Kas bērnībā pamudināja sportot?

– Laikam jau neviens tā īpaši neskubināja, ar sportu sāku nodarboties, mācoties 2. klasē. Mamma par mani teic, ka esmu sācis skriet jau no deviņiem mēnešiem (smejas). Sākumā nodarbojos ar skriešanu. Šajā vieglatlētikas disciplīnā trenējos vairāk nekā piecus gadus. Bet skolas laikā darbojos arī basketbolā, futbolā. Tolaik vēlējos apgūt arī kādu no cīņas veidiem, piemēram, kikboksu vai taiboksu.

Vienā brīdī viss apnika, un vairs nedarīju neko. Tā kā mana tagadējā trenere Valentīna Eiduka ir mūsu ģimenes draudzene, viņa mammai bija ieteikusi, lai pamēģinu trenēties pie viņas. Taču sākumā pat nezinājām, kas tas ir par sporta veidu. Aizgāju, un izrādījās, ka māca šķēpa mešanu. Atzīšos – sākumā jau nepatika. Bet tad, kad vienā sezonā sāka veikties, ieguvu kausus, medaļas un diplomus – aizrāvos. Ko tad vēl vairāk četrpadsmitgadīgam puikam vajag? Sāku nopietni trenēties. Līdz ar to arī rezultāti ar katru gadu bija labāki, un jau savā vecuma grupā iekļuvu pirmajā trijniekā.

Vai tas viss notika Rīgā?

– Jā. Tētis ir no Pļaviņām, bet mamma gan man ir no Kuldīgas rajona Turlavas pagasta. Ķoniņos joprojām dzīvo mani krustvecāki Inita un Juris Peniķi.

Iznāk, ka dzimtas saknes ir mūsu pusē?

– Tā ir. Tikai smalki dzimtas vēsturi izstāstīt nevaru, jo nezinu. (Kad pēc sarunas sazvanāmies ar Vadima krustmāti Initu, viņa pastāsta, ka sportista mamma dzimusi astoņu bērnu ģimenē, dzimtās mājas ir Atālmauļas Ķoniņos. "Vadima vectēvs bija izsūtījumā lēģerī Vorkutā, bet vecmāmiņa ar bērniem tikusi atsevišķi aizsūtīta uz Sibīriju. Vadima vectēva brālis bija ģenerālis Mārtiņš Peniķis," saka I.Peniķe. Viņa ar dzīvesbiedru Juri tagad abi saimnieko Atālmauļās.)

Vai pie krustvecākiem tu brauc ciemos?

– Reti jau iznāk. Taču viņi mūs nupat apciemoja Kuldīgā treniņnometnes laikā.

Dzirdēts, ka arī lielajiem sportistiem uznāk brīdis, kad sportošana apnīk.

– Visiem jau apnīk. Tāpat jau arī ir ar darbu, pienāk brīdis, kad to vairs darīt negribas. Cik tad var, katru dienu vienu un to pašu!

Man, piemēram, sākumā bija periods, kad viena sezona laba, ot ra – sliktāka. Domāju, varbūt nav vērts cīnīties. Likšos mierā, taču trenerīte palēnām spieda, sacīja, ka izdosies. Tādi brīži ir arī šodien.

Tātad trenere strādā arī kā psiholoģe?

– Tā varētu teikt. Taču šodien jau šķēpmešana ir mans darbs, un ar to pelnu iztiku. Bet agrāk gan trenere uzmundrināja, pārliecināja, ka varu aizmest. Tikai par to jācīnās, jātrenējas. Protams, nebija jau tā, ka ņēma aiz ausīm un vilka uz treniņiem. Viņa to tā smalki mācēja pateikt. Taču ir bijušas reizes, kad man tika pateikts, ka uz treniņiem varu nenākt. Es arī negāju. Abi bijām sadusmojušies. Pēc divām dienām vai nu pats atkal gāju, vai arī trenere piezvanīja. Pa 11 gadiem šķēpmešanā visādi gadījumi bijuši.

Vai nevēlēšanās trenēties nav saistīta arī ar veselības problēmām?

– Nē. Ja tu esi profesionālajā sportā, tad ar savu veselību pašam arī jārēķinās. Tas nav tā, kā citi saka – sportošu tāpēc, lai būtu veselība labāka. Sportistam par to maksā, un pats tādu dzīvi viņš izvēlējies. It kā jau vajadzētu būt tā, ka veselībai jāuzlabojas, bet principā tā tomēr iet uz slikto pusi.

To var just, vai tikai tu tā domā?

– Brīžiem var just. Ir daudz traumu. Man bijis plīsums cirksnī, lūzums elkonī, sāpes potītē, plecā. Citiem ir problēmas arī ar muguru.

Kas ar to visu palīdz tikt galā?

– Olimpiskajā vienībā ir ārsti, masieri. Mana daktere ir Līga Cīrule, bet masieris Mareks Asovskis, kas man palīdz, lai es varētu strādāt ar pilnu slodzi. Ar viņiem tad arī konsultējos. Ja citiem sportistiem masāža palīdz pirms starta, tad man ne. Es pie masiera dodos divas, trīs dienas pirms starta, jo masāža atslābina, ir laba atslodze pēc lieliem treniņiem.

Kas vēl ir atslodze?

– Kā nu kuram. Vienam pirts, baseins. Citiem atpūta mājās vai izklaide kādā klubā utt.

Kā ar alkoholu?

– Tas jau mums nav aizliegts. Zinu, ka to vairākas dienas pirms sacensībām nedrīkst lietot, piemēram, bobslejisti, šahisti. Bet ir vieglatlēti, kas pirms paša starta iedzer 50 gramu konjaka. Protams, pirms starta ir satraukums. Pilnīgs miers nevar būt. Bet satraukumu jāmāk kontrolēt. Nevajag to visiem izrādīt.

Kā startu atbildīgās sacensībās ietekmē lielākie konkurenti?

– Sektorā esam ienaidnieki, jo, kurš būs stiprāks, tas arī uzvarēs, bet ārpus sacensībām – draugi, paziņas. Daudz runājamies.

Vai ir bijusi arī kāda apzināta ļaunprātība?

– Nav gadījies. Vienīgi varbūt, kad neaizdod šķēpu. Daudzi sportisti, braucot uz mačiem, ņem savus šķēpus. Citiem to līdzi nav, un, ja organizatori nav tos sektorā iznesuši, tad nav, ar ko mest. Ir bijis, ka prasu vienam – nedod, otrs savukārt atvēl.

Savu šķēpu ved līdzi uz sacensībām?

– Ne vienmēr. Bieži lidostās iznāk pārpratumi, jo uzskata, ka šķēpu lidmašīnā nevarēs ievietot. Skaidroju, ka varēs, jo nelidoju pirmo reizi. Kamēr noskaidro, izmēra – paiet krietns laika sprīdis.

Vai pirms atbildīgiem startiem jāievēro arī kāda diēta? – Neievēroju nekādas diētas. Ēdu visu, ko sieva pagatavo. Un viņa zina, kas man garšo. Pirms sacensībām cenšos neēst smagu ēdienu, bet ne vienmēr to ievēroju.

Kā ar dopinga kontroli?

– Šogad man vēl nav tikuši klāt. Pērn astoņas reizes pārbaudīja. Gan pirms, gan pēc sacensībām.

Vitamīnus jau jums liek dzert?

– Tā nav spiesta lieta. Bet, ja gribi mest tālu... Līdz 80 metriem šķēpu var aizmest tikai ar savu spēku vien, bet tuvu 90 metru atzīmei nevar. Ir vajadzīgi vitamīni. Protams, atļautie. Tos man olimpiskās vienības dakteri iedod. Pats uz savu galvu neko nedaru. Arī, kad esmu saaukstējies, konsultējos ar viņiem par medikamentiem. Arī ar tiem jāuzmanās, jo daudzos ir neatļautās vielas.

Vai lielie sportisti slimo mazāk?

– It kā jau sportistiem imunitāte ir spēcīgāka. Taču, kad esi vislabākajā formā, tieši tad ir viegli saslimt. Kaitēt var pat mazākais caurvējš.

Pašam arī tā ir gadījies?

– Jā. 2004. gadā Latvijas olimpiādē startēju ar 38,9 grādu temperatūru.

Vai tas bija prātīgi?

– Protams, ka nebija. Taču tā bija arī atlase olimpiādei. Šķēpmetējiem līdz tai bija jāstartē sešās sacensībās. Mēs toreiz divatā cīnījāmies, kuram būs labāks rezultāts. Ja būtu izlaidis, būtu zaudējis noteiktus metrus. Šos sešus rezultātus skaitīja kopā. Es uzvarēju vairāk nekā par metru.

Toreiz man cits nekas neatlika. Nebūtu startējis, nebūtu aizbraucis uz lielo olimpiādi un nebūtu izcīnījis sudrabu.

Vai sudraba medaļa pašam bija pārsteigums?

– Par medaļu, protams, neviens nedomāja. Vispirms tiku starp 12 labākajiem, tad astotniekā un tad sešniekā. Vispār tajā gadā šķēpmetējiem rezultāti bija mazi. Pasaules spēcīgākie, šķiet, bija sabijušies, jo pēkšņi jauns puika uzmet tālu metienu. Tas neietilpa viņu scenārijā (smejas).

Kad braucu uz olimpiādi, mans personīgais rekords bija 82,44 metri. Sacensībās finālā aizmetu 84,95 m. Biju gatavojies, trenējies, arī rezultātam vajadzēja nākt. Trenere sacīja, nav ko satraukties, ja visu mācēšu izdarīt kā treniņos, būs arī rezultāts. Un tā bija. Līdzīgi saku arī par Pekinu: būs rezultāts, būs arī vieta.

Kaut kādi mērķi taču ir?

– Cīnīšos atkal par vietu labāko divpadsmitniekā, tad astotniekā, un tad jau skatīsimies tālāk.

Kas no Latvijas šķēpmetējiem vēl turp brauks?

– Šobrīd normatīvus izpildījis esmu es, Ainārs Kovals un Ēriks Rags. Brauksim trijatā.

Vai vieglāk ir startēt kopā ar savējiem, jo vienam būtu lielāka atbildība?

– Nē, man labāk būt vienam. Labāk būt atbildīgam nekā zaudēt savējam. Īpaši, ja esi par viņu labāks. Tad es justos daudz sliktāk.

Kādas ir tavas prognozes, cik tālu šajā olimpiādē šķēps varētu aizlidot?

– Šogad tas būs ļoti tālu. Pirmajai vietai būs 90 metri. Pieci seši sportisti jau aizmetuši 89 metrus. Līdz ar to cīņa būs ļoti interesanta.

Kāda ir vieglatlētu saime kopumā? Esat draudzīgi vai tomēr katrs par sevi?

– Grūti pateikt. Uzskatu, ka jaunajiem jābrauc un jāstartē, piemēram, Eiropas kausā. Labākie sportisti brauc uz Zelta līgām.

Zelta līga jau ir komerciālas sacensības?

– Jā, par to maksā. 1. vieta saņem 8,5 tūkstošus dolāru, pēdējā – 800.

Kādās komercsacensībās vēl piedalies? – Tajās, uz kurām aicina jebkura cita valsts. Pasaku summu, kādu vēlos saņemt par savu startu.

Cik bieži piekrīti un aizbrauc?

– Līdz šim gandrīz nevienam neesmu atteicis. Protams, ja man saka, ka maksās 1000 eiro, nebraucu. Bet, ja ir 2,5 – 3 tūkstoši – braucu. Sezonā iznāk ap 20 startiem.

Ko par to saka trenere? Vai ir jābūt limitam?

– Ir jābūt limitam. Taču trenere saprot, ka nauda jānopelna, jo Latvijā man tik daudz nemaksā. Par algu varu samaksāt kredītu, telefona rēķinu, automašīnā ieliet degvielu. Vairāk naudas nav.

Vēl man ir olimpiskās izlases alga, kas visiem nav vienāda. Ir atšķirība starp A, B un C grupu.

Šogad esmu izlēmis, ka uz daudzām sacensībām nebraukšu, jo ir olimpiskais gads. Ja olimpiādē labi nostartē, var nopelnīt vairāk nekā visas sezonas laikā.

Dzīvesbiedrei jāpielāgojas tavam ritmam, vai tev palīdz, ka Arita brauc līdzi?

Vadims: – Ir jau foršāk. Nav jāsatraucas, ko viņa dara un ar ko ir kopā.

Arita: – Pašam jau tev tad ir mierīgāk.

Arī treniņnometnē Kuldīgā esat kopā.

Vadims: – Jā. Esam apmetušies viesnīcā Jāņa nams.

Arita: – Mums te patīk.

Vadims: – Viesnīcas luksusa numuriņš ir labāks nekā Ventspilī.

Arita: – Mums atļāva līdzi ņemt arī abus suņukus.

Vadims: – Vienīgi kafejnīcā ēšana diezgan dārga. Taču dabūjām plītiņu, un Arita man gatavo numuriņā. Treniņu apstākļi manēžā ir labi, vienīgais mīnuss, ka nevar mest ar naglenēm, tas bojātu segumu.

Kur šķēpmetēji Latvijā vēl var trenēties?

– Ventspilī, bet tur vajag jaunu segumu. Tagad arī Rīgā, olimpiskajā centrā. Līdz tam trenējāmies Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas manēžā.

Vai arī ārpus Latvijas notiek treniņnometnes?

– Jā, pērn bijām Igaunijā, Lietuvā, Somijā, kur dodamies ik gadu, jo šķēpmešanas tradīcijas tur spēcīgas. Aprīlī brauksim uz Portugāli.

Izklausās saspringti, cik daudz laika iznāk pavadīt mājās?

Vadims: – Neesmu skaitījis. Vasarā sacensību vairāk, gandrīz vai katrā nedēļas nogalē.

Arita: – Pavasarī uz mēnesi aizbrauc, ziemā ir divas nometnes.

Kā iepazināties un satikāties?

Vadims: – Iepazināmies interneta portālā oho.lv, bet pirmo reizi satikāmies boulingā. Toreiz, kad internetā ieraudzīju Aritas bildi, aizsūtīju uzaicinājumu. Viņa ilgi negribēja satikties. Kad mana drauga draudzenei bija dzimšanas diena, uzaicināju kopīgi spēlēt boulingu.

Arita: – Tā bija. Sākumā jau nemaz nezināju, ka Vadims ir šķēpmetējs.

Vadims: – Savu nodarbošanos atklāju piektajā tikšanās reizē.

Arita, tu labi orientējies šķēpmešanā, arī par rezultātiem zini, esi tāda kā statistiķe?

– To mēs darām abi kopā. Vadims sarakstījis, kurās sacensībās startēs. Es savukārt rakstus par citiem sportistiem vai rezultātus atrodu internetā.

Vai brauksi līdzi arī uz Pekinu?

– Nē. Jo olimpiskajā ciematā nevarētu dzīvot, būtu jāmeklē viesnīca. Arī biļetes uz sacensībām nav lētas. Rēķinājām, ka tas maksātu ap trim tūkstošiem eiro.

Kādus sporta veidus labprāt skatāties?

Vadims: – Neskatos ne hokeju, ne futbolu. Patīk NBA spēles, tur ir, ko redzēt. Netrūkst ne ātruma, ne saspēles. Vēl skatos cīņas sporta veidus. Ja televīzijā rāda K-1, boksu vai cīņas bez noteikumiem, mani no ekrāna neatraut.

Arita: – Kad Latvijā notiek K-1, tad esam pirmajās rindās, jo abiem šis sporta veids patīk.

Vadims: – Gribēju piebilst, ka, piedaloties Sporta laureāta pasākumā Kuldīgā, man uzdeva jautājumu, kāds sporta veids man vēl padodas. Izstāstīju daudz ko, bet aizmirsu pateikt, ka nodarbojos ar ārmreslingu (roku laušanos), braucu uz sacensībām, Latvijā esmu ieguvis arī 2. un 3. vietu.

Vai tev ir kāds vaļasprieks, kas nav saistīts ar sportu?

Vadims: – Nav man tāda. Godīgi saku. Mājās vislabprātāk skatos televizoru. Varētu teikt, ka šķēpmešana ir ne tikai mans darbs, bet arī hobijs.

Arita: – To jau var izskaidrot tā, ka Vadims ir projām tik ilgu laiku, ka nevienam hobijam neatliek laika. Viņa hobijs ir atpūšanās.

Vadims: – Kad aizbraucam ciemos uz Jēkabpili pie Aritas vecākiem, viņas tētis ar krusttēvu ir lieli makšķernieki, kompānijas pēc līdzi dodos arī es.

Kā uztver žurnālistu interesi par sevi?

– Patīk tie, kas pieklājīgi pienāk un sarunā interviju. Rīgā žurnālisti ir ļoti uzbāzīgi un pēc tam vēl raksta muļķības. Tad vairs nav nekādas vēlmes viņiem sniegt interviju. Bija gadījums. Pēc olimpiādes viens krievu žurnālists nointervēja. Bet pēc gada bez jebkādiem labojumiem publicēja sarunu otrreiz. Tādos brīžos, redzot viņus nākam, gribas mukt.

Cik tad ātri tagad varētu noskriet 100 metru?

– (Smejas.) Nav mēģināts. Treniņos skrienam 150 m, bet ne uz laiku, uz ātrumu skrienam 20 vai 30 metrus.

Runā, ka volejbolā kreiļiem ir priekšrocības, kā tas ir šķēpmešanā?

– Tas atkarīgs no laika apstākļiem. Vienā gadījumā labrocim būs priekšrocības, otrajā – kreilim. Kā teikt, viss atkarīgs, no kuras puses pūtīs vējš. Patiesībā ir maz šķēpmetēju kreiļu.

Vai esi pamanījis kādu jaunu talantu starp bērniem?

– Kā sportists nevaru pateikt. To redz un jūt treneri. Ir reizes, kad dzirdu, kā treneri saka, redz, tas tālu aizmeta. To, vai būs labs sportists, varēs pateikt tad, kad sāks startēt starp pieaugušajiem un ar 800 g šķēpu (nevis 600 vai 700 g). Man bija otrādi, es ar 700 gramu šķēpu visu laiku biju trešais. Tagad savukārt ir pavisam citādi.

Vai novēli bērniem tikt lielajā sportā?

– Protams, jebkura sporta veida sportistam. Lai tikai cīnās un centīgi trenējas. Par šķēpmetējiem runājot, novēlu, lai jaunie apsteidz manu rezultātu.

Kā tu domā, kad beigsi sportot?

– Ir sportisti, kas karjeru beidz 40 gados, domāju, ka es darīšu tāpat. Taču to tā konkrēti nevar nolemt. Var beigt arī pēc diviem, desmit vai divdesmit gadiem. Tas atkarīgs no tā, kāda būs veselība.

Vai šo sporta veidu uzskati par piemērotu arī sievietēm?

Vadims: – Man nav tāda uzskata, ka sports ir tikai vīriešiem. Ja grib, lai nodarbojas.

Arita: – Man gan šķiet, ka sievietēm ir grūtāk sevi piespiest. Tad sievietei ir jāpatīk būt lielai un muskuļainai. Kamēr mūsu meitenes baidīsies tādas izskatīties, tikmēr nekas arī nebūs.

Vadims: – Nu ir taču arī skaistas šķēpmetējas! Labi, var redzēt muskulīšus, bet ir skaists augums.

Vai ar savu sportista aci vari pateikt, vai sieviete nodarbojas ar sportu?

Vadims: – Ja sieviete aiziet divreiz nedēļā pavingrot, protams, nepateikšu. Bet, ja ir profesionāla sportiste, uzreiz pateikšu. Kaut vai pēc gaitas vien. Lielākoties sievietes sportistes nemāk staigāt augstpapēžu kurpēs, jo ikdienā pierasts būt sporta apavos. Tāpat ir arī otrādi. Aritu iesēdināju krosenēs, nemācēja iet.

Arita: – Mani vecāki uzsvēruši, ka ar mani notikušas pārmaiņas. Agrāk man nebija botu, nevilku arī sporta tērpu. Tagad man ir gan krosenes, gan arī divi sporta tērpi.

Vai, startējot sacensībās, līdzās ir arī kāds talismans?

Vadims: – Agrāk bija, tagad ne. Kādu laiku startēju sporta tērpā, ar kuru izcīnīju 2. vietu olimpiādē. Pēc tam metu citā, un rezultāts bija labāks.

Arita: – Galvenais jau domāt pozitīvi. Nevēlēt citam sliktu. Lai ap pašu būtu labā enerģija. To Vadims māk. Daudziem ir slikta īpašība novēlēt, lai otram neveicas, jo tad paveiksies man.

Vadims: – Manī drīzāk ir niknums uz sevi, kad neesmu visu pareizi izdarījis. Un pats esmu vainīgs, iemesls jāmeklē sevī, nevis konkurentā.

Ir uzskats, ka 99,9 procenti ir sūrā darba un pārējais tik talants. Kā tu dalītu?

– Es pavisam citādāk dalītu. Manā gadījumā varētu būt 65 pret 35 procentiem. Talantam jābūt, ar darbu vien lielu panākumu nebūs. Protams, līdz kaut kādam līmenim var iztikt tikai ar darbu vien. Taču, lai vairākus gadus startētu augstākā līmenī, talantam jābūt.

***

Vadims Vasiļevskis

Dzimis 1982. gada 5. janvārī.

Augums 1,88 m, svars 99 kg