"No sākuma mēs draudzējāmies starp mājām," tā par Īrijas latviešu biedrības rašanos stāsta tās tagadējais priekšsēdētājs Jānis Kargins. Bet pamazām, pamazām radās arvien vairāk draudzīgu māju. Un nu jau pavisam drīz biedrība svinēs savu gada dzimšanas dienu.
Latvieši Īrijā meklē diriģentu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Biedrībā darbojas arī skots
Biedrību atbalstījis īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, pagājušā gadā piešķirot tai 5300 latus. Liels paldies par biedrības izveidošanu jāsaka gan ir Latvijas vēstniecībai Īrijā. Jo tieši vēstniecība organizēja pirmo dievkalpojumu, uz kuru sanāca milzum daudz ļaužu. Bet Jānis naski savāca latviešu kontaktus. Un tā sāka veidoties biedrība.
Kopš pērnā gada beigām gan aktīvo biedrības ļaužu skaits ir nedaudz samazinājies. Iemesls tam ir gauži vienkāršs — lai attīstītu biedrības darbu, nolemts iekasēt biedru naudu 25 eiro gadā. Lai gan Īrijas latviešiem tā nav īpaši liela naudas summa, dažs labs tomēr no piedalīšanās atteicās. "Pašlaik biedrībā ir kādas 60 līdz 75 ģimenes," stāsta biedrības valdes locekle Liene Končus. Interesanti, ka šajā biedrībā visai aktīvi darbojas arī kāds skots — viņš regulāri zvana Jānim, interesējas par jaunumiem.
Uz dažiem biedrības pasākumiem ierodas arī vecās imigrācijas pārstāvji. "Viņi sevi sauc par dinozauriem," smej Jānis. Taču jaunās imigrācijas pārstāvji ir patīkami pārsteigti par to, ka šie "dinozauri", kuru skaits nav lielāks par desmit, tik ilgu laiku spējuši noturēties kopā.
Jāpiebilst, ka pavisam drīz biedrībai būs arī sava interneta mājaslapa. Tā nu jaunumus par aktivitātēm Īrijā varēs uzzināt ne tikai no Latvijas medijos publicētajām ziņām, kurus manīgie mājinieki telefoniski nodot letiņiem svešumā.
Piekrāpto kļūst mazāk
Biedrība vairāk gan darbojas kā informācijas centrs. Ja kāds nonācis nelaimē vai kādam vajadzīga informācija, biedrības ļaudis palīdzību neliegs. "Naktsmājas mēs nedodam," gan uzreiz piebilst Jānis. Proti, dažkārt uz biedrību zvana nelaimē nonākuši cilvēki, kas palikuši bez naudas, bez jumta virs galvas un arī bez darba. Šādos gadījumos biedrības cilvēki iesaka nelaimīgajiem, kur pārnakšņot, vietas, kur var paēst par brīvu.
Kargins gan teic, ka pēdējā laikā šādu cilvēku kļūst aizvien mazāk. Tas arī nav brīnums. Jo teju vai katram ir kāds draugs, rads vai paziņa Īrijā, kam var lūgt palīdzību. Samazinājies arī to cilvēku skaits, kurus neģēlīgi piekrāpj tā dēvētās darbā iekārtošanas aģentūras.
"Labvēlīgais tips" sāk ar Īriju
Latvieši Īrijā ne tikai strādā, lai nopelnītu, bet arī atpūšas un izklaidējas. "1. aprīlī pie mums būs "Labvēlīgais tips"," lepni stāsta biedrības locekļi, ar smaidu piebilstot, ka tagad jau mūziķi no sākuma koncertē Dublinā, un pēc tam tikai Latvijā. Arī šis gadījums — grupai jauns disks, bet pirmie to dzirdēs tieši Īrijas latvieši. Kāpēc? Tāpēc, ka šeit var nopelnīt. "Biļete uz "Labvēlīgo tipu" maksās 25 eiro. Biedrības biedriem — 20 eiro," skaidro Jānis.
Fredis un viņa grupas mūziķi nudien nav vienīgie, kuri koncertē Dublinā. "Pie mums bija "Tumsa", "Līvi", "Dakota". Fomins un Kleins jau šeit ir kā savējie," stāsta latvieši. Katru sestdienu latvieši var izklaidēties diskotēkā "Parnell Moonies". Šo vietu var atpazīt pēc Latvijas karoga.
Nav jau tā, ka tikai trakas izklaides vieno latviešus. Ir arī garīgas lietas: sākot ar aprīli, katru otro ceturtdienu Dublinā, vācu luterāņu baznīcā notiks dievkalpojumi.
Vēlas nodibināt kori
"Mēs meklējam diriģentu," neslēpj Liene. Proti, liela daļa no Īrijā dzīvojošiem latviešiem dzimtenē dziedājuši korī vai dejojuši tautiskās dejas. Bet šeit šādas izklaides pietrūkst. Tā nu radusies doma nodibināt pašiem savu kori. Tikai pagaidām ir tā ķibele, ka nav kora vadītāja.
Latvieši Īrijā gan nemeklē diriģentu no Latvijas, jo nav pa kabatai apgādāt speciālistu ar dzīvesvietu un maksāt lielu algu. Taču, ja ir kāds mūziķis, kam nav bail un pietiek uzņēmības, lai vadītu kori, biedrība būs ļoti pateicīga.
Izglītība — problēma ģimeņu apvienošanai
Biedrības paspārnē darbojas arī skoliņa "Saulgriezīte". "Tā ir nedēļas nogales skoliņa," paskaidro Jānis, piebilstot, ka Latvijā par to ir radies gauži nepareizs priekšstats. "Sākumā skolotāji no Latvijas sūtīja CV, uzsverot savu lielo pieredzi. Bet tā nav īsta skola," pārpratumus mēģina novērst Kargins. Nedēļas nogalēs līdztekus biedrības sanāksmēm uz dažām stundām Īrijas valdības ierādītajās telpās Izglītības departamentā ("Marlborough Road", ieeja no "Gardiner Lower") bērni rotaļājas.
Latvieši saprot — ja Īrijā būtu īsta latviešu skola, noteikti uz šo valsti pārceltos aizvien vairāk un vairāk ģimeņu. Jo tieši izglītības līmenis ir gana sāpīgs jautājums. Ja bērnu Īrijā skolā iekārtot nav problēmu, tad, atgriežoties Latvijā, atvasei mācības jāsāk gandrīz no sākuma. "Mēs būtu pat gatavi maksāt," par iespēju, ka Īrijā patiesi varētu izveidot mācību programmu latviešiem, kas līmeņa ziņā būtu līdzvērtīga Latvijas sistēmai, teic latvieši.
Taču ir arī Īrijas izglītības sistēmas atbalstītāji, kas uzsver, ka šajā valstī bērni saņem praktisku izglītību. Pat Latvijas vēstnieks Īrijā Indulis Ābelis jau iepriekš "Vakara Ziņām" atzinīgi izteicās par izglītības sistēmu, par piemēru minot to, ka jau salīdzinoši mazās klasēs bērnus apmāca tik praktiskai lietai, kā sastādīt bilances.
120 latu. Mēnesī?!
Sāpīgs jautājums ir atgriešanās mājās. "Tā jau nav, ka mēs nezinām, kas notiek Latvijā. Atbraucam, paskatāmies, ka nekas nav mainījies, un braucam atpakaļ," stāsta latvieši. Prom no Rīgas, mazpilsētās, vēl joprojām par tik atbildīgu amatu kā veikala vadītāja tiek solīta vien 120 latu liela mēnešalga. "120 latu, tas nav daudz. Bet tas taču nav nedēļā, bet gan mēnesī!" aizdomājas latvieši. "Katru gadu mēs domājam — viss, tikai šo gadu, un tad braucam mājās. Bet gads iet pēc gada," sūrojas latvieši.
"Ir jāmainās domāšanai, jāmainās paaudzei," domīgi ir latvieši. Un izmet kā joku — nez, kas notiktu, ja no Latvijas uz citām valstīm peļņā dotos visi darba spējīgie cilvēki, bet mājās paliktu valdība un politiķi.
"Kad Latvijā būs labāk, mēs atgriezīsimies," bilst Liene, uzsverot, ka cilvēkiem, kas atbraukuši uz šejieni, nebūt nav pārlieku augstu prasību, nav vēlmes pelnīt miljonu, bet gan apgādāt sevi un ģimeni.
Īri tagad viesstrādniekiem mēdz teikt: "Jā, es tevi saprotu, arī es tā kādreiz dzīvoju." Un latviešiem Īrijā ir tāds nedaudz ironisks sapnis — pēc gadiem desmit atgriezties mājās, uzsākt savu biznesu, ņemt darbā baltkrievus un teikt šos pašus vārdus: "Jā, es tevi saprotu, arī es tā kādreiz dzīvoju."
Jāteic, ka Īrijā latvieši nav naski uz privātbiznesu — šajā jomā krietnu soli priekšā ir lietuvieši. "Pārnāc mājās no darba, galva nesāp," teic vieni. Bet citi piebilst: "Latvieši nav tik badīgi kā lietuvieši."
Citās valstīs valodu barjera
Patlaban darba tirgu viesstrādniekiem ir atvērušas Īrija, Lielbritānija un Zviedrija. Pavisam drīz šīm valstīm pievienosies arī Spānija. Un vēlāk — arī citas Eiropas Savienības dalībvalstis. Pagaidām gan Īrijas latvieši ir visai skeptiski attiecībā uz iespējamo mītnes valsts maiņu, par šķērsli minot valodu. Bet, kas zina, varbūt atradīsies daudzi, kam svešā valoda nebūs šķērslis.
Karginu pavisam nesen intervējis kāds holandiešu žurnālists. Viņu interesējusi latviešu pieredze Īrijā, arī īru attieksme pret viesstrādniekiem. Žurnālists lūdzis, lai Jānis kaut ko novēl īriem. Un novēlējums bija gauži vienkāršs: "Viņiem ar to ir jāsadzīvo."
Jāteic, ka sadzīvot nemaz nav tik grūti. Jo paši īri lielākoties strādā ārpus Īrijas, piemēram, Austrālijā. Tas nozīmē, ka viņiem viesstrādnieku problēmas nav svešas.
Par īriem kā darba devējiem latvieši ir augstās domās. Vienalga, cik bagāts arī būtu īpašnieks, viņš strādās līdzās saviem strādniekiem. Atšķirībā no Latvijas, kur katrs, kurš tikko izsities priekšniekos un nopelnījis pirmo lielo naudu, sēdēs ērtā kabinetā un braukās apkārt glaunā BMW vai mersedesā.
Turklāt īru darba devējam var pateikt visu tieši acīs, nebaidoties no represijām. Bet Latvijā cilvēki klusē. Tāpat pati īru tauta necietīs, ja kāds nodarīs pāri — ja vajadzēs, streikos, un tad to vajadzēs ņemt vērā. Bet latvieši? Kļūs pārāk grūti, aizbrauks strādāt uz Īriju.
Īrijā mīt Gunti Ulmaņi un Raimondi Pauli
Daudz rakstīts, spriedelēts un pētīts — cik tad īsti latviešu dzīvo Īrijā? Bet uz šo jautājumu atbildes nav arī latviešu biedrības biedriem. "Pie mums jau pieci Gunti Ulmaņi un Raimondi Pauli," smejot teic Jānis. Jā, un dažs labs cilvēks ar latviešu pasi un latviešu vārdu un uzvārdu, kas dzīvojot Cēsīs, uz jautājumu, kur tad tā pilsēta atrodas, var acis nepamirkšķinot atbildēt: "Pie jūras."
Dažs labs cilvēks, pēc pases latvietis vai lietuvietis, uz sveicienu "dzimtajā" valodā acis vien nobolīs. Cits pat neatcerēsies, kā viņa uzvārds ierakstīts pasē. Bet reizi nedēļā vai mēnesī šāds baltietis steigs uz banku, lai aizskaitītu naudu sievai... uz Ukrainu.
Tieši šādu visai jocīgu atgadījumu dēļ nav pārliecības, ka tie visi, kas reģistrējušies un pieņemti darbā, patiešām ir Latvijas pilsoņi.
Turklāt daudzi ir dabūjuši PPS numuru, taču pēc laika atgriezušies Latvijā, bet numurs ir palicis. Tāpēc precīzi uzzināt, cik tad daudz Īrijā ir iebraucēju no Latvijas, nav nemaz iespējams.
Bet viņu nav maz. Katru dienu no Rīgas uz Dublinu lido trīs lidmašīnas. Pasažierus tur ved gan lētais "Ryanair", gan īru "AerLingus", gan mūsu nacionālais "airBaltic". Un visas lidmašīnas ir pilnas.