Neatlaidība uzveikt vēzi (20)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Profesores Ainas Mucenieces ieguldījums medicīnas zinātnē saistās ar cilvēces cerībām uzveikt vēzi. Zinātniecei izdevās paveikt neticamo — radīt pretvēža preparātu Rigvir. Varētu domāt, ka zinātniskais atklājums ir ļāvis profesorei baudīt pārticīgas vecumdienas, taču situācija ir gauži citāda.

Zinātniece šogad piedzīvo savu astoņdesmit otro vasaru. “Mana dzīve ir bijusi ļoti gara. Esmu tik daudz ko piedzīvojusi, ka man vairs nav spēka,” atzīst profesore, kuras zinātniskais atklājums — preparāts Rigvir — radīja apvērsumu cīņā ar vēzi. Ne Mucenieces kundze, ne arī viņas darba cienītāji nesaskaitīs, cik cilvēkiem dzīves laikā profesore ir palīdzējusi. Tomēr gandarījums par paveikto mijas ar vilšanās izjūtu par šo laikmetu, arī valsti un tā saukto patērniecisko orientāciju, kas sirmajai kundzei ir sveša un nepieņemama.

“Piedzimsti, iepērcies un nomirsti,” tā par šo laikmetu skaudri ironizē zinātniece, uzsverot, ka mēs tikai ļaujamies globalizācijas vilinājumam, bet neapzināmies tās postošo ietekmi un sekas.

Visu dzīvi Mucenieces kundze, godprātīgi kalpojot medicīnai, ir spītējusi allaž tuvu stāvošai nāvei. “Dzīvībai nav cenas, un medicīna nevar būt bizness. Tā ir mīlestība,” pārliecinoši uzsver sirmā kundze.

Viena diena, kas...

Mucenieces kundzes gaišais prāts glabā neizdzēšamas atmiņas, kuras kā zīmīga nodaļa sākās kādā liktenīgā dienā — 1941. gada 27. jūnijā. Septiņpadsmit gadu veca Rīgas meitene, atvadījusies no mātes, devās uz lekcijām Viļa Olava komercskolā, bet tovakar mājās neatgriezās. Viņa neatgriezās arī ne pēc nedēļas vai mēneša. Bija sācies karš. “Gāju pa ielu un pēkšņi dzirdēju šāvienus, tad man uzlika uz pleciem Sarkanā Krusta somu, iedeva šauteni un teica, ka jāiet uz Juglu pārsiet ievainotos. Vācieši bija sākuši uzbrukumu. Dega mājas, cilvēki kliedza un krita nāvē. Domāju, ka neizdzīvošu. Tajā naktī nokļuvu Siguldā, tad Smiltenē, vēlāk ar mašīnu līdz Igaunijai un Kingisepai.”

Šiem notikumiem sekoja mācības medicīnas māsu skolā Baškīrijā, Tirleānā, nosūtījums uz Jaroslavļas pilsētas kara hospitāli, kur jaunā un nepieredzējusī meitene iepazina šaušalīgās realitātes vaigu.

Dzimtenē viņa atgriezās tikai pēc trīsarpus gadiem. Kara hospitālī, kur palīdzēja ievainotajiem. “Bija tik daudz cietušo, ka mēs pat nevarējām visiem pieiet klāt. Bez zināšanām un prasmēm kādam karavīram esmu pat nogriezusi kāju, jo bija skaidrs, ka tas ir jādara. Tie skati ir neaizmirstami un cilvēku maina uz visu mūžu. Esmu redzējusi, kā ievainotie karavīri, kuri patiesībā bija vēl puikas, murgos sauca māti vai nesamaņā lūdza, lai pakasa viņa amputēto roku vai kāju... Karš ir briesmīgs, tās šausmas nav prātam aptveramas. Zinu, ka bads spēj nogalināt cilvēcību. Mēs, jaunas meitenes, jau kuru dienu neēdušas, pat apsvērām domu nomušīt dzelzceļa strādnieku, kurš mums zināmā laikā un vietā gāja pakaļ rupjmaizes doniņai. Atceros, man laimējās iegūt mazliet cukuru, taču somā tas nejauši salipa ar ziepēm... Ai, tas bija briesmīgi, pietiek atgriezties šajās atmiņās, lai pašreizējā dzīve vairs nešķistu tik bēdīga.

Kad atgriezos no kara, gāju meklēt savu mammu. Par laimi, viņa vēl bija dzīva...” Un dzīve bija jāsāk no jauna.

Zinātnes iedvesmota

Divdesmit viena gada vecumā es uzzīmēju ceļa stabu, kuram ir četri ceļa rādītāji — manas turpmākās dzīves iespējamie virzieni. Viens — kļūt par ģimenes cilvēku, māti, jo radīt pēcnācējus ir viens no svarīgākajiem cilvēka dzīves uzdevumiem. Otrs — vidusskolā man ļoti patika apcerēt, filozofēt, tāpēc bija doma mācīties par literatūras kritiķi. Trešais — darboties kā praktizējošai ārstei. Nu un ceturtais — par spīti visam, kļūt par zinātnieci. Varētu teikt, ka darboties zinātnē mani mudināja profesora Kristapa Rudzīša lieliskās lekcijas.

Kopš 1946. gada Mucenieces kundze strādāja Latvijas Zinātņu akadēmijas Mikrobioloģijas institūtā vispārējās un medicīnas mikrobioloģijas sektorā, paralēli tam piecus gadus profesores darbavieta bija tagadējā Paula Stradiņa universitātes klīnika. No 1965. līdz 1989. gadam vēža viroterapijas laboratorijā profesore organizēja pētniecisko darbu. Taču zīmīgākais laiks profesores zinātniskajā gājumā sākās 1959. gadā, jo togad kopā ar virusālās etioloģijas pētnieku grupu tika sākti ļaundabīgo audzēju pētījumi.

Nu jau vairākus gadus Mucenieces kundze pacientus nepieņem. Tiesa, izņemot vienu sievieti, kurai esot ļoti smags veselības stāvoklis. “Vai dieniņ, kādreiz es strādāju ar tūkstoš līdz diviem tūkstošiem cilvēku gadā... Mans dzinulis allaž ir bijusi griba un milzīga zinātkāre. Esmu ļoti daudz lasījusi un vienmēr bijusi priecīga uzzināt, ka citi zinātnieki ir nonākuši pie tādiem pašiem secinājumiem kā es. Man vienmēr ir bijusi pienākuma izjūta, vēlme strādāt. Reizēm lasu savas grāmatas un brīnos, vai tiešām es to visu esmu sarakstījusi...

Tikai pēc 40 gadu vecuma sapratu, ka, nemitīgi strādājot, esmu bijusi liela egoiste, jo neveltīju pietiekami daudz laika ģimenei. Man pat bija vienalga, kas man mugurā, vienmēr esmu bijusi pārņemta ar darbu. Piemēram, tulkojot fiziologa Pavlova grāmatu no krievu valodas, es pilnībā atrāvos no realitātes. Man bija svarīgi apliecināt sev, ka es to varu.”

Drīz pēc Padomju Savienības sabrukuma profesore Muceniece kopā ar kolēģiem medicīnas zinātniekiem Rutu Brūveri un Andri Fersatu dibināja imunoloģijas laboratoriju Latima, kurā desmit tās pastāvēšanas gados tika noteikts 2000 analīžu Černobiļas katastrofas likvidatoriem un vairāk nekā 1000 analīžu dažādu patoloģiju slimniekiem. Diemžēl finansiālu apsvērumu dēļ 2002. gadā laboratorijas darbs tika pārtraukts.

Brīnumu nav, bet ir cerības Viens no nozīmīgākajiem zinātnes veikumiem, ko profesore ir sasniegusi, ir pretvēža biopreparāta Rigvir izstrāde, kas līdz šim ir efektīvākais Latvijā radītais līdzeklis cīņā ar vēzi. Mucenieces kundzes kolēģe un bijusī audzēkne Guna Feldmane ir radījusi arī imūnmodulatoru — larifānu. Kompleksa šo preparātu lietošana ir sevišķi iedarbīga melanomas ārstēšanā.

“Ar vīrusa palīdzību ārstēt vēzi — tā ir fantastiska doma, kas parādījās pagājušā gadsimta sākumā. Jau pirms Pirmā pasaules kara vēzi esot ārstējuši ar trakumsērgas vakcīnu un vēl citiem vīrusiem.

Man izdevās atrast vīrusu, kas nav cilvēkam bīstams. Šis vīruss ir atrodams veselīgu bērnu zarnās. Atšķirībā no ķīmijterapijas un apstarošanas šie preparāti neatstāj smagas sekas uz pacienta orgāniem. Par to, ko es atklāju septiņdesmitajos gados, pasaulē sāka runāt tikai deviņdesmito gadu sākumā. Lasot gan Japānas, gan Amerikas zinātnieku izdarītos secinājumus, es it kā ar pirkstu braucu pa savu grāmatu.”

Tik daudz dažādu mītu ir dzirdēts par vēža rašanos un ārstniecību, ka nenociešos par tiem pavaicāt profesorei. Viņas atbilde ir strikta un nelokāma: “Pārāk ilgi strādāju onkoloģijā, lai varētu teikt, ka brīnumi nenotiek. Kā zinātniece uzskatu, ka visam notiekošajam ir reāls pamatojums. Galvenais ir agrīna diagnostika, taču visās valstīs šī diagnostika izmaksā bargu naudu.”

Mucenieces kundze pirmā Latvijā izdalīja bērnu triekas vīrusu. “Zinātne ir atkarīga no dzīves situācijas. Bija bērnu trieka, tad vēzis, tagad aktuāls ir AIDS,” teic profesore.

Nupat zinātniece ir pabeigusi darbu pie apjomīgas zinātniskas monogrāfijas par vēža viroterapiju un imūnstatusa vērtēšanu. Pagaidām vēl nav zināms, kad šis darbs nāks klajā, jo daudz kas atkarīgs no sponsoriem.

“Es to nespēju pieņemt...”

Varētu domāt, ka zinātniskais atklājums ir ļāvis profesorei baudīt pārticīgas vecumdienas, taču situācija ir gauži citāda. “Man bija jāsamaksā pieci tūkstoši latu, lai likumiski varētu noformēt savu izgudrojumu, lai likums to aizsargātu. Man pateica: ja es to neizdarīšu, tad šis izgudrojums tiks nozagts. Bet kur es varēju dabūt tādu naudu?! Radi bija spiesti ieķīlāt māju... Un tā 2002. gada 20. oktobrī saņēmu Latvijas Republikas Patentu valdes izsniegtu patentu. Godīgi sakot, es vēlējos, lai latviešu tautai būtu ar ko lepoties. Mums jau nav nekā, tāpēc arī mums nav pašapziņas,” atzīst Mucenieces kundze. Sirmā profesore neslēpj savu smeldzīgo šodienas redzējumu. “Konkurences nosacījumi ir postoši, tā ir slepkavība. Pēdējā laikā man ir ļoti grūti, es nespēju pieņemt to, ko rāda televīzija, raksta prese, mani tas nomāc. Pat mūsdienu jaunieši zina dzīves īsto vērtību — liela alga, māja, mašīna...” Mucenieces kundzei ir smagas problēmas ar veselību. Viņa sirgst ar hipertoniju un pēdējos gados redz tikai ar vienu aci. “Četrdesmit septiņus gadus ar vienu aci skatījos mikroskopā, tagad tā ir kļuvusi neredzīga. 1992. gadā aizgāju pensijā, neviens netic, bet valsts man piešķīra pensiju 15 latu.”

“Vai es ticu Dievam? Es ticu dabai, man ir Saules dievs, Meža māte. Jēzus Kristus mācība man ir pieņemama, jo tā māca, kā otram nedarīt pāri, taču es nesaprotu, kāpēc Dievam bija jānogalina savs dēls, ja pēc tam pasaule piedzīvoja Hitlera un Staļina radītās šausmas. Cilvēkā ir neiznīdējama ļaunuma sēkla, un ļaunākie cilvēki uz šīs planētas ir baltās rases pārstāvji, jo viņi nemitīgi salīdzinās un grib būt cits par citu pārāki.

Kā bioloģe es domāju, ka mēs uz šīs planētas esam uzsēti. Iespējams, kādas citas radības, kurām ir atšķirīga laika vienība, mūs reizi tūkstoš gados atbrauc novērot.”

Nojaušot Mucenieces kundzes smago dzīves gājumu, jājautā — cienījamā profesore, kad jūs esat bijusi patiesi laimīga?

“Darbs ir mana laime. Esmu gandarīta, ka manas pūles ir nesušas augļus, un pateicīga par to, ka man ir bijusi tik iespaidīga dzīve, ka nenokļuvu koncentrācijas nometnē vai Sibīrijā. Lai arī man pašai vairs nav spēka, es ļoti gribētu uzrakstīt savas domas par sirdsapziņu. Raiņa vārdiem sakot, sirdsapziņa ir saule cilvēkā. Sirdsapziņa ir mans Dievs. Es uzskatu, ka bioloģiski mūsu gēnos paaudžu paaudzēs iekodējas izpratne par labo un ļauno. Mēs daudz runājam par sirdsapziņu, bet diemžēl lielākoties šīs domas paliek tikai vārdu līmenī.”

Ar Mucenieces kundzi runājam par laimi, par Dievu un darbu, bet ne par dzīves jēgu, kas daudzu cilvēku prātus aizvien turpina nomocīt. Gribas domāt, ka cienījamajai profesorei tādiem niekiem neatliek laika — ir jāpalīdz cilvēkiem.

Komentāri (20)CopyDraugiem X Whatsapp

Tēmas

Uz augšu