Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
"Četrus gadus taisījām. Kad filma Spēlēju, dancoju! beidzot gatava, jāteic, ka tas ir nopietnākais un grūtākais projekts studijas Dauka vēsturē. Gan saturiskajā, gan finanšu, gan radošās sadarbības ziņā. Šī ir viena no retajām reizēm, kad uz pirmizrādi dodos bez bažām, jo darbs ir godīgi novests līdz galam," saka animācijas filmas Spēlēju, dancoju! libreta autors un producents Ansis Bērziņš.
Šodien kinoteātrī K. Suns sāk izrādīt studijas Dauka animācijas filmu Spēlēju, dancoju!
Ideja un laiks
"Nav jau vairs nekāds labais stils runāt par naudas trūkumu, bet, ja finansējums būtu pietiekams, šo darbu varēja pabeigt divu gadu laikā. Noturēt māksliniecisko vienotību tik ilgā laika periodā ir ļoti sarežģīti," atzīst Ansis Bērziņš. Ideja par to, ka Raiņa leģendāro lugu Spēlēju, dancoju! būtu nepieciešams un iespējams izstāstīt animācijas valodā, Ansim Bērziņam radusies jau pirms 30 gadiem – kad Imants Kalniņš komponējis operu Spēlēju, dancoju!. Dažādu apstākļu dēļ ideju nācies atlikt malā. "Un tad parādījās Iļģu mūzika uzvedumam Spēlēju, dancoju!, kas gan tika izrādīts dažas reizes. Šajā mūzikā Raiņa darbs parādījās pavisam jaunā kvalitātē. Un tad mēs beidzot sadūšojāmies," smaidot saka Ansis Bērziņš. Filmas režisore ir Roze Stiebra, māksliniece Helēna Heinrihsone, datormākslinieks – Dzintars Krūmiņš.
Animācijas filmas librets gan tapis īpatnējā formā, jo "vispirms jau grupa Iļģi no Raiņa lugas Spēlēju, dancoju! bija paņēmuši vien ceturto daļu, es savukārt šo atlasi vēl pastiprināju – no Iļģu izvēles es paņēmu tikai pusi". Libreta autors skaidro, ka tradicionāli jau ierasts, ka šīs Raiņa lugas iestudējumos galvenokārt tiek akcentēts sociālais un politiskais aspekts, un tā tam vajadzētu arī būt – "Rainis šo lugu iesāka rakstīt 1904. gadā, bet pabeidza jau I pasaules kara laikā – 1916. gadā, neatkarīgas valsts priekšnojautā. Mēs Raiņa lugā un Iļģu mūzikā saskatījām citu, paralēlo, līniju – mīlestības līniju – un pamatā koncentrējāmies tieši uz cilvēku attiecībām – Lelde, Tots un Zemgus. Tomēr šajā filmā nav ne kripatas no sentimenta, tas ir ļoti aktīvs un ļoti godīgs mūzikls par normālām dzīvām cilvēku attiecībām," tā filmas idejisko koncepciju skaidro libreta autors Ansis Bērziņš.
Konvertēšana un zelta rezerves
"Domāju, ka latviešu ķinītim kopā ar visu, kas ir ap kino, kritikai, presei, valsts struktūrām – ir jāpagriežas pret skatītāju un jātiek vaļā no provinciāla kompleksa, ka augstākais līmenis ir izveidot filmu, lai to atzītu starptautiskos festivālos. Teikšu atklāti – organizatori, īpaši jau animācijas festivālu, ir korporatīva mafija, kas nosaka savus principus, savu kārtību. Animācijas festivālos tikpat kā neatradīsiet filmas, kas būtu interesantas plašam skatītāju lokam," uzskata Ansis Bērziņš.
Viņš piemin arī mākslas un kultūras mārketingā tik bieži lietoto jēdzienu "mākslas konvertācija" un dod savu redzējumu par to, kas tad ir konvertējams kino – saprotams un uztverams citur pasaulē. "Ko nozīmē pasaulē konvertējama valūta? To, ka šai valūtai pašmāju bankā ir pietiekams zelta nodrošinājums. Tāpat vajadzētu skaidrot kino konvertējamības principu. Mēs varam kļūt konvertējami tad, ja latviešu kino pašu mājās būs zelta nodrošinājums – skatītāju interese, kad uz mūsu filmām stāvēs garas rindas pēc biļetēm, tad, es galvoju, tās būs atzītas pasaulē".
Partneru atlase
Laikā, kad arī kultūrā viens no panacejas vārdiem ir kopražojumi, studija Dauka ir viena no retajām, kas ne tikai pēc tiem netiecas, bet ir pat deklarējusi savu distancēto attieksmi pret tiem. "Mums jau bija piedāvājumi padomju laikos – palīdzēt mākslinieciskajā ziņā, un mēs no šis "palīdzības", ko laipni piedāvāja lielais Sojuzmuļtfiļm, toreiz norobežojāmies, uzskatot, ka filmiņas jārada saviem spēkiem," stāsta Ansis Bērziņš. Tāpat kā savulaik negribēja sadarboties ar Maskavu, uzskatot, ka tas ietekmētu filmu māksliniecisko līmeni, tāpat šobrīd nevēlas sadarboties ar ārzemju partneriem. "Iespējams, esam konservatīvi, bet negribam, lai mūsu filmu kvalitāti ietekmētu viduvēja līmeņa ārzemju sadarbības partneri," skaidro studijas vadītājs.
Tomēr tas nenozīmē, ka studija ir pret sadarbības projektiem. Viņi atraduši sadarbības iespēju ar pašmāju izdevniecību Liels un mazs, "kuras mērķi, idejiskie un mākslinieciskie principi ir ārkārtīgi tuvu mūsējiem. Mums veidojas ļoti interesanta sadarbība projektā Māsa un brālis, turklāt ir atrasts arī finansiālais sadarbības partneris – Unibanka".
***
Ansis Bērziņš
- Animācijas režisors, scenārists un producents, animācijas studijas Dauka vadītājs (kopš 1991. gada)
- Dzimis 1940. gadā
- Absolvējis Rīgas 31. vidusskolu, mācījies Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas nodaļā
- Muzikālās filmas Skumjš stāsts par Keriju (1978) režisors
- Veidojis animācijas filmas Skudriņa Tipa (1976), Bruņurupuči (1987, balva Lielais Kristaps), seriālu Fantadroms (1984–1995, balva Lielais Kristaps), kopā ar Rozi Stiebru – pilnmetrāžas animācijas filmu Ness un Nesija (1991, Lielais Kristaps) u. c.
- Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvas laureāts (1995)
***
Vilnis Kalnaellis, animācijas studijas Rija vadītājs:
– Anša Bērziņa veidotā filma Bruņurupuči, manuprāt, ir viena no labākajām latviešu animācijas filmām. Šī filma ir aktuāla arī šodien, lai gan Bruņurupuči tapuši pirms divdesmit gadiem. Kā profesionālis viņš ir pragmatisks, strukturizēts un konstruktīvs. Ja viņš būtu turpinājis strādāt kā režisors, nevis vairāk pievērsies producēšanai, domāju, viņš būtu viens no spilgtākajiem animācijas režisoriem Latvijā un ne tikai te. Jo režijai viena lieta ir emocionālā puse, otra – spēja sakārtot stāstu, vēstījumu, un to viņš prot. Es kopā ar Ansi nostrādāju gadus piecus – biju studijas Dauka direktors. Lai arī viņam nevajadzēja tērēt laiku šai jomai, viņam vienalga bija liela interese par administrēšanu, un tas neiet roku rokā ar radošu procesu, tie ir divi dažādi darbi.