Festivāla programmā iekļautie iestudējumi – J. Vahtangova vārdā nosauktā Valsts akadēmiskā teātra (Maskava) «Jevgeņijs Oņegins» un «Anna Kareņina», A. S. Puškina teātra (Maskava) «Krietnais cilvēks no Sečuānas», Mihaila teātra (Sanktpēterburga) «Daudzpusīgums. Klusuma un tukšuma formas» un Lielā leļļu teātra (Sanktpēterburga) «Barmalejs».

Iestudējums «Jevgeņijs Oņegins», kas kļuva par hitu jau pēc pirmizrādes, ir ieguvis bagātīgu balvu ražu («Kristāla Turandota», Teātra prēmija «MK» un Teātra darbinieku savienības prēmija «Sezonas nagla», festivāla «Baltijas māja» direkcijas apbalvojums). «Zelta Maskai» izrāde bija izvirzīta sešās nominācijās, un divās no tām plūca uzvaras laurus: Rims Tumins tika atzīts par labāko režisoru un Marija Daņilova izrādījās labākā kostīmu māksliniece.

Puškina romāns dzejā vahtangoviešiem pārvērties skatuviskā poēmā. Sniegs, šineļi, tālas gaismas, baltas fasādes, ermoņikas skaņas, lāča izbāzenis, grūtsirdība un kaisle, ironija un maigums, vilšanās un cerība – «krievu dzīves enciklopēdija» itin kā atdzīvojas atjautīgā, apburošā darbībā un rotājas savos spoguļattēlos. Te ir divi Oņegini (Sergejs Makoveckis un Viktors Dobronravovs), divi Ļenski (Vasilijs Simonovs un Oļegs Makarovs), divas lomas atvēlētas spožajai Ludmilai Maksakovai (aukle un deju skolotāja), bet Tatjana ir viena (galveno varoni spēlē teātra jaunā prīma Jevgeņija Kregžde, dzimusi rīdziniece). Savukārt autora teksts uzticēts Vladimiram Vdovičenko – «atvaļinātam huzāram», dedzīgam un ironiskam komentētājam...

«Annu Kareņinu» Vahtangova teātrī izstāstījuši, pilnībā iztiekot bez vārdiem: to izdejo Šnitkes, Čaikovska, Mālera un Forē mūzikas pavadījumā. Bet stāstījums ir tik pārliecinošs, ka «Zelta Maskai» izvirzīts horeogrāfijas, ne dramatiskā teātra nominācijās (Anželika Holina kā baletmeistare, bet Olga Lermana – kā labākā lomas izpildītāja). Nav nejauši piešķirts šāds virsraksts vienai no recenzijām: «Lielais teātri, esiet modrs!» Žestu skaistums un precizitāte, spējums un aizrautība, apbrīnojams iekšējais spraigums... – tiem, kuri labi pārzina romānu, šķiet, ka mākslinieki ne tikai pārvietojas telpā, bet arī izrunā Tolstoja tekstu. «Ikvienu jau var iemācīt dejot. Man vienalga, vai cilvēks ir apguvis baleta tehniku vai nav,» saka Holina. «Izrādē piedalās dvēsele, ne ķermenis. To ir jāierauga un jāatsedz, jāizveido no tās vajadzīgais tēls.» Pazīstamajai lietuviešu horeogrāfei pietika ar 44 mēģinājumiem, lai īstenotu savu ieceri. Teātrī atradās brīnišķīga Anna Kareņina – Ščukina skolas absolvente Olga Ļermana. Alekseju Kareņinu spēlē šīs pašas mācību iestādes rektors, harismātiskais Jevgeņijs Kņazevs.

«Krietnais cilvēks no Sečuānas» nodrošināja «Zelta Masku» aktrisei Aleksandrai Ursuļakai («Labākā sieviešu loma») un režisoram Jurijam Butusovam (Īpašā žūrijas godalga). Šo uzvaru teātra cienītāji paredzēja un gaidīja, jo viņu vērtējums bija vienprātīgs: Ursuļakai pagājušajā sezonā līdzvērtīgu sāncenšu nebija: viņas traģisko lomu atveidotājas dotības pacēla izrādi līdz notikuma līmenim teātra vidē. Pat visbargākie recenzenti publiski atzinās, ka bijuši pārsteigti, dziļi aizkustināti un laimīgi par redzēto. Negaidīts izrādījās arī leģendārās Bertolda Brehta lugas režijas risinājums. Ne politiskās didaktikas, ne cīņas patosa par vietu zem saules, ne mājiena uz to, ka darbība norisinās Ķīnā, ne fināla dziesmas, kas apliecinātu, ka beigām «jābūt, jābūt, jābūt labām» te nav. Butusovs atsakās no jebkāda režīma kritikas, viņš runā par pasauli, kurā cilvēkam ir grūti būt un palikt krietnam visos laikos. Filozofiskais stāsts ietērpts vācu kabarē estētikā. Pat dzied vācu valodā (skanot dzīvam orķestrītim, protams), bet krievu teksts aizmirdz sarkanās tulkojuma rindās.

Spāņu horeogrāfa Načo Duato iestudējums «Daudzpusīgums. Tukšuma un klusuma formas» tapa īpaši Veimārai 1999. gadā, kad tā tika iecelta par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Izrāde strauji kļuva slavena un 2000. gadā saņēma deju «Oskaru» – starptautisko balvu «Benois de la Dance». Pēc 12 gadiem Duato uzticēja šo iestudējumu Mihaila teātrim, kurā tolaik bija galvenais baletmeistars, un uzreiz tika izvirzīts «Zelta Maskai».

Kad horeogrāfu lūdz pastāstīt par nu jau leģendāro darbu, viņš parasti aprobežojas ar īsu formulu: «Izrāde ir veltījums Baham». Ne ģēnija portretam smagā rāmī, bet jaunam cilvēkam, kurš 23 gadu vecumā ieradās Veimārā un nodzīvoja tajā desmit laimīgus gadus. Te ir romantiskā līnija, kas saistīta ar varoni melnā. Ir daudz smieklīgā un daudz skumīgā. Ir burvīga aktieru pārvēršanās brīžiem mūzikas instrumentos, brīžiem notīs, kas izkārtojas melodijās. Un tomēr Duato ir caurcaurēm romantiķis. Viņš strādā ar jūtām, nevis idejām. Viņa dejas konstrukcijas ir vienlaikus skaistas un arī dramatiski piesātinātas. Tieši tas padara spāni par vienu no interesantākajiem mūsdienu meistariem, bet viņa darbus – par baudījumu skatītājiem.

Ar Ruslanu Kudašovu nav jāiepazīstina: «Zelta Maska» regulāri atved uz Latviju viņa leļļu teātra iestudējumus, bet pats režisors tikpat regulāri iestudē dramatiskās izrādes Rīgas Krievu teātrī. Šajā sezonā publiku gaida kārtējais dubls. Jūnijā Rīgas Krievu teātra repertuāru papildinās Platonova stāsta «Fro» inscenējums, bet oktobrī bērni varēs noskatīties Čukovska «Barmaleju». Kudašovs radījis šo «afrikāņu teiksmu» Sanktpēterburgas Lielajā leļļu teātrī kopā ar saviem studentiem: Mariju Batrasovu, Romānu Dadajevu un Dmitriju Čupahinu. Viņi trijatā uzbur brīnumus tieši mazo skatītāju acu priekšā, apgleznojot sevi un papīra priekškaru (tas kalpo arī kā ekrāns projekcijām), izgriežot figūras no kartona, saritinot un sagumzot maispapīru. Smaidu, skaņu un izdomas pietiktu pilnmetrāžas animācijas filmai, bet slavenās pasakas teksts skan bez izmaiņām. Pēc tādiem svētkiem ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem sagribēsies ķerties pie otām un krāsām. Teātris, kas atmodina iedvesmu, – kas var būt brīnišķīgāks?