Saruna ar TV režisoru Rolandu Laķi

Kādas pēdas atstāt

24 minūšu garās filmas Raimonds Pauls – talantu balsts pirmizrāde rīt pulksten 12 kanālā LNT. Pērn Pauls nosvinēja savu septiņdesmit gadu jubileju, bet mazākie dzeguzēni ir desmit reižu par viņu jaunāki. Ko viņiem nozīmē Pauls – dzīva leģenda vai dzīvs cilvēks? Kā veidojusies Maestro un bērnu sadarbība, un ko katram no viņiem tā nesusi? Un kāpēc mazie bērni tagad, 2007. gadā, grib dziedāt, un kādēļ Paulam tas vajadzīgs? Atbildes uz šiem jautājumiem būs jaunajā dokumentālajā filmā. "Mans lielākais atklājums, veidojot šo filmu, bija tas, ka Pauls ir viens no retajiem cilvēkiem, kas godprātīgi kalpo savam talantam un līdz ar to arī tiem cilvēkiem, kas to "lieto". Un kalpo savā visdziļākajā un garīgākajā nozīmē, lai gan savos septiņdesmit gados varētu atļauties sēdēt mājās un neko nedarīt," spriež Rolands Laķis. Viņš uzskata, ka tā nav gluži dokumentāla filma, drīzāk vērojums – četrus gadus darbojos realitātes šovos, viņš iemācījies vērot cilvēkus un ļoti āri saprast, kas ir tas, kas cilvēku virza, kas ir galvenā vēlme, kas nosaka viņa rīcību. Režisora radošajā biogrāfijā šī ir pirmā dokumentālā filma, un, viņaprāt, svarīgs ir nevis žanrs, bet – kādas pēdas aiz sevis gribi atstāt. "Piemēram, ja tu gribi zīmēt, nav svarīgi, vai tu zīmē ar zīmuli, pildspalvu vai krāsu, vai tu ar pirkstu zīmē smiltīs... Izteiksmes līdzeklis ir pastarpināts un nesvarīgs, svarīgāk ir – kāpēc un ko tu gribi pateikt."

Gribēja būt aktieris

Šā gada sākums Rolandam Laķim pagājis ļoti intensīvā skrējienā: pērnā gada nogalē, 28. decembrī, viņa ģimenē piedzima vēl viens puika – Gregors Pēteris. "Visu šo laiku manas galvenās rūpes bija atkal sev atgādināt, ko nozīmē pamperi, ko nozīmē, ka bērns bļauj un grib ēst... Bērns ir vislielākā vērtība, un viņš prasa daudz laika un rūpes." Protams, paralēli mazuļa auklēšanai režisors strādā arī ar dažādiem projektiem. Darbs pie dokumentālās filmas nu ir pabeigts, un tagad kopā ar Igoru Proņinu un Svetlanu Ivaņņikovu tiek dibināta Rīgas Televīzijas skola – tie būs sava veida kvalifikācijas celšanas kursi cilvēkiem, kas strādā ar audio vizuālām lietām. "Ar skatu uz Krievijas tirgu," piebilst Rolands Laķis. Viņš būs šīs skolas direktors, bet, iespējams, dalīsies arī savā pieredzē. "Te atgriežamies pie filmiņas par Paulu: ja tās lietas, ko dzīves laikā esi sevī uzkrājis, vari kādam atdot tālāk, tikai tad vari teikt, ka šai dzīvē esi izdarījis visu, ko varējis..."

Tas bija ļoti sen, kad Rolands Laķis mācījās aktiermeistarību Liepājas teātra studijā, kur viens no viņa skolotājiem bija teātra vecmeistars Oļģerts Kroders. "Es gribēju būt aktieris, taču viņš ar savu dzīves pieredzi man parādīja citu virzienu: "Draudziņ, aktieris no tevis nesanāks, bet režisors gan varētu sanākt..." Tāpat arī mēs šai topošajā televīzijas skolā gribam kādam palīdzēt atrast savu dzīves ceļu un noskaidrot, kas tad viņš īsti ir šai dzīvē."

Apjausma, ka viņš varētu būt režisors, Rolandam nāca 1974. gadā. Viņš saka, ka tas bija šausmīgi sen. "Ir pat tāda sajūta, ka tā bija kāda iepriekšējā dzīve. Jā, dīvaini – skatos atpakaļ uz savu dzīvi, un šķiet, ka esmu dzīvojis vairākas dzīves. Īstenībā cilvēks nenovērtē, ka viņš ir spējīgs mainīties. Es, piemēram, aizbraucu uz savu mājiņu pie jūras un domāju, ka vajadzētu iestādīt ābeles. Un tad pēkšņi saprotu – vispirms ir jāizņem ārā vecās ābeles, un tikai tad izveidojas vieta, kur stādīt jaunās ābeles. Bet bieži vien mums dzīvē žēl izmest ārā veco, un mēs staigājam, apkrāvušies ar pilnīgi nevajadzīgām lietām, un gaidām, kad notiks brīnums. Bet brīnums nenotiek. Tas ir darbs, darbs ar sevi. Un tikai tad var dabūt sevī iekšā jaunas lietas, un tikai tad var gaidīt, lai tās ieaug tevī tāpat kā aug jauns kociņš..."

Dzīve kā mistērija

Lai arī pārkāpis savas dzīves piecdesmit gadu slieksni, Rolands Laķis nebaidās atzīt, ka viņš joprojām meklē sevi. "Es joprojām ik pa laikam paņemu rokās mazo cirvīti, ieeju savā dārzā, izcērtu dažas vecās ābeles un mēģinu iestādīt atkal kaut ko jaunu."

Viņaprāt, nav nozīmes, vai cilvēkam uz kapa pieminekļa uzraksta "režisors", "arhitekts" vai tamlīdzīgi. "Svarīgāk, kas dzīves laikā notiek ar tevi pašu, cik lielā mērā esi kādam vajadzīgs. Ja man lūdz uztaisīt dokumentālu filmu par Paulu, tātad esmu vajadzīgs kā režisors. Ja atnāku mājās un bērni man metas virsū un grib samīļot, tātad esmu vajadzīgs viņiem kā tētis. Ja pie manis atnāk cilvēks ar kādām veselības problēmām, es viņam palīdzu – jau gadu ārstēju cilvēkus ar ājurvēdas palīdzību, medicīna ir vēl viens no maniem talantiem," smaida Rolands Laķis. "Kas es esmu? Cilvēks. Un es neko nedaru speciāli – ne tāpēc, ka par to labi maksā vai tas ir prestiži. Es to daru tikai sevis dēļ, jo savādāk nevaru dzīvot, ja gribu būt līdzsvarā ar pasauli un sevi. Un tā ir milzīga laime darīt šai dzīvē to, ko tu gribi. Brīžiem mani tiešām pārņem tāda izredzētā sajūta, jo mana dzīve pārvēršas par mistēriju. Par mistēriju, kurā ir iespējams viss!"

***

Rolands Laķis

- TV režisors

- Dzimis 1956. gada 27. martā Rīgā

- Beidzis Rīgas 1. medicīnas skolu (feldšeris)

- Strādājis par fotogrāfu, ilgus gadus strādājis televīzijā (četrus gadus bijis realitātes šovu Fabrika un Talantu fabrika aizkadra Balstiņa)

- Ārstē cilvēkus ar ājurvēdas palīdzību

- Piedalījies realitātes seriālā–ekspedīcijā Tālavas mantinieki (2004); epizodiskā lomā režisora J. Poškus filmā Monotonija (2007)

- Dzīvesbiedre – modes un interjera dizainere, bijusī realitātes šovu producente Baiba Ripa

- Seši bērni: Kristiāns (28), Elfa (18), Eduards (16), Henrijs Pauls (9), Bernadeta Paula (6) un pastarītis Gregors Pēteris (3 mēneši). Mazdēls Ralfs (2). "Tā ir sanācis, ka dēls ir jaunāks par manu mazdēlu..."

- Hobijs: fotografēšana – viņa bildes apskatāmas www.flickr.com/photos/rolandslakis