Jaunais Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis

Intervējamos meklē pusgadu

Cenšoties sarunāt ar jums interviju, pagāja teju divas nedēļas. Kāds ir ilgākais laiks, kad jūs esat meklējis kādu intervijai?

Ir bijuši gadījumi, kad ļoti svarīgu un augstu stāvošu cilvēku, ko gribu intervēt, varu sarunāt tikai pēc pusgada vai gada. Taču ir dažādi "kalibri": viens ir tas, ko tu mēģini darīt šeit, otrs — ja gribi dabūt kādu intervējamo no ārzemēm. Tagad ir vēl trakāk: ja gribi intervēt slavenības, ir menedžeru menedžeri, ar kuru palīdzību vari mēģināt šo cilvēku sameklēt. Atceros, ja Atmodas laikā vajadzēja intervēt Brazausku vai Prunskieni [abi — toreiz augstas amatpersonas Lietuvā], to nemaz nevarēja izdarīt, lai gan viņi bija ļoti atsaucīgi. Reizēm cilvēks sākumā strikti atsaka, bet, tā kā tevi tomēr interesē viņu intervēt, pēc pusgada tu viņu atkal meklē, piezvani, un viņš saka: varbūt jā, bet varbūt nē... Ir gadījies arī tā, ka kādu cilvēku nedabū intervēt, jo viņš tikmēr jau ir aizgājis viņā saulē. (Nopūšas.) Taču par to nevar un nevajag apvainoties — tāda ir dzīve.

Jocīgākais, kas man šķiet tagad: kad piezvana žurnālists, lai sarunātu interviju vai uzzinātu konkrētā cilvēka viedokli, to viņam vajag tagad un tūlīt, un vispār — to vajadzēja jau vakar! (Smejas.) Taču ļoti bieži ir tā, ka vakar nemaz nevajadzēja, jo tas bija aktuāls vakar un nenovecos arī rīt. Protams, ir bulvārprese, ir lielā prese, ir nedēļas prese, ir žurnāli, un materiāli tiek plānoti, tāpēc es to saprotu... Visādi jau ir gājis. Savulaik, kad veidoju "Vakara intervijas", gadījās, ka vienlaikus atsaka divi cilvēki, kurus tajā brīdī esmu gribējis intervēt, bet raidījums "jālaiž gaisā" un ir palikušas tikai divas dienas — tad gan jādomā, ko kvalitatīvu likt vietā. Interesantākais, ko šajā sakarā esmu dzirdējis — tas gan nebija man, bet senos laikos manam kolēģim, kuram bija jāveido sižets par lauksaimniecību. Viņš iedzēra šņabi un nekur neaizbrauca, bet paņēma kaut kādu iepriekšējo materiālu, kas nebija "aizgājis gaisā", un sižetu uztaisīja. Pēc sižeta demonstrēšanas televīzijā galvenais redaktors kolēģim teica: zini, man vakar zvanīja tā cilvēka sieva un teica, ka viņš jau pusgadu ir zem zemes... Arī tā gadās.

Bezmaksas reklāma teātrim

Kopš kultūras ministre jūs iecēla par Nacionālā teātra direktoru, šķiet, esat nokļuvis preses uzmanības centrā. Vai žurnālistu interese nebaida?

Tā kā pats esmu žurnālists un ilgus gadus darbojos žurnālistikā, man tas šķiet absolūti normāli. Ir gan ļoti nogurdinoši, jo paralēli jāveic ļoti daudz — pārņemšanas lietas, par kurām šobrīd ļoti daudz domāju, un nākotnē darāmais. Bet tas būs kādu laiku. Ir arī labās lietas: ceru, ka ar manu personību teātrim tiek pievērsta uzmanība. Tā ir netieša reklāma, par kuru nav jāmaksā. Man tā jāizmanto, un es to arī labi izmantoju, informējot sabiedrību, kā un cik vien varu. Cits jautājums: varbūt pašlaik neesmu īsti pilntiesīgs paust viedokli, kas teātrim ir vai nav vajadzīgs, jo neesmu tik labi iepazinies ar visām lietām, lai varētu teikt: jā, es par to visu uzņemos atbildību.

Skatītāji nedrīkst palikt vienaldzīgi

Droši vien, no malas raugoties, jums šķita, ka teātrī ir samilzušas problēmas.

Problēmas tur tiešām ir samilzušas, un tas jau arī nav nekāds noslēpums. Iemesli ir dažādi. Kolektīvs — tieši tāds pats kā televīzijā, "Labvakar" un virkne citu kolektīvu, kas kaut nedaudz saistīti ar radošo dzīvi,?— ir ļoti sensitīvs, viņi ir mazliet nervozi un kaut nedaudz vērsti uz sevi. Un tas ir absolūti normāli, ar to ir jāsamierinās un jādomā, kā sasāpējušos jautājumus risināt. Manuprāt, galvenā problēma visiem, arī man, ir saprast, kas jārāda, lai skatītāji no teātra izietu apmierināti. Ja skatītāji būs apmierināti, skaidrs, ka kolektīvs būs strādājis godam. Manuprāt, tas ir svarīgākais, kas jāsaprot ne tikai teātra vadībai un tehniskajiem darbiniekiem, bet arī režisoriem, ar kuriem reizēm ir problēmas, jo viņi dažkārt mēdz izpaust tikai sevi, nedomājot par to, kā skatītāji uz to reaģēs.

Galvenais laikam ir tas, lai izrāde skatītājus neatstāj vienaldzīgus, lai viņi par to diskutē — līdzīgi, kā bija ar izrādi "Pūt, vējiņi!".

Man šķiet, ka ir divi pieņēmumi. Pirmais: skatītājs ir priecīgs, aizkustināts, viņš iznāk no teātra, un sirds viņam ir pilna — izrāde, tā teikt, ir izgājusi caur sirdi, jo cita kritērija jau skatītājam nav. Otrais: tev izrāde var patikt, var arī nepatikt, tā var riebties, tā tevi var vienkārši saniknot, vārdu sakot, ir jāraisās emocijām — naidam, niknumam, par labām emocijām nemaz nerunāsim. Galvenais, lai, iznākot no teātra, cilvēks nesaka: viss, es par izrādi esmu aizmirsis, es par to nedomāju, jo man tā šķita garlaicīga. Lai nebūtu jāuzdod jautājums: "Kāpēc es esmu tērējis laiku un naudu?" Lūk, kas ir galvenais.

Padevās kārdinājumam

Tiekoties ar aktieriem, jūs droši vien nokļuvāt jautājumu krustugunīs? Kas bija galvenais, ko aktieri gribēja dzirdēt?

Manuprāt, tas, vai es vispār saprotu, par ko ir runa. (Smejas.) Jo viņi jau nav muļķi un ļoti labi saprot, ka nevar uzburt kaut kādu vīziju un pateikt: tagad te būs milzīgs klasikas teātris vai milzīgs eksperimentu teātris... Un viņi redz cilvēku, kurš nav pilnīgs idiots un kurš, būdams žurnālists, zina, ko grib pateikt. Domāju, ka viņiem galvenais bija saprast, vai mēs vispār runājam vienā valodā. Varbūt daži jautājumi bija ķecerīgāki, bet kopumā gaisotne bija ļoti laba. Manuprāt, lielākajai daļai galvenais bija tīri emocionāli saprast — tas ir pieņemami vai ne, ka viņi un teātris ir primārās rūpes, par ko tagad jādomā.

Kad zvanīju jums, lai sarunātu interviju, apsveicu ar jauno amatu, bet jūs atbildējāt, ka varbūt jāizsaka līdzjūtība. Kā tagad ŠĶIET?

Es vēl oficiāli neesmu šā teātra direktors, jo neesmu parakstījis līgumu, bet tas nekas. Patlaban ļoti nopietni pētu, kas šajā teātrī ir, kāda ir finansiālā situācija un tā tālāk. Un patlaban šķiet, ka man jāizsaka līdzjūtība, bet apsveikt varēs, kad būs pagājuši kādi trīs gadi. Tad varēs teikt: jā, kaut kas ir izdarīts, kaut kas ir noticis. Bet pagaidām man tas ir tikai neuzarts lauks. Protams, tas ir arts un kopts un tajā ir strādāts, bet man tas ir lauks, kuru art, ecēt un darīt tajā visu ko citu. Tik jādomā, kā to darīt.

Vai piedāvājums vadīt šo teātri bija negaidīts?

No Kultūras ministrijas — vairs ne tik negaidīti, jo vairāki Nacionālā teātra cilvēki jau bija mani uzrunājuši, lai piedalos konkursā. Jau biju pateicis pilnīgi skaidru "nē", arī to, ka mani tas neinteresē, ka padomāšu, jo man ir daudz citu darbu — arī radošajā apvienībā "Labvakar". Slodze joprojām ir ļoti liela, un man tagad jādomā, kā to samazināt. Tāpēc nemaz tā īsti nepainteresējos, vai konkurss uz direktora vietu jau bijis un kā tur īsti gāja. Tad — laikam nedēļu pirms tikšanās ar aktieriem — mani uzrunāja kultūras ministre, kurai arī teicu nē, bet viņa vēl divas reizes lūdza mani padomāt. Un tad es, būdams vāja rakstura cilvēks, vienkārši izmetu frāzi: "Labi, aiziesim satikties ar aktieriem, redzēs, kā tur izskatīsies un kā viņi mani uzņems." Bet jau tad sapratu — ja viņi mani pieņem, man vairs atpakaļceļa nav. (Smaida.)

Kļuvis par audžuvectētiņu

Kā šos jaunumus uztvēra ģimene?

Sieva bija patiesās šausmās un panikā! (Smejas.) Viņa šo ziņu tiešām uztvēra ļoti piesardzīgi un neapmierināti. Taču es viņu saprotu, jo manis jau nekad nav mājās. "Labvakar" laikā manis nebija 24 stundas diennaktī 365 dienas gadā — mēs tikai strādājām, šad tad iedzērām šņabi un nākamajā dienā atkal strādājām... Pa to laiku izauga abi mani bērni, kurus vairāk aprūpēja sieva un kuri mani biežāk redzēja televizora ekrānā... Tajā laikā strādāju arī Operā par izrāžu vadītāju. Tā ka tāds darba ārprāts ir bijis vienmēr. Padomes laiks [darbs Nacionālajā radio un televīzijas padomē] varbūt nebija tik noslogots, taču ļoti aktīvs — ja, būdams šādā amatā, netiecies ar cilvēkiem, negrozies sabiedrībā, neej uz pieņemšanām, tu nevari nokārtot ļoti daudzas lietas, un tāpēc visu laiku esi tādā kā stresā. Mūsu pakļautībā bija vairāk nekā 70 raidorganizācijas, arī Latvijas Televīzija ar savām mūžīgajām problēmām... Beidzamos divus gadus atkal esmu "iebraucis" projektos un sabiedrisko attiecību konsultācijās, tāpēc darba man ir ļoti daudz, taču varēju laiku sakārtot tā, kā es vēlos, sarunājot randiņus sev izdevīgā laikā un atrodot kādu šķirbiņu, kad laiku veltīt sievai. (Aizdomājas.) Bērni — ne viens, ne otrs — vairs nav mājās: meita jau četrus gadus ir Briselē, strādā Eiropas Komisijā, bet dēls strādā un mācās Amerikā. Starp citu, viņš tur arī apprecējās.

Varbūt esat jau vectētiņš?

Varbūt nerunāsim par šo tēmu? (Pēc mirkļa.) Nē, varam runāt: dēls Amerikā apprecēja vietējo meiteni, un viņi adoptēja piecgadīgu puisīti. Tātad neesmu miesīgs vectētiņš, bet vectētiņš, kam puika zvana un saka: "Grand pa, grand pa!" (Smaida.) Var teikt, ka ar sievu esam palikuši divi vien, jo abiem vecāki jau ir zem zemes, tāpēc viņa cerēja, ka tagad vairāk veltīšu laiku viņai, arī draugiem un sabiedriskām lietām. Katrā ziņā viņa tagad nav sevišķi laimīga. Bērni uz tādām lietām skatās daudz mierīgāk, jo viņu pamatprincips, kā jau citai paaudzei, ir — vienmēr var pieņemt jaunu izaicinājumu, pamēģināt, izdarīt. Un, ja esi kļūdījies, saproti, ka nevajag, kā es saku, vilkt kaķi aiz astes, jo viņš jau ir beigts... Ja tev ir bijusi izdevība, tā jāizmanto.

Apgūs teātra vēsturi

Laikam vienīgā priekšrocība ir tā, ka jaunā darbavieta atrodas 50 metrus no mājas.

Kāda tam nozīme?! Ja nu vienīgi vakarā varēšu pāriet pāri ielai un pakontrolēt, kā notiek izrādes. (Ironiski smaida.)

Kāda ir jūsu vīzija par Nacionālo teātri?

Tam tomēr vajadzētu palikt Nacionālajam teātrim, bet ne tādā nozīmē, ka tajā jāuzved tikai nacionālās lugas. Manuprāt, šis teātris ir bagātība, kurā var apvienot nacionālās un klasiskās vērtības, bet ir viena bīstama lieta — nedrīkst ieslīgt vecišķā rutīnā. Tas gan nenozīmē, ka visa klasika jātaisa kā "Pūt, vējiņi", kas ir ļoti interesanta un diskutabla izrāde. Protams, šī izrāde piesaistīja to jaunatnes daļu, kas diez vai citādi izlasītu Raini un atnāktu uz teātri. Man pašam gan ļoti patīk tīri klasiskas izrādes ar kostīmiem, scenogrāfiju un tā laika izjūtu. Lai gan — ko vispār nozīmē klasika? Var teikt, ka Māras Zālītes "Sfinksa" — ņemot vērā, cik populāra ir šī izrāde, — arī jau kļuvusi par mūsdienu klasiku. Vai Paula Putniņa "Paši pūta, paši dega". Ja neieslīgstam definīcijā, ka klasika ir tikai Ostrovskis vai Šekspīrs, tad, manuprāt, arī Ojārs Vācietis un Imants Ziedonis ir klasika. Jautājums — kā tā tiek pasniegta? Ir cilvēki, kas galēji negatīvi skatās uz eksperimentiem un kam sirdij vajag labu klasisku izrādi vai labu melodrāmu. Un tā nu ir vairs ne direktora, bet gan kopējā režijas problēma. Man ir varianti, kā to risināt, jo domāju, ka ir nepelnīti, ja teātra veiksmes vai neveiksmes piedēvē un uzveļ tikai direktoram vai galvenajam režisoram. Teātris — tāpat kā televīzija?— ir kolektīva māksla.

Vai teātra direktoram jāzina sava teātra vēsture?

Zinu, ka, piemēram, Berta Rūmniece ir bijusi izcila aktrise, bet, ja man sāktu prasīt par Nacionālā teātra direktoriem, es droši vien nezinātu visus. Taču — ja gribi šajā teātrī strādāt, pamatlietas, piemēram, kas ir Alfrēds Amtmanis–Briedītis, Alfreds Jaunušans un kaut vai mana jaunības laika zvaigznes Lidija Freimane, Elza Radziņa un Velta Līne, gan ir jāzina. Ja nezina, tas jāapgūst.

"Puķenieka" pieredzi neslēpj

Pašlaik par hobijiem laikam gan esat pilnībā aizmirsis.

Šobrīd — jā, bet vispār, nē. Manuprāt, ja pat visnenormālākajā un visstresainākajā situācijā cilvēks nevelta laiku sev, ar to arī viss beidzas, jo viņš iztukšojas.

Man ir tā: ja širmis pilnīgi aiziet ciet, vienu dienu aizbraucu pie jūras vai noteikti eju uz treniņiem sporta zālē. Ja man jāizvēlas starp pieņemšanu un trenažieru zāli, izvēlos pēdējo. Un jāizbrīvē laiks arī draugiem.

Patiesībā ir vēl viena interesanta lieta: man noteikti ik pa brīdim jātiek laukā no Rīgas vismaz simt kilometru rādiusā. Tā ir tāda interesanta lieta: vienalga, vai tu brauc kaut kur uz ārzemēm vai uz mammas laukiem Smiltenē, attālinoties no Rīgas ārprāta un izslēdzot mobilo telefonu, ap kādu 80. kilometru tu spēj veselīgi paraudzīties uz sevi un apkārtējiem un saprast, ka bez Rīgas, Vecrīgas, tusiņiem un visām tām lietām, kas tevi ievelk gan labajā, gan mēslainajā vidē, ir arī cita pasaule. Tad brīvdienas var pavadīt mierīgi, veltot tikai sev un padomājot par visu. Un svētdienu vakaros, tuvojoties Rīgai, ap Siguldu es jūtu, kā tuvojas stress, un jādomā: rīt man ir tas, tas un tas. (Nopūšas.) Tātad vienā brīdī vienkārši jāpasaka: kolēģi, es trīs dienas nebūšu — protams, ja tā var izdarīt. Pēdējā laikā man tas bija izdevies; kā būs turpmāk, redzēsim.

Vai Smiltenes mājā pievēršaties arī lauku darbiem?

Minimāli. Tagad puķu dārza vietā ir mauriņš. (Smejas.) Bet kādreiz bijām puķenieki — stādījām tulpes, narcises un rozes līdz pašai mājai. Es gan biežāk braucu tās pārdot — uz Ļeņingradu un Pleskavu, tāpat kā daudzi latvieši. Vienīgais, ka miljonus gan ar tām puķēm nenopelnīju — atšķirībā no daudziem citiem. Bet māju uzbūvējām un mašīnām arī sanāca. Vecāki ar šo lietu ņēmās apmēram līdz 80. gadu beigām. Vēlreiz atkārtoju — ar to naudu visam pietika: gan būvēšanai, gan varējām mašīnas mainīt, gan atlikt naudiņu nebaltām dienām, mātei kādas rotas iepirkt.

Galvenais "uzrāviens" droši vien bija uz Sieviešu dienu?

Protams, tad bija tā riktīgi, par atpūtu pat domāt nevarēja. Bija arī rožu laiks, un mana mamma siltumnīcā pat Ziemassvētkiem audzēja rozes. Pārdot vedamās bija tulpes un narcises, uz vietas tirgojamās?— lielākoties narcises, krokusi un citas. Bija arī tāda pieredze — nav vērts liegties... (Smaida.)

Kā vēl pavadāt brīvo laiku?

Iespēju robežās cenšos Eiropā apmeklēt operu izrādes un, protams, arī mūziklus — tie man ļoti patīk. Mani fascinē šo iestudējumu kvalitāte, jo vienu otru izrādi esmu skatījies ar desmit gadu atstarpi — pilnīgi nekādas atšķirības! Diemžēl pie mums bieži ir tā, ka sākumā ar izrādi viss ir kārtībā, bet vēlāk tā mazliet paļurkājas, izspēlējas. Tur ir tā: kā izrādi iestudē, tāda tā arī paliek līdz beidzamajai dienai, lai gan izpildītāji mainās. Protams, tur tiek ieguldīti pilnīgi citi līdzekļi.

Šajā sakarā ir vēl viena interesanta lieta, ko nesaprotu, tāpēc gribu mudināt cilvēkus vienmēr nepakļauties preses iespaidam. Piemērs ir "Hotel Kristina" — izrāde, kuru nevaru novērtēt kā īpašu mākslu, bet kuru nevaru vērtēt arī kā pilnīgi norakstāmu un ārā metamu darbu. Kāpēc? Protams, var diskutēt gan par libretu, gan par mūziku — to arī vajag darīt —, bet tas ir darbs, kas Londonā būtu absolūts vidusmēra mūzikls un zāle tur būtu pārpildīta.

Tikko skatījos "Billiju Eliotu" — absolūtu vidusmēra izrādi, lai gan jāņem vērā tur spēlējošais puisītis, kurš darīja fantastiskas lietas. Taču idejas un visā pārējā līmenī "Hotel Kristina" nav sliktāka par turienes izrādēm. Manuprāt, nemeklējot kādu īpaši dziļu domu un filozofiju, kuru Māra Zālīte libretā gan ir mēģinājusi ielikt, izklaidei un atpūtai šī izrāde ir gana laba. Jā, ir viena problēma — biļetes ir mazliet par dārgu, tāpēc domāsim arī par to. Protams, Latvijas teātru publika ir ļoti izlepusi, un tajā pašā laikā ir izrādes — nesaukšu, kuras —, kas ir ne sevišķi augsta līmeņa un tajā pašā laikā plaši apmeklētas. Acīmredzot kaut kas te nenostrādā, un es pētīšu, kas tas ir.