Kur un kad īsti meklējamas "Krējums... saldais" saknes?

Līga: Tas bija pirms 11 gadiem, kad Edvīns Inkēns saistībā ar saviem kolēģiem raidījumā "Nedēļa" kopā ar kolēģiem bija iegrimuši tādā cīņā pret sabiedrības netaisnību un dažādām negācijām, viņiem gribējās pretstatu – kaut ko vieglu, skaistu, par skaisto dzīvi un skaistām lietām. Viņš uzreiz mani brīdināja, ka tas būs ļoti konservatīvi, lai mēs nedomājam taisīt nesaprotamas lietas, bet tādu skaistu dzīvesstila raidījumu.

Par nosaukumu... Nu, tas loģiski tika atvasināts no sabiedrības krējuma. Ilgi tika domāts par to, kurā vietā likt daudzpunktus, bet Edvīns tiešām ir meistars uz dažādu nosaukumu izdomāšanu, to nu nevar noliegt.

Ja būtu jādefinē, kāds īsti ir raidījuma formāts, ko jūs par to teiktu?

Dace: Pirmatnējā definīcija un doma – tas ir sieviešu žurnāls videoversijā. Tātad tur ir jābūt visam, kas ir sieviešu žurnālos: modei, intervijām, padomiem, kaut kam par ēšanu, par smalkajām aprindām, par kultūru. Iespēju robežās arī par mašīnām un tehnoloģijām.

Ilze: Toreiz jau dzeltenā prese nebija pieejama tādā apmērā: nebija divdesmit žurnāli un neskaitāmi interneta portāli. Tādēļ doma bija – ļaut ieskatīties tajā, kas notiek aiz slēgtajām durvīm, kur visi nevar iekļūt, atspoguļot "krējuma" ballītes un tamlīdzīgi.

Dace: Neaizmirsti jubilejas! Piemēram, uzņēmēja Sola Bukingolta jubileja uz Krievu drāmas teātra skatuves... (Smejas.) Kurš tagad atceras Bukingoltu...

Vēl mums bija klāto galdu tops, kas tolaik nebija populāri. Veidojām dažādus topus, un parasti tas notika raidījumā gada beigās. Bija galdu topi, ballīšu topi. Tagad tā ir ikdiena, bet pirms desmit gadiem tas bija citādi.... Mums bija filmēšanu aizkulises un klipu taisīšanas aizkulises. Tagad par to tiek veidoti veseli raidījumi, bet tolaik jau nekā tāda nebija.

Kas vēl ir tāds ļoti ekskluzīvs, kam jums izdevies piekļūt vai kur esat tikušas iekšā?

Dace: No ekskluzīvuma viedokļa, jo mēs bijām vienīgie, kas to varēja filmēt, bija prinča Čārlza vakariņas prezidenta pilī pie Vairas Vīķes-Freibergas. To brīdi pirms viņu atnākšanas un Mārtiņa Rītiņa šausmīgi skaisti saklāto galdu varējām safilmēt un parādīt. "Panorāmā" parādīja to, ka princis ir atbraucis, un incidentu ar "neļķu meiteni", bet glamūrīgā puse tika mums.

Tieši tāpat bija toreiz, kad Rīgā viesojās Anglijas karaliene Elizabete un Mazajā Ģildē tika rīkota pieņemšana.

Gājām un skatījāmies, vai ir ievērota etiķete un mode,

vai visas dāmas apģērbušās pareizi, paņēmušas līdzi pareizo somiņu, vai ar tādām kurpēm var nākt... (Domā.) Protams, tas ir vēlākais laiks, kad topa un stila apskati jau eksistēja, un tomēr tas bija interesants sižets. Esam pievērsušies arī eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas modēm un stilam.

Man šķiet, ka pietiekami labs un sakarīgs bija viņas komentārs par "Gredzenu pavēlnieku" – izrādās, viņa ir šīs sāgas fane, - un mēs tikām Vīķei-Freibergai klāt, lai uzdotu tieši šādu jautājumu, nevis prasītu par politiku. (Smaida.) Tajā laikā tas izrādījās svarīgi, lai gan tagad droši vien izklausās nedaudz muļķīgi.

Zatleram vai Bērziņam arī kāds tagad varētu kaut ko tādu pajautāt. Ja es zinātu, ka kāds no viņiem ir "The Beatles" vai Preslija fans un ka viņam mājās ir visi šo mūziķu ieraksti vinila formātā, es noteikti uzdotu šo jautājumu.

Filmēšanu un sižetu veidošanas laikā noteikti esat piedzīvojušas kaut ko traku un ekstremālu...

Dace: Man ir trīs trakas epizodes. Pirmā bija intervija ar dziedātāju Borisu Grebenščikovu. Zināju, ka viņš ir ļoti nepateicīgs intervējamais un, manuprāt, pilnīgi izgāzās viņa un Ginta Grūbes intervija – viņi nesapratās pilnīgi nemaz. To visu zinādama un drebēdama kā diegs, gāju uz interviju. Man bija izdomāti trīs vai četri jautājumi. Tā nu viņš man stāv priekšā, kamera darbojas

un pēkšņi attopos, ka vairs krieviski nezinu nevienu pašu vārdu...

(Smejas.) Ja tobrīd man prasītu, kā mani sauc... Tobrīd man "aizgāja ciet" pilnībā, lai gan uzskatu, ka manas krievu valodas zināšanas ir virs vidējā līmeņa... Tas bija murgs, jo – nevarēju pateikt pilnīgi neko! Šķita, ka ir pagājusi mūžība. Protams, pēc brīža saņēmos, intervija notika, viņš bija ļoti jaukā omā un viss bija kārtībā. Zinu, ka aktieri sapņo par to, ka viņi kāpj uz skatuves un pilnīgi neko neatceras no savas lomas. Nulle. Es biju šādā sapnī.

Nākamais bija mūsu piedzīvojums ar britu dziedātāju Braienu Feriju, kurš pirms pāris gadiem koncertēja Rīgā. Biju salasījusies, ka viņam patīk mode un skaistas sievietes. Tolaik tieši notika Rīgas Modes nedēļa, par ko pastāstīju Ferija menedžerim. Tā nu pirms koncerta saņēmu īsziņu no koncerta rīkotājiem un pēc tam jau sākām sarakstīties ar tūres menedžeri, kurš jautāja: kur jums tās ballītes, kur tās modes, ka mākslinieks esot ieinteresējies. Uzzinājām, ka nākamajā dienā pēc koncerta krogā "Hedonia" ir ballīte, un tā nu

noorganizējām, ka Ferijs ieradās ballītē un visus "nolika uz ausīm".

Tiesa, kā jau smalkie ļaudis dara, viņš atnāca, izdzēra vienu "drinku" un aizgāja. Bet viņš tur bija!

Trešā ievērības cienīgā epizode bija tad, kad "Zodiaks" pirms vairākiem gadiem brauca uz Maskavu uzstāties Jaungada šovprogrammā. Mums bija fantastiska iespēja aizbraukt viņiem līdzi un būt visur klāt – sākot no soundčeka un beidzot ar interviju radio ar ikrmaizītēm un šņabi un, protams, ar visu koncertu. Man viņi ir bērnības leģenda, ko nu slēpšu... (Smaida.) Savukārt nākamajā dienā mēs

notrāpījām, ka vienā no Maskavas klubiem uzstājas "Prāta vētra",

tā ka arī to dabūjām nofilmēt. (Domā.)

Ilze: Man ļoti patīk grupa „Metallica”, un tad, kad viņi viesojas Rīgā – nu jau tās ir bijušas divas reizes – cenšos viņus nointervēt. Otrajā reizē, kad viņi brauca un man bija jātaisa intervija, gadījās tā, ka man zem acs bija izoperēta dzimumzīme un operētajai vietai uzlīmēts plāksteris. Biju pateikusi, ka darbā nebūšu, taču Līga atsūtīja ziņu, ka interviju vajag, turklāt jau rīt.

Domāju, jo iesākt, jo – tā ir "Metallica". Plāksteri ar miroņgalvām gluži nedabūju, taču, kad aizgāju uz interviju, savam intervējamajam Robertam Truhiljo teicu – ņemot vērā, ka būs liela konkurence par to, kurš tevi intervēs,

mēs ar kolēģēm sakāvāmies un pēc pamatīga cīniņa esmu šeit,

un man ir tas gods tevi intervēt... Roberts pamatīgi sasmējās, un pēc tam tiešām izdevās tāda visai atraisīta saruna... (Smejas.) Tas laikam ir bijis mans lielākais piedzīvojums...

Klausoties jūsu stāstus, tomēr nemitīgi gribas pajautāt – vai mums ir sabiedrības "krējums", un kas, jūsuprāt, šajā kategorijā ietilpst?

Dace: Sabiedrības "krējums", kā es to izprotu –

man tā nav Anete Sončika, mūsu basketbolisti vai viņu blondīnes.

Tas, ko mēs saprotam ar šo jēdzienu, ir, piemēram, tērpu māksliniece Elita Patmalnice, rotu galerijas īpašniece Agita Putāne, mūsu draugi brāļi Zariņi, Aivars Vilipsōns... Šie cilvēki mani ir "sabiedrības krējums" labākajā nozīmē. Protams, arī atsevišķi uzņēmēji un mecenāti, manuprāt, ietilpst šajā kategorijā...

Līga: Tie cilvēki, kas ir kaut ko izdarījuši, kas ir sevi apliecinājuši teātrī, mūzikā, mākslā... Kuri var lepoties – jā, es to esmu izdarījis!

Nevis tikai tāpēc, ka aizbrauc uz Milānu vai Parīzi, piepērk sev pilnu skapi ar skaistām lupatām

un smuki izskatās, un tāpēc viņiem liekas, ka viņi ir "sabiedrības krējums"! Tā tas nenotiek!

Ilze: Visi mākslinieki, viņu uzdzīve, bohēma... Un nevis, piemēram, basketbolistu ballītes, kuras arī nemaz neatspoguļojam.

Dace: Vai arī šovu dalībnieki un uzvarētāji, un tamlīdzīgi. Jā, sākumā, kad raidījums bija pie LNT, un "fabrikas" bija jaunums, mēs bijām uz vienas "fabrikas" noslēgumu. Tas bija viens no labākajiem projektiem, jo diezgan daudzi no „fabrikas” dalībniekiem joprojām turpina kaut ko darīt mūzikā, veidojot savu karjeru. Bet līdz tam brīdim, kamēr viņi kaut ko nav sasnieguši un apliecinājušies kā kaut kas, tikmēr mēģinām viņus neapskatīt. (Ironiski pasmaida.)

Līga: Par tiem šoviem: trakākais ir tas, ka bērniem mēģina iestāstīt, ka viņi ir zvaigznes, un cik viņi ir labi un brīnišķīgi. Un to runā cilvēki, kas paši varbūt kaut ko ir izdarījuši un sasnieguši. Bet ja trīspadsmitgadīgam bērnam, piemēram, Uldis Marhilēvičs sāk stāstīt, cik viņš ir brīnišķīgs, tas bērns tā arī sāk domāt.

Nekas, ka viņš dzied šķībi, nevar noturēt balsi, nedara to profesionāli,

ka nemācās mūzikas skolā... Kas pēc tiem cilvēkiem notiek pēc pusgada, kas būs tālāk, kā viņš veidos savu dzīvi - tas nevienu neinteresē! Tas man liekas šausmīgi!

Ilze: Pavisam vienkārši: ir tiešām īstais sabiedrības "krējums", un ir tas "krējums", ko veido citi. Šausmīgi veiksmīgs piemērs, kā "uztaisīt" zvaigzni, ir Anete Sončika - to izdarīja pāris preses izdevumi dažu mēnešu laikā. Pazīstu cilvēkus, kas ļoti veiksmīgi prot to darīt. Mēs tomēr mēģinām pieturēties pie tā īstā, mazliet patiesākā "krējuma".

Līga: Bet, atbildot uz jautājumu – jā, "krējums" mums ir! (Smejas.)