Ar baltām rozēm izgreznotais zārks no Eko mājas ar prezidenta apsardzi tika nogādāts uz 15. gadsimta pili. Mūziķi spēlēja baroka mūzikas komponista Arkandželo Korelli sonāti «La Follia», kas bija starp Eko mīļākajiem skaņdarbiem.

«Mūs vienmēr apņēma miers, manam vīram tas ļoti patika,» sacīja Eko atraitne Renāte Ramge.

Eko pagājušajā piektdienā nomira no vēža.

«No viņa klusēšanas varēja noprast, ka viņš lūkojas nebeidzamajā bibliotēkā, ko vienmēr nēsāja sev līdzi,» teica Itālijas kultūras ministrs Dario Frančeskini.

Draugi pieminēja divas Eko aizraušanās - viskiju un vārdu spēles, kuras Eko patikušas vienlīdz labi. Bēru ceremonijā viens no Eko mazdēliem piecēlās un pateica, ka lepojoties ar vectēvu.

«Mēs vēl neapzināmies viņa diženumu,» norādīja izdevniecības «La Nave di Teseo» vadītāja Elisabeta Sgarbi.

Kā jau ziņots, izdevniecība piektdien laidīs klajā pēdējo Eko grāmatu, kas tika plānota viņa dzīves laikā. «Pape Satan Aleppe. Chronicles of a Liquid Society» ir eseju kolekcija, kas veidota no Itālijas avīzē «L'Espresso» publicētajām Eko slejām.

Grāmatu bija paredzēts izdot maijā, taču pēc rakstnieka nāves tika nolikts ātrāks iznākšanas datums.

«Eko bija novatoriskā klasicisma simbols,» uzsvēra Itālijas izglītības ministre Stefānija Džannīni. «To mūsu valsts dod pasaulei. Mēs esam zaudējuši meistaru, taču ne viņa mācības.»

Kaut arī Umberto Eko tēvs vēlējās, lai dēls studē tieslietas, viņš izšķīrās par labu viduslaiku filozofijas un literatūras studijām Turīnas universitātē.

1970.gadā viņš tika iecelts par semiotikas profesoru Boloņas universitātē. Tad Eko arī sāka publicēt traktātus, kuros viņš izklāstīja savas idejas.

Plašāka publika viņu iepazina 1980.gadā līdz ar romāna «Rozes vārds» panākumiem - romāns ir tulkots 43 valodās, un tā tirāža mērāma miljonos eksemplāru.

Eko līdz vecumam turpināja darboties akadēmiskajā jomā un ir sarakstījis vairākus kritikas un lasītāju atzinību iemantojušus darbus, tostarp romānus «Fuko svārsts», «Bodolīno» un «Prāgas kapsēta».