat savā teātrī. Es gribēju, lai, beiguši mācības, viņi ienāktu teātrī kā jaunas personības. Diemžēl bieži mēdz gadīties tā, ka jauns, talantīgs aktieris, nokļūstot profesionāļu vidē, vispirms pārņem negatīvās īpašības. Protams, izplatīta ir arī prakse, kad tikko mācības uzsākušus jauniešus cenšas pēc iespējas ātrāk laist uz skatuves, lai viņi ātrāk apgūtu profesionalitāti. Es uzskatu, ka tas nav pareizi, jo teātrī ir līdzīgi kā sportā — labs spēlētājs savā komandā var izrādīties labs, bet, pārejot uz citu komandu — izgāzties, jo svarīga ir saspēle un kontakti komandas iekšienē. Tā ir atmosfēra, kurā attīstās individualitāte. Man likās, ka teātrim daudz lielāks ieguvums būs jaunas komandas ienākšana — ar savu estētiku, priekšstatiem par dzīvi un teātri.

1985. gadā jūs ievedāt jaunos aktierus teātrī ar izrādi "Trešās impērijas bailes un posts", bet pēc gada iestudējāt "Sniegotos kalnus". Abi iestudējumi bija pārdroši un tam laikam pat riskanti. Vai vēlējāties būt revolucionārs teātrī?

Es nekad neesmu gribējis būt revolucionārs. Ja gribētu tāds būt, nebūtu izvēlējies režisora profesiju. Faktiski šajā pašā sarakstā var minēt arī ar krievu trupu iestudēto "Rīt bija karš" un "Centrifūga". Es jutu iekšēju nepieciešamību pateikt savas domas par tēmām "personības kults" un "totalitārisms". Tādēļ uzvedu savdabīgu triloģiju: "Rīt bija karš" bija stāsts par Staļina laiku un personību, "Trešās impērijas bailes un posts" — par hitlerisko Vāciju, bet "Sniegotie kalni" — par Mao Dzedunu un Ķīnu. Vadmotīvs bija individualitāte un totalitārisms. Varu teikt, ka individualitātes un sabiedrības, personības un totalitārisma jautājumi mani ir nodarbinājuši vienmēr. Kas attiecas uz manu izvēli par Brehta darba iestudēšanu jaunajiem aktieriem, tad uzskatu, ka aktiera audzināšanu jāveic ar pašu nozīmīgāko gan saturiski, gan mākslinieciski. Protams, pastāv uzskats, ka aktierim ir tikai jāapgūst vodeviļa, soneti, vēl šis un tas, un tad, ienākot teātrī, viņš spēs radīt, bet es uzskatu, ka režisora uzdevums nav audzināt aktieri, bet veidot personību un individualitāti ar savu pasaules uztveri. Izstrādāt viņam saikni ar ārpasauli un radīt savu priekšstatu par to, veidot viņa vērtību skalu. No otras puses, protams, iepazīstināt viņus ar visām būtiskākajām teātra sistēmām. Savus jaunos aktierus es iepazīstināju gan ar psiholoģisko teātri, gan ar Brehta teātri. Brehts vispār ir viens no izcilākajiem teātra reformatoriem, un, kā jau es teicu, mācīt vajag tikai būtiskāko. Šādus darbus vajag uzticēt tieši jaunajiem, kuri ir brīvi no štampiem.

Savu teātri zaudējot Pirms 14 gadiem, 1992. gada vasarā, notika tas, ko neviens negaidīja — tika likvidēts Jaunatnes teātris.

Joprojām to uzskatu par neticami dramatisku momentu gan savā dzīvē, gan savu aktieru un bijušo audzēkņu likteņos. Iespējams, arī Latvijas teātra dzīvē, taču es neesmu tiesīgs par to runāt. Domāju, ka lielākajai daļai no mums tas bija nozīmīgs pagrieziena punkts: dažiem ārpus teātra dzīve iegāja normālās sliedēs, dažiem... nu, dzīvē visādi mēdz gadīties. Tomēr nekas nespēs mainīt to īpašo sajūtu, kas izveidojās starp mani un lielāko daļu aktieru. Es nedrīkstu absolutizēt — tas tomēr bija teātris, kurā bija arī savi konflikti, dažāda lietu būtības uztvere. Vissāpīgākais, ka tas notika tieši Rīgā. Protams, visās bijušajās padomju republikās 80. gadu nogale bija grūts periods teātru dzīvē — mainījās uztvere, ekonomiskā situācija, skatītājs attālinājās no teātra, tomēr es neesmu dzirdējis, ka būtu likvidēts vēl kāds teātris. Ne Lietuvā, ne Igaunijā, ne Krievijā nekas tamlīdzīgs nenotika.

Cik liela bija toreizējā kultūras ministra Raimonda Paula loma šajā notikumā? (Ļoti ilga pauze, kurā Šapiro acs kaktiņā parādās asara.) Kāda gan var būt cilvēka loma, kurš paraksta pavēli par teātra likvidēšanu?

Vai jūs varētu sadarboties ar Raimondu Paulu kā komponistu kādā no iestudējumiem?

Nē. Es to nevarētu. Man ir svarīga ne tikai cilvēka meistarība, bet arī cilvēciskā tuvība, domāšanas līdzība, cik vien tā ir iespējama. Es nevarētu ar Paulu sastrādāties. Nekādā ziņā. Kāpēc man tas būtu jādara? Vienmēr esmu augsti vērtējis paša izcīnīto brīvību un tiesības iestudēt tās lugas, ko es pats vēlos, strādāt ar tiem cilvēkiem, ar kuriem es pats vēlos. Tas arī dod daudz lielāku māksliniecisko kvalitāti.

Vai kāds jums ir piedāvājis atkal strādāt Rīgā?

Jā. Piedāvājumi šo gadu laikā tika izteikti turpat no visiem Latvijas teātriem, ieskaitot Nacionālo operu. Pagaidām es visiem atsaku.

Tas ir aizvainojums?

Nē. Vienā teikumā to nevar aprakstīt. Man ir bail. Un smagi. Bet aizvainojums tas nav. Uz ko tad lai apvainojos? Uz cilvēkiem? Nē. Vienkārši pārāk daudz kas mani vieno ar šo pilsētu, šo valsti — tas ir kaut kas dārgs. Kas saistās ar teātra likvidēšanu — arī sāpīgs. Vēl tagad es bieži vien domās pastaigājos pa Rīgas ielām — es redzu katru māju, ielu un cilvēkus. Man ir bail, ka, atgriežoties Rīgā, es dzīvošu pagātnes gūstā un man būs smagi.

Pēc teātra zaudēšanas Rīgā esat bijis tikai divas reizes.

Viesizrāžu laikā es nokļuvu slimnīcā. Nākamreiz Rīgā es biju uz Staņislava Gudzuka bērēm — tikai vienu dienu. Atbraucu atvadīties no viņa un tajā pašā vakarā aizbraucu. Tiesa gan, es bieži tiekos ar rīdziniekiem — viņi brauc gan uz Maskavu, gan Tallinu, kad es tur strādāju. Es arī cenšos sekot līdzi notikumiem Latvijā — lasu presi. Protams, es ļoti gribētu atgriezties.

Ja jūs atgrieztos, ko jūs iestudētu un ar kuriem aktieriem?

Tas ir jautājums, kas nodarbina arī mani. Tā ir liela problēma, jo es nevaru atgriezties Rīgā un kaut arī svešā, bet labā teātrī uzvest "dežūrizrādi". Ar kuriem aktieriem strādāt, lai pārējie neapvainotos? Man bija divas trupas — latviešu un krievu, un tas šo jautājumu padara sarežģītu. Nedrīkstu arī atgriezties pie jau iestudētiem darbiem.

Jūsu praksē nav pārāk bieži sastopama iestudējumu atkārtota uzvešana...

Jā. Grūti izšķirties, ar kādu materiālu strādāt. (Ilga pauze.) Pārāk daudz problēmu.

Dzīve Maskavā

Kā esat iejuties Maskavā?

Mani Maskavā mīl un man uzticas. Tagad esmu brīvmākslinieks, jo apzināti negāju ne uz vienu no tiem teātriem, kuri man piedāvāja darbu. Domāju, ka teātrim patīk kontrasti, un dzīvei teātrī arī ir jābūt kontrastu pilnai. Viens ir sevi pilnībā ziedot tikai vienam teātrim, kā tas bija Rīgā — 30 gadus mēģinot, vai arī strādāt tā, kā es darbojos tagad. Tam ir gan savas priekšrocības, gan trūkumi. Es iestudēju izrādes MHAT, Tabakova teātra studijā, Vahtangova teātrī, arī ārzemēs — Igaunijā iestudēju Brehtu un Turgeņeva "Tēvus un dēlus". Periodiski pasniedzu augstskolās. Esmu arī Samāras teātra konsultants. Esmu nolēmis sevi atbrīvot no jebkādu organizatorisko jautājumu risināšanas, ļaujot darboties tikai mākslā.

Vai neesat domājis par sava teātra izveidošanu Maskavā?

Nu, cik tad teātru savas dzīves laikā viens cilvēks var radīt? Visbiežāk — vienu. Mans teātris jau bija, un par to joprojām atceras. Man tas ir ļoti pārsteidzoši, bet?— patīkami. Kad es strādāju savā teātrī, es pat iedomāties nevarēju, ka tas ir tik pazīstams un tā darbus ir redzējuši tik daudz cilvēku. Dažus gadus pēc Jaunatnes teātra likvidēšanas es vispār nekur īsti negribēju apmesties, cerot, ka viss vēl var mainīties un es varēšu turpināt strādāt Rīgā. Es gaidīju, ka mani kāds uzaicinās, pasauks. Pēc dažiem gadiem kļuva pilnīgi skaidrs, ka es vairs nevienam Rīgā neesmu vajadzīgs. Tad arī izvēlējos Maskavu. Faktiski tobrīd es nemaz nevēlējos veidot jaunu teātri, jo pārāk ilgu laiku biju pavadījis sava teātra gūstā.

Ko jūs tagad gribētu sacīt saviem bijušajiem aktieriem?

Vispirms jau to, ka es viņus mīlu un ļoti labi atceros. Viņi visu laiku tā vai citādi ir blakus man. Tas ir galvenais. Daudz kas no tā, ko es tagad daru teātrī, ir cieši saistīts ar to pieredzi un emocijām, kas ir saistītas ar to, ko izjutu, būdams kopā ar savējiem.

Kādreiz rakstījāt, ka vēlaties uzņemt mākslas filmu. Vai šī doma ir joprojām? Es gribētu. Ir jau ļoti daudz kā tāda, ko es gribētu, bet reālā dzīve — mēģinājumi teātrī — man neļauj izšķirties par šādu soli.

Kuru vietu jūs saucat par savām mājām?

Maskavu, kaut gan es uzreiz piebilstu, ka esmu Rīgas režisors, kurš strādā Maskavā. Faktiski esmu kļuvis par maskavieti, taču sevi vairāk izjūtu kā rīdzinieku. Man ir dzīvoklis Maskavā, netālu no teātra. Jāteic, ka Rīgas rūgtumu man palīdzēja mazināt maskaviešu izrādītā mīlestība. To izrādīja gan nelaiķis Oļegs Jefremovs, gan Oļegs Tabakovs, gan Marks Zaharovs, arī Anatolijs Vasiļjevs. Viņi visi izrādīja man praktisku iejūtību, sirds siltumu un mīlestību. Maskavā es jūtos mājīgi.

Raimonda Paula viedoklis par Ādolfu Šapiro:

"Mums bija konfiktsituācijas, kas ir aprakstītas viņa grāmatās. Domāju, ka mani viņš nespēj redzēt ne acu galā, jo uzskata, ka tieši es esmu sagādājis viņam visvairāk nelaimju. Lai viņš paliek pie saviem uzskatiem, es palikšu pie saviem. Negribu iedziļināties, bet varu tikai ieteikt izlasīt Veidemanes grāmatā interviju par mani ar aktrisi Dinu Kupli, kura pavisam citādā gaismā skatās uz notikušo. Mēs varam ilgi meklēties un kašņāties, kurš bija vainīgs. Vienīgais, kas man nepatika?— ka tam visam tika pievilkts nacionālais jautājums un politika. Kaut kā neloģiski sanāk — es, cilvēks, kurš savas dzīves labākos gadus pavadījis teātros, tagad ņemtu un likvidētu kaut ko. Tur bija kaut kāds iekšējs iemesls. Es uz viņu ļaunu prātu neturu, bet arī viņam šo to vajadzētu pārdomāt un paskatīties arī pašam uz sevi."

Rīgā viņš var iestudēt izrādes, ja grib — viņam to neviens nevar liegt, bet vai man vajadzētu ar viņu strādāt? Domāju, ka tas nav nepieciešams. Es viņam novēlu panākumus radošajā darbībā.