Izrādes galvenais uzdevums šķietami ir Friča Bārdas dzejas pakļaušana manipulācijām ar ritmu plašākā nozīmē – dzeja tiek deklamēta dažādos veidos, pārejot no viena stāvokļa citā. Vienu brīdi tā izskan kā pieklusināta lūgšana, bet nākamajā jau transformējas dinamiskā stāstījumā, kur neatņemama sastāvdaļa ir skaņas, kas tiek izvilinātas no koklēm, apzīmējot šo trinkštrinkš ar ārkārtīgi ietilpīgu jēdzienu ambients. Šis mūzikas paveids ir visaptverošs, jo tajā tiek sapludināti vairāki elementi no dažādiem stiliem, kā arī – par ambientu var nosaukt jebko, kas skan apkārt, un krasi noteikt, vai skaņa piederīga ambientam vai nav, ir apgrūtinoši.

Kā vēsta dažādi avoti, kokles spēles apgūšanai aktrises veltījušas apmēram gadu. Pieņemu, ka šis instruments pieprasa ilgu mācību procesu, tomēr tikpat būtiski ir arī pārvaldīt formu, ko režisors, iespējams, vēlējies parādīt izrādē – dzeja kā mantra, kas var skatītājos panākt meditatīvu stāvokli. Diemžēl tas realizējas tikai daļēji. Regīna Razuma ir lieliska aktrise, tomēr izrādes ietvaros jūtams savdabīgs biklums, nespēja pakļaut vārsmas vēlamajam rezultātam. Cik noprotu, izrādē atsevišķos brīžos būtiski ir nekrāsot intonācijas, atteikties no tām pilnībā, lai veidotu bezpersonisku vārdu plūdumu. Šeit arī ir sēklis. Vietumis tas izdodas, bet vietumis gluži pretēji, padarot izrādi par daiļlasīšanas konkursu. Šķiet, ka vistuvāk ideālam, precīzāk, pat pārkāpusi tā robežas, ir Maija Apine, kura pati no savas balss ieslīgst meditatīvā mierā. Daļēji formu realizē Liene Šmukste un Jana Čivžele, tomēr visos gadījumos problēma ir viena – krasās pretrunas starp režisora uzstādījumu un realizāciju.

Izrāde ilgst apmēram stundu. Tajā nav nekādu gaismu spēļu, nedz dekorāciju. Tikai kokles un kas pagadās stilā ģērbtas aktrises. Tāpat nav arī skaidrs, kāpēc režisors priekšroku devis Friča Bārdas dzejai, jo tikpat labi tas varēja būt arī kāds cits no t.s. latviešu modernistiem. Miglā tīts arī jautājums par izrādes aktualitāti. Protams, var spekulēt ar to, ka režisors vēlējies parādīt kārtējās kolektīvās apziņas manipulācijas iespējas vai arī dot atpūtas brīdi skatītājam, sniedzot izrādi, kurā sekundārs ir teksts, bet primārs veids, kā šo tekstu pasniedz, bet tas ir apšaubāmi. Rodas iespaids, ka Alvim Hermanim vajadzēja atsvaidzināt elitārismu Jaunajā Rīgas teātrī (JRT), piedāvājot kaut ko pseidointelektuālu.

Nevar noliegt, ka vēlamā atbildes reakcija no skatītāju puses tiek sasniegta, jo izrādes gaitā rodas divi spēles laukumi. No vienas puses – aktrišu sniegums, bet no otras – snauduļojošie skatītāji. Kā apliecinājums tam izskan skatītāju aplausi. No sākuma aplaudē pēdējie pieci, kas nav aizmiguši, viņu paraugam seko tie, kas no aplausiem pamodušies. Vienā brīdī pamostas visa zāle un plaukšķināšana sasniedz triumfu.

Atstājot JRT Mazo zāli, dzirdu, kā viens no skatītājiem pauž savu sašutumu, kas izskan apmēram tā: "Biju domājis, ka esmu inteliģentāks! Es aizmigu Alvja Hermaņa izrādē, pat nesaprotot, ko viņš grib ar to pateikt."

Pirms kāda laika Alvis Hermanis runāja par JRT kā par elitāru teātri, kas savdabīgi sasaucas ar amerikāņu sapņa latviskoto versiju, padarot režisoru par sapņa pārdevēju, kas solās nodrošināt katru skatītāju ar inteliģenci, nemaz nerunājot par intelektuālo attīstību. Beidzot tas ir devis augļus – skatītāju, kurš mokās nepilnvērtības kompleksos, ka aizmidzis pašā izredzētākajā Latvijas teātrī. Ja atsaucas uz Alvja Hermaņa teikto Teātra Vēstneša 2005./2006. gada 4./1. numurā: "To cilvēku, kas izteikti lasa grāmatas, iet uz koncertiem, nekad nebūs vairāk par tiem, kas to nedara un skatās televizoru. Bet tad Dievs ar viņiem! Lai viņi dzīvo savu dzīvi! Ja viņi neizprot manas izrādes, ne jau es viņiem iešu pielāgoties, lai viņi uztrenējas, pamācās, pārdzimst jaunā kvalitātē, varbūt tad viņi būs spējīgi..." un režisora konceptu par elitāro teātri, var spriest, ka tā ir īpaša domubiedru grupa. Un kurš gan negribēs būt īpašs?