Mārtiņi latviešu gadskārtu paražās ir svinama diena, kas iezīmē rudens beigas un ziemas sākumu. Lūk, pieci fakti, ko, iespējams, nezināji par šiem svētkiem!
5 fakti par Mārtiņiem jeb Mārtiņdienu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mārtiņi vai Mārtiņdiena?
Aprakstos par folkloru sastopami dažādi svētku nosaukuma – Mārtiņu vai Mārtiņdienas – skaidrojumi. Te jāņem vērā kāda sena tradīcija, kuras aizsākums meklējams 601. gadā pēc pāvesta Gregora I rīkojuma. Šai laikā katoļi centās pagānu svētkus apvienot ar kristīgo svinamajām dienām, aizstājot senos mītiskos nosaukumus ar kristīgās ticības svēto vārdiem (piem., Jānis, Pēteris, Mārtiņš u. c.). Tādēļ, skaidrojot jebkuru latviešu gadskārtu pēc nosaukuma, jābūt ļoti uzmanīgiem.
Saistība ar Sv. Mārtiņa kultu
Svētki savu vārdu ieguvuši jau pirms 16. gs. baznīcas reformācijas, no Livonijas ordeņa svinētās piemiņas dienas par godu romiešu karavīram Mārtiņam (Martinus), kas, zirgā sēdēdams, piedāvājis savu apmetni salstošam nabagam. Pēc tam viņš sapnī uzzinājis, ka tas esot bijis pats Jēzus. Kristiešu leģenda vēstī, ka Mārtiņš neesot vēlējies kļūt par bīskapu un noslēpies putnu kūtī, tomēr vietējās draudzes locekļi tikmēr staigājuši apkārt, kamēr viņu atklājuši pēc putnu trokšņošanas. Tādēļ arī latviešu Mārtiņu ticējumi un pareģojumi ir saistīti ne tikai ar zirgiem un drēbēm, bet arī ar mājputnu kaušanu un Mārtiņbērnu gājieniem.
Kad sākas Mārtiņi un beidzas
Mārtiņi noslēdza garu un smagu darba posmu, kurš sākās ap Jēkabiem ar rudzu pļauju un tad turpinājās pēc Miķeļiem, padarot atlikušos rudens darbus, kamēr zeme nav aizgājusi pie miera. Līdz Mārtiņiem bija jābeidz rudens aršana un kulšana, lai nosvinētu arī apkūlības. Pēc Mārtiņiem beidzās arī pieguļas un ganu laiks. Nedēļu, kurā iekrīt 10. novembris, sauc par Mārtiņa nedēļu. 9. novembris ir Mārtiņa vakars, bet 10. novembris – pati Mārtiņa diena.
Mārtiņdiena citu tautu tradīcijās
Mārtiņa dienas tradīcijas pazīstamas daudzu Eiropas valstu iedzīvotājiem. Vācieši šos svētkus dēvē par Martinstag, angļi par Martinmas, zviedri par Mårtensafton, dāņi par Mortensdag, somi par Martinpäivä, igauņi par Mardipäev. Kopš viduslaikiem šie svētki saistījās ar zirgu kultu un bruņinieku tradīcijām. Austrijā, Vācijā un Nīderlandē Mārtiņu vakarā notiek svinīgi bērnu gājieni ar svecēm un laternām. Tradicionālā svētku maltīte šajā dienā ir cepta zoss.
Kas ir apkūlības?
Apvienotās Mārtiņu-Apkūlību svinībās mielasta galds ir bagāts. Dainā lietots vārds «dzīres». Galvenie ēdieni, kas minēti dainās, ir šādi: vistas un cūkas gaļa, pīrāgi, baltmaize, medus, alus. Apkūlībām piederas paveikto darbu apcerēšana un pateicība Dievam par labu izdošanos. Ar īpašu pateicību pieminēta rija, kurā norisinājusies labības kulšana. Pateicība pienākas arī Pērkonam, jo viņš visu vasaru nesis lietu un līdz ar to laukiem auglību un labu ražu. Lai gan dainās lieto vārdu «bārties», tomēr zemes kopēja un Pērkona vārdu izmaiņai trūkst no vienas puses bardzības un no otras puses baiļu izteiksmes: tā ir abpusēja izpratne par savu un otra vietu pasaules iekārtā. Pie pilna galda līksmībā un pateicībā norit Mārtiņu vakara svinības, kur netrūkst nedz dziesmu, nedz deju. Pašas saimnieces dejai ir rituāla nozīme: nodrošināt sētai svētību un labu izdošanos ar lopiem un ražu. Ar Mārtiņiem sākas budēļos iešana, kas turpinās visu ziemu līdz pat Meteņiem. Līdzīgi saimnieces dejai arī budēļu dejošanai ir rituāla nozīme, jo viņi simbolizē veļus, kas nes sētai laimi un labas sekmes.
