Grāmata apkopo dzejoļus, kuru lielākā daļa tapusi 2013. gadā, un, kā varētu likties, skaitlis 13 tolaik pilnībā attaisnoja sev piedēvēto numeroloģisko tradīciju. Atceroties Kārļa Vērdiņa rakstīto par jauno dzejnieku dzejoļiem – «pudu pudiem tajos sakaisīts sāls» –, arī te var just ko visnotaļ kodīgu.

Grāmata sadalīta daļās, kas apzīmē cilvēka ķermeņa temperatūru. Arī emocionālu temperatūru. Kā jau katra slimība, tā sākas ar pirmajiem priekšvēstnešiem, kuri paredz, ka ir gaidāms tālāks saasinājums. Pēc tā seko atveseļošanās, un drudzis tiek izārstēts vai vismaz skaidrāk nojaušams, kur šādos gadījumos var meklēt zāles.

Toms Treibergs: Es centos, lai šī emocionālā saaukstēšanās nebūtu tikai tāda koncentrēšanās uz literāro «es» vai uz mani kā autoru, bet lai tā pastāsta par to, no kā sastāv cilvēku pārdzīvojumu shēma, kā izskatās pārdzīvojumu anatomija. Dažkārt ir satricinājumi, kas ienāk mūsu dzīvē ar tādu spēku, ka sāk personificēties un mēs tos izjūtam sev blakus teju fiziski. Kā melnu mākoni, plīvuru utt. Šiem pārdzīvojumiem ir savs raksturs, balss, apjoms. Viņi realizē savu uzdevumu un dzīvo paši savu dzīvi. Mēs esam viņu klienti, gluži kā krājuma dzejolī par Naidu, kurš atnācis uz darba interviju.

Izraksts no Google: Drudzis – organisma reakcija, kas izpaužas kā paaugstināta ķermeņa temperatūra. Ir ieslēdzies organisma atkritumu sadedzināšanas mehānisms, kas iznīcina sārņus un toksiskās vielas, kas nav nepieciešamas normālai organisma funkcionēšanai.

Toms Treibergs: Vispārīgi runājot, tā tomēr nav 2013. gada atmiņu klade. Arī citkārt nācies iziet cauri iekšējiem cīniņiem, tolaik tie vienkārši bija sasnieguši virsotni. Ja kaut kas apkārt varēja nedarboties vai saiet grīstē, tad tas notika, arī tādās jomās, par kurām es biju drošs, ka pietiekami labi tās «pieskatu». Nevienu neapmuļķosi, tā, protams, ir mana pieredzes fiksācija. Bet ne tikai tas vien. Precizējot es spēcīgi izjutu to cilvēku kopumu, kas arī varētu atrasties – vai jau atrodas – šajā drudža stāvoklī. Ne tikai blakus, bet arī kaut kur tālāk no manis. Man bija sajūta, ka es viņus pārstāvu kā kopīga apziņa. Ja pirmajā grāmatā es iepazīstināju ar savu personību, izcelsmi, vērtībām un ideāliem, tad šeit es vairāk mēģināju raksturot motīvus, ar kuriem daudz lielāks cilvēku skaits var asociēties. Runāt par to, par ko lasītāji, iespējams, varētu būt domājuši savos tumšajos brīžos.

Vīrietis pie vismazākajām drudža pazīmēm parasti glābiņu meklē pie sievietes.

Toms Treibergs: Nevaru to noliegt, bet drīzāk sieviete «Drudzī» ir caurviju motīvs. Pretstats sievietei varētu būt tas neredzamais biedru kopums, kas stāv aiz šīs dzejas. Bet, par sievieti runājot, es mēģināju iejusties viņas ādā pats. Ir dzejolis par zirnekli, kurā ir rindas: «Es esmu līgava,/ kura uztraukumā/ aizmirsusi pašu/ svarīgāko».

Ir vērtīgi ietiekties sievietes pasaulē, jo mēs paši ne vienmēr spējam nofiksēt, kurā brīdī mūsu rīcība atbilst precīzi mūsu dzimumam, bet kurā rīkojamies ar pretējā dzimuma pārstāvja iezīmēm.

Es varētu piekrist, ka «Drudzis» ir mīlestība. Mēs nevaram izbēgt no tās sajūtas, bet es gribētu, lai tas nebūtu tik vienkārši. Ja teiktu, ka mīlestība sastāv no daudz dažādām lietām, tas būtu plakani sacīts. Vienkārši pasaule mums apkārt ir ļoti interesanta, ja vien ir iespēja tai pieslēgties no citas puses. Ja tev ir iespēja paņemt blašķīti, iesēsties smilgās un skatīties, kā garām brauc pasta mašīnas... Es negribētu, lai mīlestības parādīšanās šeit ir kā ziedojums dievietei, kā to piemin Viesturs Rudzītis. Tas būtu pārāk neinteresanti. Mēs neesam filmā «Matrix», kurā ir tikai baltas sienas, un tad ir salikums «es un tu». «Es un tu» atrodas pasaulē ar sienām, uz kurām atrodas ļoti daudz kas. Un tās ne vienmēr ir baltas. Nevar paredzēt, kurā brīdī, skatoties uz pasaules dekorācijām, tās atbalstīs, pārstāvēs mīlestību. Ja pasaulei pieiet no sētas puses, var ieraudzīt strāvojumus no grāmatām, no ainavām, no mūzikas. Nav izslēgts, ka strāvas noķeršana piedalās mīlestības sajūtā, kas var būt vērsta arī pret sevi, ka tev ir labi būt arī vienam pašam. Un mīlestībā pret sievieti.

Mani iespaido tavu dzejoļu pēdējās divas rindiņas.

Gunārs Bībers literatūras vēstures lekcijā Latvijas Kultūras akadēmijā sacīja: «Tad, kad aktieris iznāk uz skatuves, pasakot pirmos vārdus, tas ir ekvivalents brīdim, kad Dievs ir radījis Ādamu, un tie ir viņa pirmie vārdi, atrodoties Ēdenes dārzā. Tie ir pirmie vārdi, ko cilvēks vispār ir pateicis.» Ar manām beigu rindām ir līdzīgi. Sajūta, ka pēdējās divas rindas ir tās, kuras tu pasaki cilvēkam atvadoties, kad viņš pārvācas dzīvot uz citu valsti vai arī, nedod Dievs, pēdējie vārdi, kurus jebkad vēl varēji pateikt... Tā ir kā summa stāstam, kas ir dzejolī. Vai nu tas ir noslēgts gredzens, vai atstāts nenoslēgts, kā kino – ar atklāto finālu. Īstenībā man arī citu dzejnieku darbos raisa apbrīnu spēcīgas pēdējās rindas, bet ne tāda ziņā, ka tas vienmēr ir satricinājums. Kā teica Luters: «Šeit es stāvu, citādi nevaru.» Tu pat nepieļauj domu, ka tie vārdi varētu būt izvēlēti citādāki.

Tu esi daudz strādājis ar bērniem, kuri prasa īpašu kontaktu. Kādas tev ir attiecības ar bērniem?

Es dažreiz redzu, ka pieaugušie sarunājas ar bērniem, un viņi runā, lai pateiktu nevis viņiem, bet lai pateiktu apkārtējiem: «Lūk, mana pieeja bērniem ir šāda!» Nerunā ar bērnu, bet atrunā it kā pareizo repertuāru. Kad es sāku strādāt bērnudārzā, bija grūti saprast robežas: cik stingram būt pret bērnu un kur jāievelk elpa. Kā Lasvegasas kazino, kur visus iekrājumus saliec galdā, arī man bija gadījumi, kad bija jārunā ar bērnu vecākiem. Tas bija interesanti, jo ir vecāki, kas nepieļauj domu, ka viņu bērni ir tādi, kādus tos iepazīstu es. Bet stāsts par bērniem kopumā ir gaišs. Tā nav sistēma – es esmu pieaugušais, tu – bērns; tev mani jāklausa, jo tā dara. Noteikumi, pēc kuriem jāspēlē šī spēle, jāizstāsta pareizi. Viņam jāsaprot, ka tādi ir visiem, ka uz galda mēs rakstām, līmējam, zīmējam, bet speram mēs tikai bumbu, nevis galdu vai otru bērnu. Es ar viņiem esmu ķēpājies, ālējies pa grīdu un spēris bumbu, bet bērniem laikam nekā neesmu uzrakstījis. Mana bērnu literatūra varētu būt ilustrācijas bērnu grāmatai. Ir iekavējies projekts ar maketiņiem, kas jāievieš dzīvē. Es būtu priecīgs, ja varētu savilkt laika jostu un to realizēt.

Bērnu literatūrai ir ritmikas lietas... Zandere ir ritmikas pavēlniece, un Vērdiņš.

Varbūt, ja pašam parādīsies bērni, tad būs labāks iemesls pievērsties bērnu dzejai.

Tu esi gan aktieris, gan režisors teātrī «Nerten», kur divatā uzstājaties basām kājām.

Tas ir etīžu teātris, kas nozīmē, ka tās ir iestudētas etīdes. Mēs uzsveram, ka neesam improvizācijas teātris. Režijas aspekts te parādās tādējādi, ka mēs strādājam pie šiem gabaliņiem, lai dotā informācija būtu koncentrēta. Kad sākām ar to nodarboties, mums vajadzēja atteikties no sava sociālā tēla. Pirms 11 gadiem gan tas nebija sevišķi izteikti, bet, neskatoties uz to, ja esi ar basām kājām uz skatuves, tad sasniedz lielāku atsvešinātības iespaidu, nekā esot vienkāršā apģērbā. Toreiz tā bija amatieru pazīme, lai atsvešinātos. Lasa nevis Staņislavski, bet noauj basas kājas. Mēs nodarbojamies ar pantonīmu, un basas kājas palīdz transformēties. Tas nenoslēdz mani kā cilvēku – mēs varam turpināties kā slieka vai bruņurupucis, jo mums nav cilvēkam raksturīgo apavu. Mēs neesam pabeigti, varam turpināties, kā situācijai vajadzīgs. Un jā, tas ietekmē manu dzeju. Tāpat kā etīdēs radām tēlus, tā arī dzejā ir tēlu ieviešanas metode. «Nerten» attīsta sirreālisma domāšanu, neikdienišķumu, iešanu pretī loģikai. Tas palīdz nebaidīties. Man ir pārliecība, ka, ja ir kas sakāms un tas ir tā vērts, tad tas ir jāpasaka. Neskatoties uz to, ka to var izdarīt citā formā. Iespējams, ka manu pateikto neuztvers tā, kā es vēlētos vai kā ir pierasts – tātad nesapratīs. Tāpat ar mūsu izrādēm – ir rinda ar cilvēkiem, kuriem šī vienkārši nav «viņu forma». Bet vai tādēļ man jāapstājas to darīt? «Nerten» ir skaņu kopa – vārds, kurš jāpiepilda katram skatītājam, kurš to ir redzējis. Viņš pieliek savu raksturojumu, līdzīgi kā «Rimi» maisiņā katram ir kaut kas cits. Ir cilvēki, kas sauc «Nerten» vīriešu dzimtē, ir cilvēki, kas šo vārdu neloka. Tagad mums ir apņemšanās izveidot Treiberga un Kuzmina 60 gadu jubilejas izrādes, jo rudenī abiem paliek 30. Ir iecere veidot divas izrādes, vienu veidoju es, otru – Svens. Tas būs The best of – līdzīgi kā hrestomātija.

2013. gads ir aizmirsts? Top kas jauns?

Pie apvāršņa ir kaut kas jauns. Jo, redzi, ar dzeju ir tā, ka darbs pie grāmatas izdošanas ir tik ilgs, ka pašam beigās tā vairs nepatīk. Tas ir, kā CV, kuru tu izsūti darba devējam, ieliec foto no vidusskolas laika, kur neesi sācis skūties, šķībām brillēm. Tagad sajūta ir līdzīga. Es jau tagad gribu norobežoties no lielākās daļas dzejoļu, kaut zinu, ka tas nav iespējams. Grāmata jāatklāj, jālasa recenzijas, jāklausās viedokļi aci pret aci. Bet tagad ir sajūta, ka esmu citā stadijā, un tieši šo stadiju tad arī gribētos piedāvāt. Lasītāji septembra vidū satiksies ar manu iepriekšējo stadiju. Taču tās ir manas problēmas. Viņi to lasīs pirmo reizi, un, ja tāda tikšanās notiks, tas būs apliecinājums, ka kādam tas interesē. Ja grāmatas nelasa, no viņām nav jēgas.

Ceru, ka realizēsies mana vēlme – lasītāji uztvers to situācijas raksturojumu, kādu es piedāvāju «Drudzī», un tā arī viņi varētu raksturot savu pieredzi. Iziet pašpalīdzības kursu un ieraudzīt to dažādību, kā lietas ar mums sarunājas. Jo ne tik lielā mērā es esmu šos vēstījumus izvilcis no savas galvas, bet mans prāts ir mediators starp mani un apkārtējo vidi. Tā atstāj manā prātā rentgena nospiedumu, un es to fiksēju konkrēti saliktos vārdos, lai tā būtu nevis dienasgrāmata, bet... Gribētos teikt, māksla.

Ar Tomu Treibergu sarunājās Arvis Ostrovskis

_{Intervija publicēta sadarbībā ar apgādu «Mansards».}

www.apgadsmansards.lv